"Bet kam gan… visas šis intrigas, slēpšanās un varas spēles, un slepenie plāni… kam gan tas viss, Estraven? Ko jūs gribējāt panākt?"
"Es gribēju panākt tieši to pašu, ko jūs. Mūsu pasaules savienību ar jūsu pasaulēm. Un ko jūs domājāt?"
Mēs blenzām viens otrā pāri kvēlošajai krāsniņai kā divas koka lelles.
"Jūs domājat, pat ja šo savienību izveidotu Orgoreinā?"
"Pat ja to darītu Orgoreinā. Kārhaida drīz vien būtu sekojusi. Vai jūs tiešām domājat, ka es pastāvētu uz šifgretoru, kad uz spēles likts tik daudz mēs visi, mūsu līdzcilvēki? Kāda nozīme tam, kura valsts pirmā atmostas, ja atmoda notiek?"
"Kā lai es, ellē, ticu tam, ko jūs man sakāt?" viņš uzsprāga. Vājums lika viņa dusmām izklausīties pēc skumju pilnas čīkstēšanas. "Ja tas viss ir patiesība, jūs varējāt man to paskaidrot pagājušajā pavasarī un aiztaupīt mums abiem ceļojumu uz Pulefenu. Jūsu pūles manā labā…"
"Ir bijušas veltīgas. Esmu jums sagādājis sāpes, kaunu un briesmas. Es to apzinos. Bet ja es jūsu dēļ nebūtu cīnījies ar Tibi, jūs tagad te nebūtu, jūs gulētu kapā Erenrangā. Un tagad ir daži cilvēki Kārhaidā un daži Orgoreinā, kas jums tic, jo klausījās, ko es saku. Viņi vēl var jums palīdzēt. Mana lielākā kļūda bija, kā jūs jau teicāt, ka es visu jums nepaskaidroju. Neesmu paradis tā darīt. Neesmu pieradis nedz sniegt vai saņemt padomu, nedz uzņemties vainu vai vainot citus."
"Es negribu būt netaisns, Estraven…"
"Bet jūs esat. Un tas ir dīvaini. Uz Getenas es esmu vienīgais cilvēks, kas pilnībā jums uzticējies, un es ari esmu vienīgais uz Getenas, kam jūs atsakāties uzticēties."
Viņš atbalstīja galvu rokās. Tad vilcinādamies teica: "Piedodiet, Estraven." Tā bija vienlaikus atvainošanās un atzīšanās.
"Tomēr ir tā," es teicu, "ka jūs nevarat vai nevēlaties ticēt, ka es jums ticu." Piecēlos, jo kājās sākās krampji, un konstatēju, ka trīcu no dusmām un noguruma. "Iemāciet man savu prāta runu," sacīju, cenzdamies runāt viegli un bez rūgtuma. "Iemāciet man savu valodu, kurā nevar melot. Iemāciet un tad pajautājiet, kāpēc es darīju to, ko darīju."
"Ar lielāko prieku, Estraven."
15. Līdz Ledājam
Es pamodos. Līdz šim man bija grūti un neticami pamosties siltajā alā un noticēt, ka guļu teltī, ka esmu dzīvs, ka vairs neatrodos Pulefenas fermā. Šoreiz pamodos bez dīvainām blakussajūtām, bet ar mieru un pateicību. Piecēlos sēdus un nožāvājos, mēģinādams ar pirkstiem izķemmēt matu pinkas. Paskatījos uz Estravenu, kas ciešā miegā bija izstiepies pa virsu guļammaisam pusmetru nostāk. Viņam mugurā bija tikai plānās bikses viņam bija karsti. Gaisma atklāja manam skatienam tumšo, noslēpumaino seju. Aizmidzis Estravens izskatījās mazliet muļķīgi tāpat kā visi citi: apaļa, noteikta seja, sejas izteiksme atslābusi un tāla, sīkas sviedru pērlītes uz augšlūpas un virs biezajām uzacīm. Atcerējos, kā viņš stāvēja, sviedros mirkdams, parādē Erenrangā, tribīnēs, kur saules gaismā pulcējās dižciltīgie. Tagad redzēju viņu neaizsargātu un puskailu aukstākā gaismā un pirmo reizi ieraudzīju viņu patiesībā.
Viņš pamodās vēlu un ļoti lēni. Beidzot viņš grīļīgi piecēlās, uzvilka kreklu, izbāza galvu no telts, lai noskaidrotu, kāds laiks, un tad pajautāja, vai es vēlos krūzi orša. Konstatējis, ka esmu jau pamanījies izvārīt katliņu ar dziru, izmantodams ūdeni, kas izkusa no vakarnakt uz krāsniņas atstātā ledus, viņš pieņēma krūzi, stivi man pateicās un apsēdās dzert.
