Es nenoturējos: "Paklau, Estraven, piedodiet to, ko es vakar sarunāju."
"Nusuh." Viņš piecēlās, joprojām košļādams, uzvilka hīeb, mēteli un zābakus un kā ūdrs iznira pa durvju vārstuli. Tad viņš iebāza galvu teltī. "Es varētu būt atpakaļ vēlu vai tikai rīt. Jūs tiksiet galā bez manis?"
"Jā."
"Labi." Un prom viņš bija. Man nekad nav nācies sastapt cilvēku, kas tik pilnīgi un strauji reaģētu uz situācijas izmaiņām kā Estravens. Es sāku atgūties un biju gatavs doties ceļā; viņa thangen bija beidzies; tikko tas kļuva skaidrs, viņš devās ceļā. Viņš nekad nesteidzās un neskrēja viņš vienmēr bija gatavs. Tas neapšaubāmi bija viņa izcilās politiskās karjeras noslēpums, un nu viņš upurēja savu karjeru manis dēļ. Tas ari izskaidroja, kāpēc viņš man ticēja un atbalstīja manu misiju. Kad es ierados, viņš bija gatavs. Uz Ziemas neviens cits nebija gatavs.
Tomēr viņš uzskatīja, ka lēmumus pieņem lēni un nebūt nav gatavs straujai rīcībai. Reiz viņš man sacīja, ka nemākot ātri domāt un tāpēc vadoties pēc vispārējas intuīcijas par to, kādā virzienā griežas "veiksme" un ka intuīcija viņu reti pieviļ. Viņš to teica pilnā nopietnībā; tas tā varētu būt. Citadeļu pareģi nav vienīgie getenieši, kas var paredzēt nākotni. Viņi ir pieradinājuši un apmācījuši priekšnojautu, bet nav uzlabojuši tās noteiktību. Šai ziņā arī jomešta ir sava taisnība: varbūt dāvana nav tikai nākotnes paredzēšana vien, varbūt tā ir spēja uz īsu mirkli redzēt visu ieraudzīt kopsakaru.
Kamēr Estravens bija prom, uzgriezu krāsniņai pašu augstāko temperatūru un beidzot sasilu caur un cauri tā nebija bijis jau… cik ilgi? Tagad vajadzētu būt thern pirmajam ziemas un jaunā Pirmā gada mēnesim, bet Pulefenā man bija sajucis dienu skaits.
Krāsniņa bija viens no geteniešu izcilajiem un ekonomiskajiem izgudrojumiem, ko viņi bija noveduši līdz pilnībai gadu tūkstošus ilgajā cīņā ar aukstumu. To varētu uzlabot, vienīgi ievietojot uz kodolreakciju balstītu enerģijas avotu. Bioloģiskā baterija derēja četrpadsmit mēnešu nepārtrauktai lietošanai; krāsniņa varēja saražot lielu karstumu, tajā bija apvienota plītiņa, sildītājs un gaismas ķermenis. Tās svars bija mazāks par diviem kilogramiem. Bez krāsniņas mēs nebūtu nogājuši pat simt kilometrus. Estravens par to noteikti samaksājis lielāko daļu naudas naudas, ko es viņam tik augstprātīgi biju izsniedzis Mišnori. Telts, izgatavota no plastikas, kas iztur jebkādus laika apstākļus un kaut daļēji risina problēmas ar ūdens kondensātu, kas piemeklē visas teltis aukstā laikā; peshtry ādiņu guļammaisi; apģērbs, slēpes, ragavas, pārtikas krājumi viss bija vislabākās kvalitātes, viegls, izturīgs, dārgs. Ja viņš devās pēc pārtikas, tad par ko viņš to pirks?
Viņš neatgriezās līdz nākamās dienas vakaram. Es dienas laikā vairākkārt izgāju pastaigā ar sniegakurpēm, lai atgūtu spēkus un iemācītos ar tām staigāt; bradāju pa ieleju, kur bija paslēpta mūsu telts. Pratu slēpot, bet sniegakurpes man bija jaunums. Neuzdrošinājos iet pāri pakalniem, jo baidījos, ka neatradīšu ceļu atpakaļ; zeme bija mežonīga: stāvas nogāzes, ko vagoja upīšu gravas, un pavisam netālu mākoņu ieskauti kalni austrumos. Man pietika laika pārdomāt, ko es iesāktu šai pamestībā, ja Estravens neatgrieztos.
Ieraudzīju, kā viņš traucas pa krēslaino nogāzi viņš slēpoja lieliski un tad nobremzē man blakus, netīrs, noguris un apkrāvies ar mantām. Viņam uz muguras bija sodrējains maiss, pilns ar pakām; viņš izskatījās pēc Ziemsvētku vecīša, kas senlaikos nolaidās pa Zemes mājokļu skursteņiem. Pakās bija kadik graudi, kaltēti maizes āboli, tēja un plāksnes cietā, sarkanā cukura ar mālu piegaršu, ko getenieši iegūst no kaut kādiem sīpoliem.
"Kur jūs to visu dabūjāt?"
