Pulefenas fermā, kā jau teicu, mūs baroja mazāk, nekā mēs ar savu darbu būtu pelnījuši, un apģērbs, jo īpaši apavi, bija pilnīgi nepiemērots ziemas klimatam. Arī sargiem, kas daudzi bija ieslodzītie probācijas periodā, neklājās labāk. Šīs vietas nolūks un iekārtojums bija sodīt, nevis iznīcināt, un es domāju, ka to visu varētu paciest, ja nebūtu pratināšanu un zāļošanas.
Dažus ieslodzītos uz pratināšanām izsauca grupās pa divpadsmit; viņi vienkārši atskaitīja tādu kā formālu grēksūdzi un katehismu, saņēma pret-kemmera injekciju un atgriezās darbā. Bet tie, ko uzskatīja par politiskajiem ieslodzītajiem, katru piekto dienu tika pratināti narkotiku iespaidā.
Es nezinu, kādas zāles izmantoja. Es nezinu, kāds bija pratināšanas nolūks. Es nezinu, kādus jautājumus man uzdeva. Parasti pēc vairākām stundām atjēdzos guļamtelpā, nolikts uz nārām līdz ar sešiem septiņiem citiem ieslodzītajiem. Daži jau modās, citi joprojām ļengani gulēja narkotiku skavās. Kad visi bija uz kājām, sargi mūs veda uz fabriku strādāt. Pēc trešās vai ceturtās pratināšanas es vairs nespēju piecelties. Mani lika mierā, un nākamajā dienā es jau varēju iet līdzi savai grupai, lai gan jutos nedrošs uz kājām. Pēc nākamās pratināšanas nespēju piecelties divas dienas. Vai nu pret-kemmerā hormoni, vai patiesības narkotikas acīmredzot bija kaitīgas manai ne-getenieša nervu sistēmai, un ar katru reizi iedarbība pastiprinājās.
Atceros, ka plānoju, kā nākamajā pratināšanā pierunāt inspektoru. Varētu sākt ar to, ka es apsolu godprātīgi atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem ari bez narkotikām; tad vēlāk es varētu viņam teikt: "Kungs, vai tiešām jūs nesaprotat, cik bezjēdzīgi ir zināt atbildes uz nepareizajiem jautājumiem?" un tad inspektors pārvērstos par Faksi ar pareģa zelta ķēdi ap kaklu, un es varētu ilgi un patīkami runāties ar viņu, pieskatīdams, kā skābe pil saberztas šķeldas katlā. Protams, kad es biju nonācis līdz istabiņai, kur notika pratināšanas, inspektora palīgs jau bija pavilcis nost manu apkakli un injicējis zāles, pirms vispār paspēju atvērt muti. Viss, ko es atceros no tās reizes, bet varbūt arī no kādas agrākas tikšanās, ir inspektors jauns noguruša paskata orgotietis ar netīriem nagiem -, kurš man bargi saka: "Jums man jāatbild orgotiski, jūs nedrīkstat runāt citā valodā. Runājiet orgotiski."
Lazaretes nebija. Fermā cilvēks vai nu strādāja, vai bija miris. Bet praksē pastāvēja zināmas atlaides pārrāvumi starp darbu un nāvi; par tiem rūpējās sargi. Kā jau teicu, viņi nebija nežēlīgi, bet arī laipni ne. Viņi bija nolaidīgi un vienaldzīgi, ja vien varēja to atļauties. Viņi atļāva man un vēl vienam ieslodzītajam palikt guļamtelpā, kad kļuva skaidrs, ka nespējam piecelties, vienkārši atstāja mūs guļammaisos, it kā mūs vispār nebūtu pamanījuši. Man bija ļoti slikti pēc pēdējās pratināšanas. Otrs palicējs bija pusmūža cilvēks, kam bija kaut kāda nieru kaite, un viņš bija tuvu nāvei. Tā kā nomirt uzreiz nebija izdevies, viņam atļāva to darīt lēnām, turpat uz nārām.
Viņu atceros skaidrāk par visu pārējo Pulefenas fermā. Fiziski viņš bija tipisks Lielā kontinenta getenietis kompakts, īsām kājām un rokām, apveltīts ar zemādas tauku slāni, kas pat slimībā piešķīra viņam slaiku apaļumu. Viņa pēdas un plaukstas bija mazas, gurni paplati, krūškurvis paliels, krūtis tikai mazliet lielākas nekā manas rases vīriešu kārtas pārstāvjiem. Ada viņam bija iesarkani brūna, melnie mati smalki, līdzīgi vilnai; seja plata, smalkiem, noteiktiem vaibstiem, izteiktiem vaigu kauliem. Uz zemes šāda tipa cilvēkus bieži sastop dažādos izolētos augstieņu rajonos vai polāros apgabalos. Viņu sauca Asra; pēc profesijas viņš bija galdnieks. Mēs sarunājāmies.
Asram nebija nekas pretī nomirt, bet viņš baidījās no nāves un sarunās meklēja iespēju aizmirst par bailēm.
Mums bija maz kopīga, ja neskaita nāves tuvošanos, un par to viņš negribēja runāt. Tāpēc mēs diezgan bieži nesapratām viens otru. Viņam tas bija vienalga. Man, jaunākam un neticīgākam, būtu gribējies vairāk sapratnes, ieklausīšanās, paskaidrojumu. Bet neko izskaidrot nevarēja. Mēs sarunājāmies.
