Nekas nav tik viegli kā iekļūt cietumā. Tagad jācer, ka tikšu arī ārā.
Galvenais dežurējošais sargs izteica man rājienu par nokavētu dienu un aizsūtīja mani uz kazarmām. Vakariņas jau bija beigušās, un, par laimi, bija pārāk vēls, lai man izsniegtu reglamentam atbilstošu formas tērpu un zābakus un konfiscētu manu labo apģērbu. Ieroci man neizsniedza, bet es atradu, kur to var aizņemties, klīzdams pa virtuvi un mēģinādams izdīkt no pavāra kaut ko ēdamu. Pavārs glabāja savu ieroci, pakārtu uz naglas aiz cepeškrāsnīm. Es to nozagu. Tam nebija nāvējošā uzstādījuma; varbūt tā bija noregulēti arī pārējo sargu ieroči. Fermās cilvēkus nešāva: slepkavības atstāja bada, ziemas un izmisuma ziņā.
Pavisam bija trīsdesmit vai četrdesmit cietumsargu un 150-160 ieslodzīto; neviens neizskatījās īpaši labi, vairums bija cieti aizmiguši, lai gan nebija daudz vēlāks par Ceturto stundu. Man izdevās pierunāt jaunu sargu parādīt man, kur guļ ieslodzītie. Skatījos uz viņiem spilgtajā gaismā lielajā guļamtelpā un biju jau gandrīz atmetis cerību, ka varēšu rīkoties jau pirmajā naktī, neizraisot aizdomas. Visi gulēja savās vietās, paslēpušies guļammaisos kā bērni mātes klēpī neredzami, neatšķirami. Visi, izņemot vienu. Viens bija par garu, lai paslēptos: viņam bija tumša seja kā skeletam, acis ciet un dziļi iegrimušas, mati gari un stiegraini.
Veiksme, kas bija atgriezusies pie manis Etvenā, tagad grieza pasauli, kā man vajadzēja. Man vienmēr ir piemitusi tikai viena dāvana zināt, kad laimes rats padosies pieskārienam, un tad zināt, ko darīt. Biju iedomājies, ka pagājušajā gadā Erenrengā esmu pazaudējis apredzību un ka to nekad neatgūšu. Kāds prieks bija atkal sajust drošību, zināt, ka varu vadīt savu likteni un izdevību kā kamanas pa stāvu, bīstamu nogāzi!
Tā kā klīdu apkārt, bāzdams degunu, kur vajag un nevajag, spēlēdams pastulba, ziņkārīga nemiera gara lomu, mani pierakstīja vēlajā nakts maiņā. Ap pusnakti iekštelpās bija aizmiguši visi, izņemot mūs ar otru naktssargu. Es turpināju snaikstīties apkārt, laiku pa laikam noiedams arī gar gulētāju lāviņām. Pārdomāju plānus un sāku gatavot gribu un miesu, lai ieietu dothe stāvoklī, jo man pašam nepietiks spēku, ja nesaukšu palīgā Tumsu. Neilgi pirms rītausmas vēlreiz iegāju guļamtelpā un ar pavāra ieroci izšāvu uz Dženli Ai sekundes simtdaļu lādiņa, lai viņu apdullinātu. Tad izvilku viņu ar visu maisu no guļvietas, pārmetu pār plecu un devos uz sardzes telpu. "Ko tu dari?" pusaizmidzis teica otrs sargs. "Liec viņu mierā!"
"Viņš ir miris."
"Vēl viens? Pie Meši iekšām, un ziema vēl nav pat sākusies." Viņš piešķieba galvu un paskatījās Sūtņa sejā, kas karājās man aiz muguras. "A, tas ir Izvirtulis, vai ne? Meši Acs, es neticēju visam, ko stāsta par kārhaidiešiem, iekams nedabūju redzēt šito kroplo ķēmu. Viņš visu nedēļu gulēja savā vietā, pūta un vaidēja, bet nedomāju, ka viņš tik vienkārši nosprāgs. Labi, nomet viņu kaut kur ārā līdz rīta gaismai, nestāvi te kā krāvējs ar mēslu maisu…"
Pa ceļam apstājos pie inspektoru telpas gaiteņa galā. Tā kā biju sargs, man neviens neliedza ieiet un sameklēt sienas paneli, kur atradās visi slēdži un trauksmes pogas. Uzrakstu nebija, bet sargi paši bija ieskrāpējuši burtus, lai ātrumā nekļūdltos. Paļaudamies, ka "Ss" varētu nozīmēt "sētas", pagriezu slēdzi, lai atslēgtu strāvu no fermas ārējā nožogojuma; tad devos tālāk, vilkdams Ai pa zemi aiz pleciem. Nonācu pie ārdurvju sarga. Centos izrādīt, cik grūti man pavilkt tik smagu mironi, jo patiesībā dothe spēks kūsāja mani, un nebūtu viegli izskaidrot, kā es tik vienkārši varu pacelt un pārvietot ķermeni, kas daudz smagāks par mani. Sacīju: "Miris ieslodzītais, man lika iznest no guļamtelpas. Kur jūs viņus glabājat?"
