Alšels: Lūdzu. Jā. Tātad, ja jūs varētu dabūt šo kuģi uz zemes uz cietas zemes, ja tā var sacīt, lai mēs varētu, tā teikt, kārtīgi…
Balss: Kārtīgi pūst pīlītes!
Ai: Es loti vēlos piezemēt kuģi, godājamais Alšel, kā pierādījumu un liecību mūsu abpusējai labticībai. Es gaidu tikai jūsu oficiālo publisko paziņojumu par gaidāmo notikumu.
Kaharosili: Vai tiešām, kolēģi, jūs neredzat, kas te notiek? Tas nav tikai stulbs joks. Tā pēc būtības ir publiska ņirgāšanās par mūsu uzticību, mūsu lētticību, mūsu muļķību un to ar neticamu bezkaunību ir izplānojis cilvēks, kas šodien stāv mūsu priekšā. Jūs zināt, ka viņš nāk no Kārhaidas. Jūs zināt, ka viņš ir kārhaidiešu aģents. Jūs redzat, ka viņam piemīt seksuālas novirzes, kas Kārhaidā Tumsas kulta ietekmē netiek ārstētas un pat tiek mākslīgi izraisītas pareģu orģijās. Un tomēr, kad viņš saka: "Es nāku no kosmosa," jūs aizverat acis, atslēdzat intelektu un ticat! Es nekad nevarēju iedomāties, ka tā notiks," utt., utt.
Spriežot pēc ieraksta, Ai pacietīgi panesa izsmieklu un uzbrukumus. Obsli apgalvo, ka viņš esot labi ticis galā. Es klīdu apkārt ap sapulču zāli, lai redzētu, kā viņi atstāj Trīsdesmit Triju sēdi. Ai izskatījās drūms un norūpējies. Tā ari vajadzētu būt.
Nevaru izturēt savu bezpalīdzību. Es pats iedarbināju šo mašinēriju un tagad vairs nespēju neko ietekmēt. Klīstu pa ielām, uzvilcis kapuci pār acīm, lai tikai kaut no attāluma redzētu Sūtni. Un tādas bezjēdzīgas ložņas dzīves dēļ es pametu savu varu, naudu un draugus? Terem, tu esi idiots.
Kāpēc es nevaru nodarboties ar kaut ko iespējamu?
Odeps susmy. Raidītājs, ko Dženli Ai ir nodevis Trisdesmit Triju rīcībā, Obsli rokās, nemainīs viņu nostāju.
Tas neapšaubāmi darbojas tā, kā aprakstīts, bet, ja pat Karaliskais Matemātiķis Šorsts par to varēja pateikt tikai: "Es nesaprotu tā darbības principus," tad nevienam orgotiešu matemātiķim vai inženierim neies labāk, un neko nevar ne pierādīt, ne atspēkot. Tas būtu lielisks iznākums gadījumā, ja šī pasaule būtu viena liela handdarītu citadele, bet diemžēl mums jāiet uz priekšu un jāsamin jaunais sniegs, pierādot un atspēkojot, jautājot un atbildot.
Vēlreiz mēģināju piespiest Obsli pateikt, cik iespējams ir Ai kontakts ar zvaigžņu kuģi, tā komandas uzmodināšana un mēģinājums ar radiosakaru palīdzību savienot kuģa kabīni ar Trīsdesmit Triju apspriežu zāli, lai komensāļi varētu ar viņiem sarunāties. Šoreiz Obsli bija gatavs iemesls, kāpēc tā nevar notikt. "Estraven, mīļais cilvēk, sarfi kontrolē visus radioviļņus, tu taču to zini. Man nav ne mazākās jausmas, kuri Saziņas ierēdņi ir no sarfiem; droši vien lielākā daļa, jo es zinu, ka viņi kontrolē visu līmeņu raidītājus un uztvērējus, ieskaitot tehniķus un meistarus. Viņi var apturēt vai viltot jebkādu mūsu saņemto pārraidi, pat ja mums tādu izdotos uztvert. Vai jūs varat iedomāties, kā tas izskatītos sapulcē? Mēs, "kosmosa piekritēji", paši sava joka upuri, kas, elpu aizturējuši, klausās kaut kādus trokšņus, un nekā cita nav ne atbildes, ne Vēsts?"
"Un jums nav naudas, lai nolīgtu uzticamus tehniķus vai pārpirktu viņējos?" es jautāju, bet tam nebija jēgas. Viņš baidās pazaudēt prestižu. Viņa izturēšanās pret mani ir mainījusies. Ja viņš atcels pieņemšanu par godu Sūtnim, viss būs sagājis grīstē.
Odarhad susmy. Viņš atcēla pieņemšanu.
Šorīt es devos apciemot Sūtni īsteni orgotiešu stilā. Ne atklāti, mājās pie Šusgis, kur vai visi kalpotāji ir sarfu aģenti, jo Šusgis pats ir no viņiem, bet uz ielas, nejauši, Goma gaumē, ložņādams un slēpdamies. "Godājamais Ai, vai jūs mani mirklīti uzklausītu?"
