Meši gāja caur Ornena gāršu savos klejojumos un noplūca tieši to lapiņu no tieši tā koka.
Rudens vētrās nenokrīt neviena lietus lāse, kas jau kritusi, un lietus ir lijis, līst un līs katru rudeni. Meši redzēja katru lāsi, kur tā krita un krīt, un kritīs.
Meši Acu priekšā ir visas zvaigznes un tumsa starp zvaigznēm: un visas ir spožas.
Atbildēdams uz Šortas lorda jautājumu, Redzējuma mirklī Meši ieraudzīja visas debesis tā, it kā tās būtu viena vienīga saule. Virs zemes un zem zemes viss debess joms bija spožs, līdzīgs saules virsmai, un nebija nekādas tumsas. Jo viņš redzēja nevis to, kas bija, vai to, kas būs, bet to, kas ir. Zvaigznes, kas bēg un apslēpj savu gaismu, visas bija redzamas viņa acīm, un viņu gaisma spīdēja klātienē. [6]
Tumsa ir tikai mirstīgā acīs, kas domā, ka redz, bet neredz. Meši skatījumā nav tumsas.
Tāpēc tie, kas piesauc tumsu [7] , ir kļuvuši par muļķiem un tiks izspļauti no Meši mutes, jo viņi to, kā nav, ir nosaukuši par Sākumu un Galu.
Nav ne Sākuma, ne Gala, jo visas lietas ir Laika viducī. Kā visas zvaigznes var atspoguļoties lietus lāsē, kas krīt naktī, tā arī visas zvaigznes atspoguļo lietus lāsi. Nav ne tumsas, ne nāves, jo viss pastāv Mirkļa gaismā, un visa sākums un gals ir viens.
Viens vidus, viens redzējums, viens likums, viena gaisma. Skaties ar Meši acīm!
13. Fermā
Satraucies par pēkšņo Estravena parādīšanos, par to, ka viņš tik labi pārzina manas darīšanas, un viņa uzstājīgajiem brīdinājumiem, es apturēju taksometru un braucu uz Obsli salu. Gribēju lūgt, lai komensālis izskaidro, kādā veidā Estravens tik daudz uzzinājis un kāpēc izniris man priekšā uz ielas, mudinādams mani darīt tieši to, ko Obsli iepriekšējā dienā bija ieteicis nedarīt. Komensālis bija izgājis, durvju sargs nezināja, ne kur viņš ir, ne kad viņš atgriezīsies. Jegei mājā man neveicās labāk. Sāka snigt, sniegs bija ārkārtīgi biezs un ķēpīgs, un taksometra šoferis atteicās vest mani tālāk par Šusga māju, jo mašīnai nebija sniega ķēžu. Tovakar man neizdevās sazināties ar Obsli, Jegei vai Slosi arī pa telefonu.
Pusdienās Šusgis paskaidroja: notiek jomeš svētki Svēto un Troņa balstu svinības un visiem Komensālijas augstākajiem ierēdņiem ir jābūt tempļos. Viņš arī pieņemami izskaidroja Estravena uzvedību: cilvēks, kam kādreiz ir bijusi liela vara, tagad to zaudējis, mēģina izmantot jebkuru iespēju ietekmēt notikumus vai cilvēkus. Tas nav tik daudz racionāli, cik aiz izmisuma, jo viņš jūt, ka pamazām ieslīd nespēkā un zaudē vārdu. Piekritu, ka tā varētu izskaidrot Estravena nervozo, gandrīz izmisīgo uzvedību. Tomēr man bija nemierīgi ap sirdi visas garās un smagās maltītes laikā. Šusgis runāja un runāja: ar mani, ar saviem daudzajiem darbiniekiem, palīgiem un pielīdējiem, kas ik vakarus sēdēja pie viņa galda. Nekad nebiju redzējis viņu tik daiļrunīgu, tik neizsakāmi priecīgu. Kad pusdienas bija galā, bija jau diezgan vēls un nebija jēgas nekur iet, un jebkurā gadījumā komensāļi ir aizņemti svētkos, tā teica Šusgis, līdz pat dienas pirmajām stundām. Nolēmu izlaist vakariņas un agri devos pie miera. Kaut kad starp pusnakti un rītausmu mani pamodināja sveši cilvēki, paziņoja, ka esmu arestēts, un bruņotas apsardzes pavadībā nogādāja Kunderšadenas cietumā.
Kunderšadena ir veca ēka, viena no nedaudzajām, kas vēl palikušas Mišnori. Savās pastaigās pa pilsētu biju to ievērojis gara, apsūbējusi, neglīta ēka ar daudziem torņiem, ļoti atšķirīga no bālajiem Komensālijas ēku kubiem un citām celtnēm. Tā izskatās tieši kā cietums. Tā arī ir cietums. Šī ēka neko neaizklāj, tā nav fasāde, pseidonīms. Tā ir īsta, patiesa patiesība, uz ko norāda tās nosaukums.
Sargi bariņš muskuļotu, spēcīgu puišu pagrūstīja mani caur gaiteņiem un pameta nelielā telpā, kas bija ļoti netīra un spilgti apgaismota. Pēc dažām minūtēm ieradās cita sargu grupa, kas pavadīja cilvēku ar izkāmējušu seju un valdonīgām manierēm. Viņš atstāja telpā tikai divus sargus. Es jautāju, vai drīkstu nosūtīt ziņu komensālim Obsli.
"Komensālis ir informēts par jūsu arestu."
