Cilvēki, kuru raksturs ir labāk rūdīts, noteikti būtu sasnieguši daudz vairāk: vairāk runājuši, taisnīgāk dalījuši ūdeni, atvieglojuši slimo ciešanas, bijuši drosmīgāki. Es nezinu. Es zinu tikai to, kā bija tur, kravas kastē.
Piektajā rītā, ja pareizi skaitīju dienas kopš manas pamošanās kravas kastē, mašīna apstājās. Mēs dzirdējām ārpusē sarunas un sasaukšanos. Tērauda durvis tika atbultētas un plaši atvērās.
Pa vienam mēs rāpāmies ārā pa kastes vaļējo galu, kā nu kurš varēdams, un izlēcām vai izvēlāmies uz zemes. Divdesmit četri. Divus mirušos veco līķi un jauno, to, kas nebija divas dienas dabūjis ūdeni, izvilka vēlāk.
Ārā bija auksts, tik auksts un saules gaisma uz sniega tik spoža, ka bija ļoti grūti atstāt smirdīgo patvērumu kravas kastē, un daži no mums sāka raudāt. Mūsu mazais pulciņš spiedās cits citam tuvāk pie milzīgās mašīnas; visi bija kaili un smirdīgi, mūsu kopums, naksnīgā būtne, spožās, nežēlīgās gaismas izģērbta. Viņi mūs nostādīja rindā un lika iet uz ēku kādus simt metrus attālāk. Ēkas metāla sienas un sniegotais jumts, baltais klājums visapkārt, milzīgā kalnu grēda, ko izgaismoja lecošā saule, debesjums viss šķita drebam un vizuļojam pārlieku spilgtā gaismā.
Mūs sarindoja gar lielu sili tādā kā šķūnī un lika mazgāties. Visi sākumā tikai dzēra ūdeni. Pēc tam mūs ieveda galvenajā ēkā un izsniedza apakškreklus, pelēkus flaneļa kreklus, bikses, getras un velteņus. Sargs atzīmēja mūsu vārdus sarakstā, un mēs rindā iegājām ēdamtelpā, kur līdz ar vairāk nekā simt citiem cilvēkiem pelēkās drānās apsēdāmies pie pieskrūvētiem galdiem un ēdām brokastis graudu biezputru un alu. Pēc tam visus, gan jaunos ieslodzītos, gan vecos, sadalīja vados pa divpadsmit. Mūsu vadu aizveda uz gateri nožogojuma iekšpusē, kādus simt metrus aiz galvenās ēkas. Pavisam tuvu aiz žoga sākās mežs, kas klāja pakalnus, cik vien tālu acis sniedza. Sargu vadībā mēs nesām un krāvām dēļus no gatera lielā šķūnī, kur pa ziemu glabāja kokmateriālus.
Pēc kravas kastē pavadītajām diennaktīm nebija viegli staigāt, locīties, celt un nest smagumus. Mums neļāva stāvēt mierā, bet neviens arī īpaši nedzina pie darba. Dienas vidū dabūjām krūzi nerūguša graudu dzēriena orša. Ap saulrietu mūs ieslēdza guļamtelpā, kur visu nakti dega gaisma. Mēs gulējām uz pusotru metru platiem plauktiem, kas stiepās gar sienām divos stāvos. Senākie cietumnieki uzrāpās augšējos stāvos, kas bija labāki, jo augšā bija siltāks. Katram pie durvīm izsniedza guļammaisu. Maisi bija raupji un smagi, netīri no citu sviedriem, bet biezi un silti. Vienīgais trūkums bija to īsums. Vidusmēra getenietis tādā maisā varēja ielīst ar visu galvu, bet es ne; nevarēju ari izstiepties uz nārām pilnā augumā.
Atrados Pulefenas komensālijas Trešajā brīvprātīgajā fermā un nomitināšanas aģentūrā. Pulefena Trīsdesmitajā rajonā atrodas Orgoreinas apdzīvojamās zonas galējos ziemeļrietumos, tās robežas iet gar Sembensjenas kalniem, Esagelas upi un jūras krastu. Rajons ir mazapdzīvots, tajā nav pilsētu. Mums tuvākā apdzīvotā vieta bija Turufa vairākus kilometrus uz dienvidrietumiem; es līdz tai nekad nenokļuvu. Ferma atradās blakus lielam, neapdzīvotam mežu rajonam Tarenpetai. Tas atradās pārāk tālu ziemeļos, lai tur augtu lielie koki hemmen, seriem vai melnie vati, līdz ar to šeit auga tikai vienas sugas koki, repuļaini, neglīti četrus metrus augsti pelēki skujkoki, saukti thori. Lai gan dzīvnieku un augu sugu skaits uz Getenas ir diezgan mazs, to atsver katras sugas lielais pārstāvju skaits. Ari thori koki klāja tūkstošiem kvadrātkilometru lielas platības, un šajā mežā nebija vietas nekam citam. Pat tuksnaines šeit tiek rūpīgi koptas, un, lai gan mežā jau gadsimtiem ieguva kokmateriālus, tajā nebija tukšumu, izcirtumu, celmu vai izkurtējušu nogāžu. Šķita, ka katrs koks ir reģistrēts un ka ne zāģskaidiņa no mūsu gatera nepazūd neizmantota. Fermā bija neliela fabrika, un, kad laika apstākļi neļāva doties meža darbos, mēs strādājām gaterī vai fabrikā, apstrādādami šķeldu un mizas, un zāģskaidas, iegūdami no thori skujām sveķus, ko izmanto plastmasu ražošanā.