"Kur mēs iesim tālāk, Estraven?"
"Tas atkarīgs no tā, kurp jūs vēlaties doties, godājamais Ai. Un kādā veidā jūs spējat ceļot."
"Kā visātrāk tikt prom no Orgoreinas?"
"Jāiet uz rietumiem, uz jūru. Aptuveni piecdesmit kilometri."
"Un tad?"
"Ostas sāks aizsalt vai jau būs aizsalušas. Ziemā kuģi tāpat nekur tālu nekursē. Tad mums būtu jāslēpjas un jāizdzīvo līdz nākamajam pavasarim, kad lielie kuģi sāk braukt uz Sifu un Perunteru. Uz Kārhaidu neviens nebrauks, ja turpināsies tirdzniecības aizliegums. Mēs varētu pieteikties darbā uz kāda tirdzniecības kuģa. Man diemžēl ir beigusies nauda."
"Vai ir vēl kādas citas iespējas?"
"Kārhaida. Pa sauszemi."
"Cik tālu tas ir? Vairāk nekā tūkstoš kilometru?"
"Ja brauc pa ceļiem. Bet mēs nevarēsim braukt pa ceļiem, jo netiksim tālāk par pirmo inspektoru. Vienīgais mums pieejamais ceļš ir uz ziemeļiem, cauri kalniem, tad uz austrumiem pāri Gobrinam un uz robežu pie Gutenas līča."
"Pāri Gobrinam? Jūs domājat ledāju?"
Viņš pamāja ar galvu.
"Tas taču ziemā nav iespējams?"
"Kāpēc ne? Ja mums paveicas kā tas ir ar visiem ceļojumiem ziemā. Vienā ziņā ledāju ērtāk šķērsot ir tieši ziemā. Redziet, labi laika apstākļi parasti saglabājas virs lielajiem ledājiem, kur ledus atstaro saules siltumu;
vētras tiek novirzītas uz ledāju malām. Tā rodas leģendas par klusumu puteņa vidū. Tas varētu mums palīdzēt. Vairāk laikam nekas."
"Tad jūs tiešām domājat…"
"Nebūtu bijis jēgas jūs izzagt no Pulefenas fermas, ja tā nebūtu."
Viņš joprojām bija stīvs, izmocīts, drūms. Pagājušās nakts saruna bija iedragājusi mūs abus.
"Un, ja pareizi saprotu, jūs uzskatāt par labāku šķērsot Ledāju nekā gaidīt līdz pavasarim, kad jūra kļūst izbraucama?"
Viņš pamāja ar galvu. "Vientulība," viņš īsi noteica.
Brīdi visu pārdomāju. "Ceru, ka jūs esat ņēmis vērā manus trūkumus. Es neesmu tik izturīgs pret aukstumu kā jūs, gluži otrādi. Es neprotu slēpot. Un neesmu labā fiziskā formā kaut gan jūtos daudz labāk nekā pirms pāris dienām."
Viņš vēlreiz pamāja. "Es domāju, ka mums izdosies," viņš teica ar to īpašo vienkāršību, ko es visu laiku biju uztvēris kā ironiju.
"Labi."
Viņš paskatījās uz mani un iedzēra malku tējas. Dzērienu tiešām varētu saukt par tēju to gatavo no grauzdētiem perm graudiem; oršs ir brūns, saldskābs dzēriens, tajā ir daudz A un C vitamīna, cukuru un patīkama stimulanta, kas radniecīgs lobelīnam. Ja uz Ziemas nav alus, tad ir oršs; ja nav ne alus, ne orša, tad nav ari cilvēku.
"Būs grūti," viņš sacīja, nolikdams krūzi. "Ļoti grūti. Ja mums neveiksies, mēs galā nenonāksim."
"Es labāk nomirtu uz Ledāja nekā tajā atejas bedrē, no kuras jūs mani izvilkāt."
Viņš nogrieza gabalu kaltēta maizes ābola, iedeva šķēli ari man un sēdēja, domīgi gremodams. "Mums vajadzēs pārtiku," viņš teica.
"Kas notiks, ja mēs nokļūsim Kārhaidā? Kas notiks ar jums? Jūs joprojām esat izraidīts."
Viņš pievērsa man tumšo ūdra skatienu. "Jā. Jādomā, ka es palikšu šajā pusē."
"Un kad viņi konstatēs, ka jūs palīdzējāt bēgt ieslodzītajam?"
"Kāpēc viņiem tas būtu jāzina?" Viņš salti pasmaidīja un teica: "Vispirms jātiek pāri ledājam."