Viņš satrūcies paskatījās apkārt, tad, atpazinis mani, satraucās. Atguvis balsi, viņš izgrūda: "Un kāda no tā jēga, godājamais Hārt? Jūs zināt, ka nevaru paļauties uz to, ko jūs sakāt, kopš Erenrangas…"
Tas bija godīgi, ja ne patiesi; bet tur bija sava taisnība: viņš zināja, ka gribu viņam dot padomu, nevis izteikt lūgumu, tāpēc uzrunāja mani, lai saglabātu manu lepnumu.
Es teicu: "Šeit ir Mišnori, nevis Erenranga, bet jūs esat tajās pašās briesmās. Ja jūs nevarat pārliecināt Obsli vai Jegei ļaut jums sazināties pa radio ar savu kuģi, lai cilvēki uz tā, paši palikdami drošībā, var jūs atbalstīt, apstiprināt jūsu izteikumus, tad es domāju, ka jums jāizmanto paša instruments, ansibls, un nekavējoties jāpiezemē kuģis. Tādā gadījumā jūs riskēsiet neizsakāmi mazāk nekā palikdams vienatnē."
"Komensāļu debates par manu vēsti netiek izpaustas. Kā jūs zināt par maniem "izteikumiem", godājamais Hārt?"
"Jo manas dzīves mērķis ir zināt…"
"Bet šeit tā nav jūsu darīšana. Par to lemj Orgoreinas komensāļi."
"Godājamais Ai, es jums saku, jūs esat dzīvības briesmās," es teicu. Viņš uz to neko neatbildēja, un es aizgāju.
Man vajadzēja ar viņu parunāt jau sen. Tagad ir par vēlu. Vēlreiz bailes iznīcina viņa misiju un manu cerību. Ne bailes no svešādā, ne no šīs zemes tas nav iespējams šajā valstī. Orgotiešiem nepietiek ne prātiņa, ne gara lieluma, lai baidītos no īsteni un patiesi svešā. Viņi to pat neredz. Viņi skatās uz cilvēku no citas pasaules, un ko viņi redz? Spiegu no Kārhaidas, izvirtuli, aģentu, sīku, nenozīmīgu politisku "vienību", kādi ir paši.
Ja viņš neizsauks kuģi tūlīt, būs par vēlu. Jau tagad, iespējams, ir par vēlu. Tā ir mana vaina. Es visu esmu darījis nepareizi.
12. Par laiku un tumsu
No augstā priestera Tuhulmi Sakāmvārdiem; grāmata iekļauta jomeš kanonā,
sacerēta ziemeļu Orgoreinā apmēram pirms 900 gadiem.
Meši ir Laika viducī. Brīdī, kad viņš ieraudzīja visu pilnā skaidrībā, viņš bija nodzīvojis trīsdesmit gadus, un pēc tam viņš dzīvoja vēl trīsdesmit gadus, un tā Redzējums notika viņa dzīves viducī. Un visi laiki pirms Redzējuma bija tikpat ilgi kā tie laiki, kas būs pēc Redzējuma, kurš notika Laika viducī. Un Laika viducī nav ne pagātnes, ne nākotnes. Tas pastāv visā pagātnē. Tas pastāv visā nākotnē. Tas vēl nav bijis, tomēr būs. Tas ir. Tas ir viss.
Nekas nav neredzēts.
Nabags no Šenei atnāca pie Meši, vaimanādams, ka viņam nav nedz ar ko pabarot savas miesas bērnu, nedz graudu sēklai, jo lietavas sapūdējušas sēklu zemē, un visiem viņa pavarda Jaudīm tagad jāmirst badā. Meši teica: "Roc Tuerrešas akmens laukos, un tu atradīsi apslēptu sudrabu un dārgus akmeņus; jo es redzu, kā tos pirms desmittūkstoš gadiem tur noglabā karalis, kam negaidot uzbrucis ienaidnieks."
Nabags no Šenei raka starp Tuemešas akmeņu krāvumiem un Meši norādītajā vietā atrada lielu daudzumu senu dārgakmeņu. Tos ieraudzījis, viņš iekliedzās priekā. Bet Meši raudāja, stāvēdams viņam blakus, un teica: "Es redzu, kā cilvēks nokauj savu pavarda brāli viena slīpēta dārgakmens dēļ. Tas notiek desmit tūkstošus gadu pēc šī brīža, un noslepkavotā kauli ieguls tepat šai kapā, kur bija dārgumi. Ak, cilvēk no Šenei, es zinu arī, kur būs tavs kaps; es redzu, kā tevi tur gulda."
Katra cilvēka dzīve ir Laika viducī, jo visi tika ieraudzīti Meši Redzējumā un ir viņa Acu priekšā. Mēs esam viņa acu zīlītes. Mūsu darbi ir viņa Redzējums, mūsu pastāvēšana viņa Zināšana.
Ornena gāršā, kas ir simt jūdžu gara un simt jūdžu plata, auga hemmen koks. Tas izauga vecs un varen resns, tam bija simt zaru, un uz katra zara tūkstoš zariņu, un uz katra zariņa simt lapu. Koks sacīja savā sakņu sirdī: "Visas manas lapas ir redzamas, bet tikai ne šī viena, kas paslēpusies tumsā, ko rada pārējās. Šo lapiņu es noslēpšu un paturēšu sev. Kurš gan to pamanīs tumsā starp pārējām lapām? Un kurš gan tās visas izskaitīs?"