"Es nezinu. Nes ārā. Kaut kur zem jumta, lai nenogrimst sniegā un pavasari neuzpeld smirdēdams. Snieg peditia." Mēs to saucam par sove sniegu tas ir biezs, mitrs, lielām pārslām tieši tāds, kāds man tobrīd vajadzīgs. "Jā, jā," es teicu un vilku savu nastu laukā, aiz barakas stūra, kur mani vairs nevarēja redzēt. Uzcēlu Ai atpakaļ plecos, pagāju pārsimt metru uz ziemeļrietumiem, uzrāpos uz nekaitīgās sētas un nolaidu lejā nesamo, tad nolēcu pats, pacēlu Ai un devos uz upi, cik ātri vien varēdams. Nebiju ticis necik tālu no sētas, kad atskanēja trauksmes signāls un ieslēdzās prožektori.
Sniga pietiekami biezi, lai mani nevarētu redzēt, bet nepietiekami, lai ātri izzustu manas pēdas. Tomēr, kad tiku līdz upei, man vēl nebija sākuši dzīties pakaļ. Devos uz ziemeļiem pa neapsnigušu zemi un, ja tādas nebija, pa ūdeni. Upīte, kas strauji traucās uz Esagelu, vēl nebija aizsalusi. Pret rītausmu debesis sāka skaidroties, un man bija jākustas ātri. Pilnā dothe es varēju bez grūtībām panest Sūtņa ķermeni, lai gan nasta bija neērta tās garuma dēļ. Iedams gar upīti pa mežu, nonācu līdz aizai, kur biju paslēpis ragavas. Piesprādzēju Sūtni pie ragavām, sakrāvu pārējās mantas viņam apkārt un virsū, līdz viņš bija labi apslēpts, visu pārsedzu ar brezentu. Tad pārģērbos un apēdu daļu pārtikas no mugursomas, jo man jau bija uzbrucis lielais izsalkums, kas pārņem cilvēku, ja dothe ir jāuztur ilgāk. Tad devos uz ziemeļiem pa galveno Meža ceļu. Mani drīz panāca divi slēpotāji.
Tagad biju ģērbies un bruņojies kā mednieks un viņiem pastāstīju, ka cenšos panākt Mavrivas grupu, kas izgāja pēdējās grende mēneša dienās. Viņi pazina Mavrivu un noticēja manam stāstam, kad ieraudzīja medību atļauju. Viņi negaidīja, ka izbēgušie ļaudis dosies uz ziemeļiem, jo uz ziemeļiem no Pulefenas nav nekā cita kā meži un ledāji. Viņus, iespējams, pat neinteresēja izbēgušo atrašana. Kāpēc gan? Viņi slēpoja uz priekšu, un pēc pāris stundām satiku viņus dodamies atpakaļ uz fermu. Ar vienu no viņiem es biju stāvējis sardzē. Viņš tā ari nebija ievērojis manu seju, lai gan pusi nakts tā bija rēgojusies viņa acu priekšā.
Kad biju pārliecinājies, ka viņi tiešām ir prom, nogriezos no ceļa un visu dienu metu plašu loku caur mežu un pakalniem uz austrumiem no fermas. Ielejā netālu no Turufas, kur biju paslēpis pārējo ekipējumu, ierados no taigas puses. Bija grūti vilkt ragavas pa tik sarežģītu reljefu, jo tās bija smagākas par mani pašu; bet sniegs bija dziļš un pamazām sagūla cietāks, un es biju dothe. Nevarēju iziet no šī stāvokļa, jo, ja tā notiek, tad cilvēks kādu laiku nekam nav derīgs. Nekad nebiju palicis dothe ilgāk par stundu, bet zināju, ka daži Vecajie var spēku uzturēt diennakti vai pat ilgāk, un šībrīža nepieciešamība izrādījās ļoti noderīga skola. Dothe stāvoklī nav iespējams pārlieku uztraukties, un vienīgais, par ko es nervozēju, bija Sūtnis, kam jau sen vajadzēja pamosties pēc vieglā skaņas lādiņa saņemšanas. Viņš pat nepakustējās, un man nebija laika viņu kopt. Vai tiešām viņa ķermenis ir tik svešs, ka tas, kas mūs tikai nedaudz apdullina, viņam ir nāvējošs? Kad likteņa rats griežas tev zem pirkstiem, ir jāuzmanās ar vārdiem; es jau divreiz biju viņu nosaucis par mirušu un nesis tā, kā nes mironi. Prātā ienāca doma, ka es pār pakalniem ragavās velku līķi, ka mana veiksme un dzīve tomēr ir izšķiestas velti. Tad es svīdu un lamājos, un dothe spēks tecēja no manis kā ūdens no saplēstas krūzes. Bet es turpināju ceļu, un spēks nepazuda, līdz biju sasniedzis slēptuvi kalnu piekājē, uzcēlis telti un apkopis Ai, cik labi bija iespējams. Atvēru koncentrētās pārtikas kubiņu kasti, pats apēdu lielāko daļu, bet dažus pārvērtu buljonā un iebaroju viņam, jo viņš izskatījās tuvu bada nāvei. Viņam uz rokām un krūtīm bija čūlas, kam netīrais guļammaiss neļāva sadzīt. Kad biju iztīrījis jēlumus un pārvietojis viņu kažokādu maisā, paslēpis viņu, cik nu ziema un taiga atļāva, vairāk neko nevarēju darīt. Bija iestājusies nakts, un lielā tumsa, samaksa par visa miesas spēka pakļaušanu gara vēlmēm, klājās man apkārt, tā nu es uzticēju sevi un viņu tumsai.