Naktī guļamtelpā bija spilgta gaisma, daudz cilvēku un trokšņu. Dienā gaismu izslēdza, un lielā telpa bija krēslaina, tukša, mierīga. Mēs gulējām cieši blakus uz lāviņas un klusītēm runājāmies. Asram visvairāk patika stāstīt garus, samudžinātus stāstus par savu jaunību Komensālijas fermā Kundereras ielejā plašajā, skaistajā līdzenumā, kuru es šķērsoju pa ceļam uz Mišnori. Viņa dialekts bija nepazīstams, viņš bieži nosauca cilvēku, vietu, paradumu un darbarīku vārdus, ko es nesapratu, tā ka es reti kad guvu vairāk par ļoti virspusēju ieskatu viņa atmiņās. Kad viņš jutās vislabāk tas parasti bija ap pusdienlaiku -, es lūdzu viņu pastāstīt kādu teiku vai mītu. Vairums geteniešu ir gluži kā piebāzti ar stāstiem. Viņu literatūra, lai gan pastāv arī rakstītā formā, ir dzīva mutvārdu tradīcija, un šajā ziņā visi ir izglītoti. Asra zināja orgotiešu leģendas, Meši īsās teiksmas, leģendu par Parsidu, gabalus no lielajiem eposiem un romānam līdzīgo Jūras tirgoņu sāgu. Savā klusajā, neskaidrajā dialektā viņš pārstāstīja arī vietējās teikas, ko atcerējās no bērnības. Un tad, noguris, viņš lūdza, lai arī es ko pastāstu. "Kādas teiksmas stāsta Kārhaidā?" viņš sacīja, berzēdams kājas, kas ļoti sāpēja, pagriezis pret mani seju ar kautrīgu, pacietīgu, viltīgu smaidu uz lūpām.
Reiz es teicu: "Es zinu stāstu par cilvēkiem, kas dzīvo uz citas pasaules."
"Kas tā par pasauli?"
"Diezgan līdzīga šai pasaulei, bet tā negriežas ap sauli. Tā riņķo ap zvaigzni, ko jūs saucat Selemi. Tā ari ir dzeltena zvaigzne tāpat kā saule -, un tajā pasaulē dzīvo citi cilvēki."
"Tas par tām citām pasaulēm ir sanovi mācībā. Kādreiz bērnībā uz mūsu Pavardu mēdza nākt vecs, traks sanovi priesteris un stāstīt mums, bērniem, par to, kur pēc nāves nonāk meļi, kur pašnāvnieki, kur zagļi vai mēs arī tur nonāksim, mēs ar tevi, vienā tādā vietā?"
"Nē, es nerunāju par garu pasauli. Tā ir pa īstam. Tur dzīvo īsti cilvēki, tieši tāpat kā šeit. Bet sensenos laikos viņi iemācījās lidot."
Asra pasmīnēja.
"Nu nē, ne jau vicinot rokas. Viņi lidoja ar mašīnām kā auto." To bija grūti pateikt orgotiski, jo šai valodā nav vārda ar nozīmi "lidot"; tuvākais iespējamais nozīmē "slīdēt".
"Viņi iemācījās taisīt mašīnas, kas gāja pa gaisu kā kamanas pa sniegu. Un vēlāk viņi iemācījās, kā tās padarīt arvien ātrākas, līdz viņi atrāvās no zemes kā akmens no lingas un lidoja pāri mākoņiem un cauri debesīm un trāpīja citā pasaulē, kas griezās ap citu sauli. Un ko viņi atrada citā pasaulē? Viņi tur atrada cilvēkus!"
"Kuri visi slīdēja pa gaisu?"
"Varbūt jā un varbūt nē… Kad viņi tika līdz manai pasaulei, mēs jau mācējām pārvietoties pa gaisu. Bet viņi mums iemācīja, kā pārvietoties no vienas pasaules uz citu, mums šim nolūkam vēl nebija mašīnu."
Asra nesaprata, kāpēc vēstījumā sāk piedalīties pats stāstītājs. Man bija drudzis, sāpēja jēlumi uz rokām un krūtīm, kas bija radušies no narkotikām, un es īsti neatcerējos, kā biju iecerējis pabeigt savu stāstu.
"Un tālāk?" viņš teica, mēģinādams saprast. "Ko vēl viņi darīja, ja neskaita lidošanu pa gaisu?"
"Viņi darīja visu apmēram tāpat kā šeit. Bet viņi ir kemmerā visu laiku."
Viņš iesmējās. Fermā nekas nevarēja palikt apslēpts, un gan ieslodzītie, gan sargi mani bija iesaukuši par "izvirtuli". Bet, ja nepastāv iekāre un kauns, neviens, lai ari cik neparasts, nevar tikt izraidīts no kopības. Un es nedomāju, ka Asra manis teikto sasaistīja ar mani un manām dīvainībām. Viņš to saprata kā variāciju par mūžīgo tēmu, tāpēc iesmējās un sacīja: "Visu laiku kemmerā, ko? Tad tā vieta ir paradīze? Vai tomēr elle?"