"Es nezinu, Asra. Kas būtu šī pasaule?"
"Nekas, jaunais cilvēk. Šī ir vienīgā pasaule, un tā notiek. Tu tajā piedzimsti, un viss notiek tā, kā notiek…"
"Es te nepiedzimu. Es izvēlējos šeit ierasties."
Mums apkārt krājās klusums un ēnas. Un tālumā aiz barakas sienām lauku klusumu pārtrauca vienīgi ļoti attāla rokas zāģa kaukšana.
"Nūjā nūjā," Asra murmināja un nopūzdamies berzēja kājas, neapzināti klusi vaidēdams. "Kurš tad to izvēlas," viņš noteica.
Pēc pāris naktīm viņš iekrita komā un drīz nomira. Tā ari neuzzināju, par ko viņš nosūtīts uz brīvprātīgo fermu par noziegumu vai kļūdu personas dokumentos -, un zināju tikai to, ka viņš Pulefenā pavadījis mazāk par gadu.
Nākamajā dienā pēc Asras nāves mani izsauca uz pratināšanu; šoreiz viņiem nācās mani nest, un es kopš tā brīža neko neatceros.
14. Bēgšana
Kad gan Obsli, gan Jegei pēkšņi izbrauca no pilsētas un Slosi durvju sargs mani nelaida iekšā, bija skaidrs, ka pienācis laiks lūgt palīdzību ienaidniekiem, jo draugi vairs nekam nederēja. Devos pie komisāra Šusga un viņu šantažēju. Tā kā man nebija pietiekami naudas, lai viņu uzpirktu, bija jātērē reputācija. Starp neuzticīgajiem jau nodevēja vārds pats par sevi ir kapitāls. Pateicu viņam, ka esmu Orgoreinā Kārhaidas dižciltīgo frakcijas uzdevumā, kura plāno Tibes novākšanu, un ka viņš man ticis norādīts kā kontaktpersona ar sarfiem. Ja viņš atteiktos sniegt man pieprasītās ziņas, tad maniem draugiem Erenrangā tiks paziņots, ka viņš ir dubultaģents, kas kalpo Brīvā tirgus frakcijai, un tas, protams, nāks zināms arī sarfiem. Un sasodītais muļķis man noticēja. Viņš nekavējoties pastāstīja man visu, ko gribēju zināt; viņš pat pajautāja, vai es piekritu.
No draugiem Obsli, Jegei un pārējiem man tiešas briesmas nedraudēja. Viņi bija nopirkuši savu brīvību, upurēdami Sūtni, un cerēja, ka es nesagādāšu nepatikšanas viņiem vai sev pašam. Līdz brīdim, kad ierados pie Šusga, neviens, izņemot Gomu, nebija uzskatījis mani par uzmanības vērtu, bet tagad viņi man mīs uz papēžiem. Jābeidz darīšanas šeit un jāpazūd. Tā kā man nebija nekādu iespēju sazināties ar Kārhaidu, jo pastu pārbauda un telefonu un radio noklausās, pirmo reizi devos uz Karalisko vēstniecību. Te strādāja Sardon rem ir Chenevich, kuru savā laikā labi pazinu galmā. Viņš nekavējoties piekrita nodot Argavenam ziņu par to, kas noticis ar Sūtni un kur tas tiks ieslodzīts. Čenevičs bija pietiekami uzticams, gudrs un godīgs, viņš nodos ziņu tā, ka tā netiks pārtverta, bet, ko ar šo informāciju iesāks Argavens, man nebija ne jausmas. Gribēju, lai Argavens ir informēts, ja nu gadījumā no debesīm nokrīt Ai zvaigžņu kuģis; jo tolaik man bija neliela cerība, ka viņš ir sazinājies ar kuģi, pirms sarfi viņu arestēja.
Tagad biju briesmās, un, ja biju redzēts ieejam Vēstniecībā, briesmas bija reālas. No Vēstniecības durvīm devos taisnā ceļā uz karavānu piestātni pilsētas dienvidos un jau pirms pusdienlaika biju atstājis Mišnori tāpat, kā te ierados, kā krāvējs kravas mašīnā. Man līdzi bija vecās atļaujas, nedaudz izmainītas, lai atbilstu jaunajam darbam. Orgoreinā papīru viltošana ir riskanta, jo pārbaudes notiek piecdesmit divas reizes dienā, bet arī tik liela riska apstākļos tā tomēr notiek pietiekami bieži, un vecie kolēģi no Zivju salas man parādīja, kā to darīt. Man nepatīk uzdoties par citu personu, bet nekas cits mani neglābs, nekas cits nepalīdzēs man šķērsot visu valsti līdz pat Rietumu jūrai.