"Nozagu," sacīja kādreizējais Kārhaidas premjers, izstiepis rokas pār krāsniņu, ko vēl nebija nogriezis; pat viņam bija auksti. "Turufā. Knapi izglābos." Vairāk es no viņa par to neko nedzirdēju. Viņš nelepojās ar padarīto un nespēja par to smieties. Zagšana uz Ziemas ir smags noziegums; vairāk par zagli nicina tikai pašnāvnieku.
"Šo mēs izlietosim vispirms," viņš teica, kamēr es liku kust katliņu ar sniegu uz plītiņas. "Tas ir smags." Lielākā daļa pārtikas, ko viņš bija iegādājies agrāk, bija "superpārtika" stiprināts, kaltēts, kubiņos saspiests maisījums ar augstu enerģētisko vērtību. Orgotieši to sauc par "gichy-michy", un ari mēs to tā saucām, lai gan savā starpā runājām kārhaidiski. Mums tās bija pietiekami, lai iztiktu sešdesmit dienas, ja dienā katrs patērējam apmēram puskilogramu. Nomazgājies un paēdis, Estravens ilgi sēdēja pie krāsniņas, uzskaitīdams, kas un cik lielā daudzumā mums ir, un kā un kad mums tas jāizmanto. Mums nebija svaru, un viņš par mērvienību izmantoja gichy-michy puskilograma kasti. Viņš, tāpat kā daudzi getenieši, zināja katra pārtikas produkta enerģētisko vērtību; viņš zināja, cik viņam nepieciešams konkrētos apstākļos, un diezgan labi varēja izrēķināt arī, kas būs nepieciešams man. Tādas zināšanas uz Ziemas ir nepieciešamas, lai izdzīvotu.
Kad beidzot proviants bija saplānots, viņš izstiepās uz guļammaisa un aizmiga. Naktī dzirdēju, kā viņš miegā murmina skaitļus svarus, dienas, attālumus.
Mums, aptuveni rēķinot, bija jānoiet 1200 kilometru. Pirmos pārsimt mēs iesim uz ziemeļiem-ziemeļrietumiem, cauri mežiem un pāri Sembensjenas grēdas ziemeļu atradzēm līdz lielajam Ledājam, kas pārklāj Lielā kontinenta abas daivas uz ziemeļiem no 45. paralēles un vietām stiepjas līdz pat 35. paralēlei. Viena tāda strēle ir Uguns sopku rajonā, kas ir Sembensjenas dienvidu virsotnes; turp mēs arī gatavojāmies doties vispirms. Pēc Estravena domām, mēs varētu starp kalniem atrast ceļu uz Ledāju, kāpjot pa kādu no ledus mēlēm, kas plūst pa nogāzi. Tālāk mēs kādus 900 kilometrus ceļotu pa pašu Ledāju uz austrumiem. Pie Gutenas līča, kur ledāja mala atkal pagriežas uz ziemeļiem, mēs plānojām nokāpt un doties kādus 120 kilometrus uz dienvidaustrumiem pāri
Šenšei purvājiem, ko ap to laiku klāj 3 līdz 6 metrus bieza sniega kārta, līdz Kārhaidas robežai.
Mēs plānojām visu ceļu veikt pa neapdzīvotām un neapdzīvojamām vietām. Tā mēs izvairīsimies no inspektoriem, kas mums bija ļoti svarīgi. Man nebija dokumentu, un Estravens sacīja, ka viņējie neizturētu nākamo viltošanu. Jebkurā gadījumā es varēju izlikties par getenieti tikai tad, ja neviens man nepievērsa īpašu uzmanību. Šajā ziņā Estravena piedāvātais plāns bija ļoti izdevīgs.
Visās pārējās ziņās tas bija vienkārši vājprātīgs.
Savas domas paturēju pie sevis, jo no sirds domāju, ka labāk iet bojā, mēģinot glābties, ja reiz ir iespēja izvēlēties, kādā nāvē mirt. Estravens toties turpināja pārdomāt citas iespējas. Nākamajā dienā, kamēr ļoti rūpīgi kravājām ragavas, viņš jautāja: "Ja jūs izsauktu zvaigžņu kuģi, kad tas varētu ierasties?"
"Pēc astoņām līdz piecpadsmit dienām atkarībā no tā, kur orbītā tas atrodas. Tas var būt otrā saules pusē."
"Un ātrāk ne?"
"Nē. GGĀ dzinēju nevar izmantot saules sistēmās. Kuģis var ierasties tikai ar raķešdzinējiem, un tas prasīs vismaz astoņas dienas. Kāpēc tāds jautājums?"
Viņš pievilka saiti un sasēja mezglu, tad sacīja: "Apsvēru domu lūgt palīdzību no jūsu pasaules, jo manējā neko nespēj palīdzēt. Turufā ir radiobāka."
"Cik jaudīga?"
"Ne pārāk. Tuvākais lielais raidītājs ir Kukumejā, kas ir kādus 650 kilometrus uz dienvidiem no šejienes."
"Kukumeja ir liela pilsēta, vai ne?"
"Ceturtdaļmiljons dvēseļu."
"Mums kaut kā būs jātiek pie raidītāja; tad jāslēpjas astoņas dienas… ja sarfi ir brīdināti… mums diez vai izdosies."