Darbs bija paveicams, un mūs pārāk neizdzina. Ja mums būtu mazliet vairāk ēdiena un labāks apģērbs, lielākā daļa darba būtu pat patīkama, bet mēs lielāko daļu laika bijām pārāk badaini un nosaluši, lai justu jebkādu patiku. Sargi reti bija skarbi un nekad nežēlīgi. Viņi bija slinki, lēni, smagnēji, kaut kādā ziņā sievišķīgi nē, ne tāpēc ka būtu trausli vai smalki, bet tieši pretējā ziņā: viņu miesa bija trekna, izplūdusi kā liellopam bez intelekta. Pirmo reizi uz Ziemas es jutos kā vīrietis starp sievietēm vai einuhiem. Visiem cietumniekiem piemita tas pats gļēvums un raupjums. Viņus nevarēja atšķirt citu no cita. Viņu emocijas bija tušētas, viņu sarunas bezjēdzīgas. No sākuma domāju, ka dzīvības trūkums radies no tā, ka viņiem atņemts ēdiens, siltums un brīvība, bet drīz sapratu, ka tam bija daudz konkrētāks iemesls narkotikas, ko visiem ieslodzītajiem izsniedza, lai viņiem neiestātos kemmers.
Man bija zināms, ka pastāv zāles, kas spēj samazināt vai pat apturēt geteniešu seksuālā perioda kulmināciju; tās izmantoja, kad nepieciešamība, veselība vai tikumi pieprasīja atturēšanos. Tādējādi varēja izlaist vienu vai vairākus kemmerus bez veselības traucējumiem. Šādu zāļu brīvprātīga lietošana bija parasta un normāla parādība. Man nebija ienācis prātā, ka tās varētu piespiest lietot ar varu un pret cilvēka gribu.
Tam bija savi iemesli. Cietumnieks kemmerā traucēs grupas darbu. Ja viņu atbrīvotu no darba, kur viņu likt? īpaši tad, ja tajā laikā neviens cits cietumnieks nebūs kemmerā, kas bija visai iespējams, jo pavisam mēs bijām tikai kādi 150. Getenietim ir ļoti grūti izturēt kemmeru bez partnera. Tad tiešām labāk novērst ciešanas un nezaudēt darba laiku, un vispār kemmeru atcelt. Un tā nu viņi izmantoja zāles.
Tie, kas ieslodzījumā bija pavadījuši vairākus gadus, bija psiholoģiski un, es domāju, arī fiziski pieraduši pie šādas ķīmiskas kastrācijas. Viņi bija bezdzimuma radījumi kā vērši. Viņi bija bez kauna un iekāres kā eņģeļi. Bet būt bez kauna un iekāres nav cilvēkam raksturīgi.
Tā kā daba getieniešu dzimumdziņu ir ļoti ierobežojusi un apcirpusi, tad sabiedrība šais jautājumos pārāk neiejaucas: uz Ziemas dzimumdziņas apspiešana, sublimēšana un novirzīšana citās gultnēs notiek daudz mazāk nekā jebkurā man zināmā divdzimumu sabiedrībā. Atturēšanās ir pilnībā brīvprātīga; izlaidība pilnībā pieņemama. Ļoti reti sastopamas bailes vai frustrācija uz seksuāla pamata. Šeit es pirmo reizi redzēju, ka sabiedrība nepieskaņojas dzimumdziņai. Tā kā instinkts tika apspiests, nevis noraidīts, tas galu galā radīja cilvēkos nevis dusmas, bet kaut ko, iespējams, daudz ļaunāku vienaldzību.
Uz Ziemas nedzīvo kukaiņu kolektīvi. Atšķirībā no zemiešiem getenieši nedala savu pasauli ar senākām sabiedrībām, neskaitāmām pilsētām, kurās sīciņi bezdzimuma strādnieki pakļaujas tikai un vienīgi kolektīva instinktam, paklausībai grupas interesēm. Ja uz Ziemas būtu skudras, getenieši jau sen būtu mēģinājuši tās atdarināt. Brīvprātīgo fermu režīms ir samērā nesens izgudrojums, kas pastāv tikai vienas valsts teritorijā un par ko nekur citur neviens neko nezina. Tomēr tā ir izteikta zīme tam, kādā virzienā var attīstīties sabiedrība, kuras sastāvā ir cilvēki ar tik viegli kontrolējamu dzimumdziņu.