Neilgi pēc rītausmas kravas mašīna apstājās. Cilvēki caur spraugu kliedza, ka šeit ir līķis, lai atnāk un izvāc. Mēs mēģinājām saukt cits pēc cita. Mēs kopīgi dauzījāmies pret durvīm un kravas kastes dzelzs sāniem, bet viss, ko panācām, bija tik briesmīgs troksnis, ka paši to nespējām izturēt. Neviens nenāca. Mašīna nekustējās no vietas vairākas stundas. Beidzot izdzirdējām ārpusē balsis; mašīna sagrīļojās, paslīdēja uz gāles un turpināja ceļu. Caur spraugu varēja redzēt, ka ir pavēls saulains rīts un ka mēs braucam pa mežainiem pakalniem.
Ceļš turpinājās vēl trīs dienas un četras naktis kopš manas pamošanās. Mašīna neapstājās pārbaudes punktos un ari nebrauca cauri nevienai apdzīvotai vietai. Brauciens bija neregulārs, saraustīts. Laiku pa laikam mašīna apstājās, lai nomainītu šoferi vai uzlādētu akumulatorus. Bija arī citas, mums pilnīgi nesaprotamas apstāšanās. Divas dienas mašīna stāvēja no pusdienlaika līdz tumsai it kā pamesta, tad atsāka kustību un brauca visu nakti. Reizi dienā, apmēram pusdienlaikā, mums pa durvju lūku tika izsniegta liela burka ūdens.
Līķi ieskaitot, mēs bijām divdesmit seši, divi velna duči. Getenieši bieži skaita pa trīspadsmit divdesmit seši, piecdesmit divi droši vien tāpēc, ka viņu mēnesis ilgst tieši 26 dienas, kas ir arī viņu seksuālā cikla garums. Līķi novietoja pie tērauda durvīm kravas kastes aizmugurē, kur tas atradās aukstumā. Mēs pārējie gulējām vai sēdējām sarāvušies katrs savā vietā, savā teritorijā, savā zemes tiesā līdz naktij. Kad aukstums kļuva neizturams, mēs pamazām virzījāmies tuvāk cits citam, līdz saplūdām vienā būtnē, kas aizņēma kopēju telpu, kuras centrā bija siltums, bet nomalē auksts.
Un tomēr labsirdība neizpalika. Es un daži citi viens vecs vīrs un viens, kam bija smags klepus, tikām atzīti par visneizturīgākajiem pret aukstumu un katru nakti bijām grupas centrā, divdesmit piecu ķermeņu būtnes vidū, kur bija vissiltākais. Mēs necīnījāmies par siltāko vietu, mēs tajā vienkārši katru nakti atradāmies. Tāda labsirdība, ko cilvēki nezaudē nekad, ir briesmīga lieta. Briesmīga, jo tad, kad mēs esam kaili izmesti naktī un aukstumā, mums paliek vienīgi labsirdība. Mums, kas esam tik bagāti, tik stipri un vareni, izrādās, paliek tik maz. Mums nav nekā cita, ko dot.
Neskatoties uz to, ka kravas kastē bija maz vietas un pa naktīm mēs spiedāmies kopā, bijām cits citam sveši. Daži bija apdulluši un sazāļoti, daži jau pašā sākumā nebija garīgi veseli, un visi bija samocīti un pārbijušies. Tomēr bija savādi, ka pa visu laiku neviens nemēģināja uzrunāt visus pārējos kopā, pat ne lai viņus nolādētu. Bija labsirdība, bija izturība, bet klusumā, vienmēr klusumā. Saspiesti kopā mūsu mirstīgo miesu piesmakotā tumsā, mēs nemitīgi uzgrūdāmies cits citam, kopīgi satrūkāmies, klupām pār citiem, mūsu elpas sajaucās, mēs apvienojām savu ķermeņu siltumu, kā saliek malku ugunskurā, bet palikām sveši. Es tā arī neuzzināju neviena sava nelaimes biedra vārdu.
Viendien šķiet, tā bija trešā diena, kad mašīna bija stāvējusi vairākas stundas un es jau sāku domāt, ka mūs būs kaut kur pametuši, lai šajā kastē sapūstam, viens sāka ar mani runāt. Viņš stāstīja garu un piņķerīgu stāstu par dzirnavām dienvidu Orgoreinā, kur viņš bija strādājis, līdz nonācis nepatikšanās ar darbu pārraugu. Viņš runāja un runāja klusā, nomāktā balsī, ik pa brīdim pieskardamies manai rokai, it kā lai pārliecinātos, ka es joprojām klausos. Saule jau sliecās uz rietumiem, un, kamēr mēs stāvējām uz pagrieziena pakalna galā, caur durvju spraugu ieplūda gaisma. Pēkšņi visu varēja redzēt. Es ieraudzīju meiteni netīru, glītu, dumju, nogurušu meiteni, kas runādama neatraudamās skatījās man sejā, bikli smaidīdama, meklēdama mierinājumu. Orgotiešu jaunietis bija kemmerā un vēlējās man tuvināties. Vienīgā reize, kad kāds no viņiem man kaut ko lūdza, un es to nespēju dot. Piecēlos un piegāju pie durvju spraugas, it kā lai paelpotu svaigu gaisu un paskatītos ārā, un ilgi neatgriežos savā vietā.