Es teicu: "Ir informēts?" un tas bija stulbi.
"Mūsu priekšniecība, protams, rīkojas pēc Trīsdesmit Triju pavēles. Tagad jūs tiksiet nopratināts."
Sargi sagrāba mani aiz rokām. Es pretojos, nikni skaidrodams: "Es esmu ar mieru atbildēt uz jūsu jautājumiem tāpat, tā ka varat izlaist iebaidīšanu!" Cilvēks ar izkāmējušo seju manī neklausījās, bet iesauca no gaiteņa vēl vienu sargu. Trijatā viņi piesprādzēja mani pie grozāma galda, izģērba un injicēja cik nopratu kādu no patiesības narkotikām.
Es nezinu, cik ilga bija pratināšana vai kādus jautājumus man uzdeva, jo praktiski visu laiku vairāk vai mazāk atrados narkotiku ietekmē un neko neatceros. Kad atjēdzos, man nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi esmu pavadījis Kunderšadenā: spriežot pēc tā, kā jutos, četras piecas dienas, bet nebiju pārliecināts. Vēl ilgi pēc nākšanas pie samaņas nezināju, kura mēneša diena ir pienākusi vai kurš mēnesis; tikai ļoti lēnām sāku atgūt prāta skaidrību.
Atrados kravas mašīnā, ļoti līdzīgā tai, ar kādu biju šķērsojis Kargava kalnu grēdu ceļā uz Rēru, bet biju kravas kastē, nevis kabīnē. Man apkārt bija divdesmit trīsdesmit citi cilvēki, precīzu skaitu nenosaukšu, jo mums nebija citu gaismas avotu kā vien sprauga zem pakaļējām durvīm, un arī to aizsedza četrkārtīgs stiepļu pinums. Acīmredzot mēs bijām braukuši jau kādu laiku, jo, kad es atguvu spēju domāt, katrs cilvēks bija atradis savu vietu un izkārnījumu, vēmekļu un sviedru smaka bija sasniegusi zināmu līdzsvaru tā nedz auga augumā, nedz ari saruka. Neviens nepazina pārējos. Neviens nezināja, kurp mūs ved. Tikpat kā neviens nerunāja. Jau otro reizi biju ieslodzīts tumsā ar orgotiešiem, kas nesūdzējās un ne uz ko necerēja. Tagad sapratu, kādu zīmi biju saņēmis pirmajā šajā zemē pavadītajā naktī. Nebiju ņēmis vērā tumšo pagrabu un devies meklēt Orgoreinas jēgu gaismā un virszemē. Nav nekāds brīnums, ka viss bija šķitis neīsts.
Man bija sajūta, ka mašīna brauc uz austrumiem, un es no tās netiku vaļā arī tad, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka mēs dodamies uz rietumiem, arvien dziļāk Orgoreinā. Uz citām planētām bieži zūd magnētiskā un virziena izjūta; kad prāts nespēj zudumu izlīdzināt, rodas pilnīgs apjukums, sajūta, ka tiešām visa pasaule ir burtiski norāvusies no ķēdes.
Tajā naktī kravas kastē viens nomira. Viņš bija sists vai spārdīts pa vēderu un nomira no asiņošanas pa muti un anālo atveri. Neviens viņam nepalīdzēja, jo nebija iespējams palīdzēt. Pirms dažām stundām mums bija iedota plastmasas burka ar ūdeni, bet tā jau sen bija sausa. Mirstošais atradās man tieši blakus labajā pusē, un es uzliku viņa galvu sev uz ceļiem, lai atvieglinātu elpošanu; tur viņš arī nomira. Mēs visi bijām kaili, bet pēc tam viņa asinis kļuva par manu apģērbu: tās pārklāja manas kājas un plaukstas kā sakaltis, stīvs, brūns apģērbs, kas nesilda.
Aukstums kļuva kodīgs, un mums nācās saspiesties ciešāk, lai saglabātu siltumu. Jau atdzisušais līķis tika izgrūsts, izslēgts no grupas. Pārējie spiedās kopā, grīļodamies un kratīdamies līdzi mašīnai visu nakti. Dzelzs kastē valdīja pilnīga tumsa. Mēs bijām uz kaut kāda lauku ceļa, mūsu mašīnai neviens nesekoja. Pat piespiežot seju pie pašiem režģiem, pa durvju spraugu nevarēja redzēt neko citu kā tumsu un neskaidrus krītošā sniega rakstus.
Krītošs sniegs; jaunuzkritis sniegs; sen uzkritis sniegs; sniegs pēc tam, kad pār to ir lijis; pakusis sniegs, kas atkal sasalis, orgotiešu un kārhaidiešu valodās katram sniega stāvoklim ir savs apzīmējums. Kārhaidiešu valodā (kuru es zinu labāk nekā orgotiešu) esmu saskaitījis sešdesmit divus apzīmējumus dažādiem sniega stāvokļiem, veidiem, vecumiem un īpašībām tas attiecas uz sniegu, kas guļ uz zemes. Pastāv apzīmējumu kopa dažādiem snigšanas veidiem, dažādiem ledus veidiem; apmēram divdesmit vārdi, kas norāda, kāda ir temperatūra, vēja stiprums un dažāda veida nokrišņi kopumā. Sēdēju un prātā sacerēju sarakstus visu nakti. Ik reizi, kad izdevās atcerēties jaunu vārdu, sāku sarakstu no gala, ievietodams jauno vārdu atbilstošā vietā pēc alfabēta.