Kamēr karavāna grabēdama vilkās pāri Kundereras tiltam ārā no Mišnori, manas domas jau bija rietumos. Rudens jau sliecās uz ziemu, un man bija jāsasniedz galamērķis, pirms ceļus slēdz ātrai satiksmei un kamēr no nokļūšanas tur vēl ir kāda jēga. Biju redzējis brīvprātīgo fermu Komsvašomā, kad vēl strādāju Sinotas ielejas administrācijā, bija gadījies runāt ari ar fermu bijušajiem ieslodzītajiem. Man bija smagi ap sirdi no dzirdētā un redzētā. Sūtnis, kas nespēja izturēt aukstumu un valkāja mēteli jau pie nulle grādiem, nepārcietīs ziemu Pulefenā. Tā nu nepieciešamība dzina mani uz priekšu, bet karavāna pārvietojās jo lēni, vilkdamās no pilsētas uz pilsētu, te pagriezdamās uz ziemeļiem, te dienvidiem, pārkraudamās un apstādamās, tā ka līdz Etvenai Esagelas upes grīvā es nokļuvu tikai pēc pusmēneša.
Etvenā man paveicās. Pagaidu mājā no sarunām ar cilvēkiem uzzināju par kažokādu tirdzniecību ar upes augšteci: licencēti traperi ar ragavām vai leduslaivām ceļoja pa upi caur Tarenpetas mežiem gandrīz līdz pašam Ledājam. No sarunām par zvēru ķeršanu mani izkristalizējās doma par izkļūšanu no lamatām. Kermlandē, tāpat kā Gobrina nomalē, dzīvo baltie peshtry, viņiem patīk vietas, kur pūš ledāju vēji. Savā jaunībā biju viņus medījis thori mežos Kermlandē, un kāpēc gan tagad nedoties medībās thori mežos pie Pulefenas?
Tik tālu Orgoreinas ziemeļrietumos, plašajās zemēs uz rietumiem no Sembensjenas cilvēki nāk un iet, gandrīz kā pašiem tik, jo nepietiek inspektoru, lai visus sadzītu aplokos. Šeit pat Jaunajā laikmetā ir izdzīvojis kaut kas no vecās brīvības. Etvena ir pelēka ostas pilsēta, celta uz Esagelas līča pelēkajām klintīm; ielās pūš lietains jūras vējš, un cilvēki ir drūmi jūras vilki, kas vārdus īpaši neizvēlas. Es pieminu Etvenu ar labu vārdu, jo tur veiksme atgriezās pie manis.
Iegādājos slēpes, sniegakurpes, slazdus un pārtiku, saņēmu medību atļauju, tiesības un numuru un tā tālāk no Komensālijas kantora, tad devos ceļā kājām uz augšu pa Esagelu kopā ar mednieku grupu, ko vadīja vecs vīrs, vārdā Mavriva. Upe vēl nebija aizsalusi, pa ceļiem joprojām kustējās riteņu transports, jo piejūras nogāzēs pat gada pēdējā mēnesī vairāk lija nekā sniga. Vairākums mednieku gaidīja ziemas iestāšanos un thern mēnesī devās uz Esagelas augšteci ar leduslaivu, bet Mavriva plānoja jau agri doties tālu uz ziemeļiem un ķert peshtry, kad tie tikko sāk pārceļot uz mežiem. Mavriva labi pārzināja nomali, Ziemeļu Sembensjenu un Uguns sopkas, un pa to laiku, ko pavadīju ar viņu kopā ceļā uz upes augšteci, es no viņa iemācījos daudz noderīga.
Pilsētiņā, sauktā Turufa, es izstājos no grupas, izlikdamies slims. Pārējie devās uz ziemeļiem, bet es viens pats izvēlējos ceļu uz ziemeļaustrumiem pa Sembensjenas grēdas piekāji. Vairākas dienas apguvu teritoriju, tad, noslēpis praktiski visu savu iedzīvi nomaļā ielejā aptuveni divdesmit kilometru attālumā no Turufas, apmetu līkumu, atgriezos pilsētiņā no dienvidiem un apmetos Pagaidu mājā. It kā gatavodamies medībām, no jauna iepirku slēpes, sniegakurpes, pārtiku, kažokādas guļammaisu un ziemas drēbes; iegādājos arī pārgājiena krāsniņu, daudzslāņu telti un vieglas ragavas, kur to visu salikt. Tad neatlika nekas cits kā gaidīt, līdz lietus pārvērtīsies sniegā un dubļi ledū. Tas nebija ilgi, jo vairāk nekā mēnesi biju pavadījis ceļā no Mišnori uz Turufu. Arhad thern dienā ziema bija uzsalusi un sāka krist ilgi gaidītais sniegs.
Šķērsoju Pulefenas fermas elektriskos žogus agrā pēcpusdienā, un sniegs jau drīz apklāja visas manas pēdas. Atstāju ragavas paslēptas mežā labu gabalu uz austrumiem no fermas un, nesdams tikai mugursomu, ar sniegakurpēm atbridu atpakaļ uz ceļa, pa kuru nonācu līdz fermas vārtiem. Tur uzrādīju dokumentus, ko biju vēlreiz viltojis, kamēr gaidīju Turufā. Tagad tur bija "zilais zīmogs", un es biju kļuvis par Teneru Bentu, nosacīti atbrīvotu ieslodzīto. Dokumentiem bija pievienota pavēle līdz eps thern dienai ierasties Pulefenas komensālijas brīvprātīgo fermā uz divu gadu sardzes pienākumu pildīšanu. Acīgāks inspektors būtu izturējies pret maniem apbružātajiem dokumentiem ar aizdomām, bet acīgums šai pusē nebija cieņā.