Tonakt mašīna brauca augšup pa garām nogāzēm, tad lejup, tad atkal augšup. Palaikam tā pēkšņi apstājās. Katrā apstāšanās vietā mūs ieskāva sasalis, pilnīgs klusums; aiz mūsu dzelzs kastes sienām bija plaši, ledaini augstiešu tuksneši. Cilvēks kemmerā joprojām atradās man blakus, joprojām centās man pieskarties. Ilgi stāvēju, piespiedis seju loga stiepļu pinumam, elpodams tīru gaisu, kas kā bārdas nazis cirtās plaušās un kaklā. Rokas kļuva nejūtīgas, piespiestas pie dzelzs durvīm. Sapratu, ka tās vai nu jau ir apsaldētas, vai drīz apsals. Elpa bija sasalusi lāstekā starp lūpām un režģi. Man nācās ledu salauzt ar pirkstiem, lai varētu pagriezties. Apsēdies pie citiem, sāku trīcēt no aukstuma, nekad dzīvē nebiju tā drebējis, mani kratīja spazmatiski drebuļi kā drudzī. Mašīna atsāka braukt. Troksnis un kustība radīja siltuma ilūziju, izgaisināja pilnīgo, ledaino klusumu, bet man tajā naktī pārāk sala, lai varētu aizmigt. Man šķita, ka lielāko daļu nakts braucām ļoti augstu virs jūras līmeņa, bet par to nevarēju būt pārliecināts, jo šādos apstākļos elpošana, sirdspuksti un enerģijas līmenis nebija uzticami rādītāji.
Kā vēlāk uzzināju, tonakt šķērsojām Sembensjenas kalnu grēdu, un pārejas atradās gandrīz trīs kilometru augstumā.
Izsalkums man īpaši netraucēja. Pēdējo reizi atcerējos ēdis tajās ilgajās un smagajās pusdienās Šusgis namā. Iespējams, ka Kunderšadenā mani baroja, bet to neatceros. Ēšana nebija daļa no eksistences dzelzs kastē, un es par to īpaši nedomāju. Toties mēs cietām no pastāvīgām slāpēm. Reizi dienā lūka, kas acīmredzot šim nolūkam bija ierīkota aizmugurējās durvīs, tika atvērta; kāds no mums pa to izbāza plastmasas kannu; tā drīz vien atkal parādījās pilna kopā ar ledaina gaisa brāzmu. Mums nebija iespējas ūdens daudzumu kaut kā izmērīt. Kannu padeva viens otram, katrs izdzēra divus trīs malkus, pirms nodot to nākamajās rokās. Neviens neuzņēmās atbildību par ūdens sadalīšanu vai taisnīgumu; neviens nerūpējās, lai vairāk ūdens tiktu cilvēkam, kas klepoja, kaut gan viņš gulēja drudzī. Es to vienreiz ierosināju, un cilvēki man apkārt piekrītoši pamāja, bet tas nekad nenotika. Ūdeni sadalīja apmēram līdzīgi neviens nemēģināja izdzert daudz vairāk par to, kas pienācās, un pāris minūtēs viss bija cauri. Reiz pēdējie trīs pie kastes priekšējās sienas netika pie ūdens, jo trauks bija iztukšots. Nākamajā dienā divi no tiem uzstāja, ka būs pirmie ūdens rindā, un tā notika. Trešais nekustīgi gulēja sarāvies savā kaktā, un neviens neparūpējās, lai viņam tiktu kaut lāse. Kāpēc to nedarīju es? Nezinu. Tas bija jau ceturtajā dienā. Ja mani būtu izlaiduši, es nezinu, vai būtu cīnījies par savu ūdens daļu. Izjutu viņa un slimo cilvēku, un citu slāpes un ciešanas tā, it kā tās būtu manējās. Es nevarēju neko darīt, novērst ne savas, ne citu ciešanas un tāpēc samierinājos ar tām tāpat kā pārējie.
Es zinu, ka citi tais pašos apstākļos būtu rīkojušies citādi. Es biju starp orgotiešiem, kas kopš dzimšanas bija apguvuši sadarbību, paklausību, pakļaušanos grupas mērķiem, ja saņemta komanda "no augšas". Neatkarība un izlēmība viņiem nebija raksturīga. Viņi īsti nemācēja dusmoties. Viņi kopā veidoja vienu veselumu, un es biju viens no viņiem; to juta visi, un tas bija glābiņš un mierinājums naktīs, kopība, kad viens gūst dzīvības spēku no otra. Bet kopumam nebija balss, tas bija bez vadības, pasīvs.