Viņš pamāja.
Uzvēlu pēdējo kadik graudu maisu uz ragavām, iekārtoju to paredzētajā vietā, tad sacīju: "Ja es būtu izsaucis kuģi tonakt Mišnori kad jūs teicāt kad mani arestēja… Bet ansibls bija pie Obsli; es domāju, ka tas joprojām ir tur."
"Vai viņš to var izmantot?"
"Nē. Pat ne nejauši, bakstoties pa taustiņiem. Koordinātu ievadīšana ir ļoti sarežģīta. Ja vien es būtu to izmantojis!"
"Būtu es tajā dienā zinājis, ka spēle ir beigusies," viņš teica un pasmaidīja. Viņš neprata nožēlot.
"Es domāju, ka jūs zinājāt. Bet es neuzdrošinājos jums ticēt."
Kad ragavas bija sakravātas, viņš uzstāja, lai mēs pārējo dienas daļu neko nedarām, bet uzkrājam spēkus. Viņš gulēja teltī un rakstīja nelielā piezīmju grāmatiņā sīkā, vertikāli ieslīpā kārhaidiešu rokrakstā šo aprakstu jūs varējāt lasīt iepriekšējā nodaļā. Pagājušajā mēnesī viņam bija maz iespēju regulāri papildināt dienasgrāmatu, un tas viņu kaitināja; dienasgrāmata bija viņa paradums. Domāju, ka dienasgrāmatas rakstīšana bija vienlaikus pienākums un saikne ar mājām, Estri pavardu. To gan es uzzināju vēlāk; tolaik nezināju, ko un kāpēc viņš raksta, un sēdēju, vaskodams slēpes vai vienkārši tāpat, neko nedarīdams. Uzsvilpoju dejas melodiju, bet vidū aprāvos. Mums bija tikai viena telts, un ja gribējām tajā dzīvot un nepadarīt otru traku, acīmredzot būs nepieciešama zināma paškontrole vai labas manieres. Kad sāku svilpot, Estravens pacēla galvu, bet bez dusmām. Viņš sapņaini paskatījās uz mani un teica: "Būtu es zinājis par jūsu kuģi pagājušajā gadā… Kāpēc viņi jūs sūtīja uz šo pasauli vienu pašu?"
"Pirmais sūtnis vienmēr ierodas viens pats. Viens citplanētietis ir intereses objekts, divi iebrukums."
"Pirmā sūtņa dzīvība netiek augstu vērtēta."
"Nē. Ekumēne augstu vērtē katru dzīvību. No tā izriet, ka labāk pakļaut briesmām vienu dzīvību nekā divas vai divdesmit. Arī cilvēku pārvietošana lielos attālumos ir dārga un prasa daudz laika. Un galu galā es pats pieteicos uz šo darbu."
"Kur briesmas, tur gods," viņš noteica tas laikam bija sakāmvārds, jo tad viņš klusu turpināja: "Mēs tiksim pagodināti, kad sasniegsim Kārhaidu."
Kad viņš runāja, sapratu, ka patiesi ticu mēs sasniegsim Kārhaidu pāri 1200 kilometriem kalnu, aizu, šļūdoņa plaisu, vulkānu, ledāju, sasalušu purvu un jūru bez pajumtes, bez atbalsta, bez dzīvības ziemas vētrās un leduslaikmeta vidū. Viņš sēdēja un rakstīja dienasgrāmatu ar tādu pašu stūrgalvīgu iecirtību, ar kādu trakais karalis uz sastatnēm bija licis javu šuvē starp akmeņiem. Viņš sacīja: "Kad sasniegsim Kārhaidu…"
Viņa "kad" nebija cerība bez datuma. Viņš gatavojās sasniegt Kārhaidu ceturtā ziemas mēneša ceturtajā dienā, arhad anner. Mēs uzsāksim ceļojumu rīt, pirmā mēneša trīspadsmitajā dienā, tormenbod thern. Cik varējām izrēķināt, pārtikas mums pietiktu, maksimums, trim Getenas mēnešiem jeb 78 dienām; tāpēc mums jāiet pa 20 kilometriem dienā septiņdesmit dienu un jānokļūst
Kārhaidā arhad anner dienā. Viss bija skaidrs. Tagad atlika tikai labi izgulēties.
Izgājām rītausmā ar sniegakurpēm, sniga rets sniegs bez vēja. Pakalnu nogāzes klāja bessa, mīksts, nesagūlies sniegs, ko slēpotāji uz Zemes laikam sauc par "pirmo" sniegu. Ragavas bija smagi piekrautas; Estravens rēķināja to kopējo svaru ap 140 kilogramiem. Ragavas bija grūti vilkt pa irdeno sniegu, lai gan tās bija parocīgas kā labi konstruēta laiviņa; slieces bija brīnumainas, pārklātas ar polimēru, kas praktiski izslēdza berzi; bet ari tas neko nelīdzēja, kad kupenas bija par dziju. Pa tādu virsmu un ņemot vērā, ka mums nācās nemitīgi kāpt augšā un lejā pa nogāzēm, konstatējām, ka vislabāk ir, ja viens iet priekšā aizjūgā un otrs stumj no aizmugures. Smalkais, mīkstais sniegs krita visu dienu. Divreiz apstājāmies, lai kaut ko iekostu. Pa visu pakalnu plašumu nebija nevienas skaņas. Mēs gājām tālāk, un pēkšņi iestājās krēsla. Apstājāmies ielejā, kas ļoti līdzinājās tai, kuru no rīta bijām atstājuši, ieplakā starp baltkupra pakalniem. Biju noguris tik ļoti, ka grīļojos, tomēr neticēju, ka diena jau galā. Pēc ragavu skaitītāja rādījumiem spriežot, bijām nogājuši gandrīz 25 kilometrus.
Ja mums tik labi gāja pa mīkstu sniegu ar pilnu kravu pa zemi, kur visas ielejas un pakalni bija šķērsām ceļam, tad droši vien ies vēl ātrāk pa Ledāju, kur sniegs ir ciets, ceļš līdzens un krava visu laiku samazinās. Mana uzticēšanās Estravenam iepriekš bija vairāk gribas diktēta nekā brīvprātīga, bet tagad es ticēju viņam visā pilnībā. Mēs būsim Kārhaidā pēc septiņdesmit dienām.
"Vai jūs esat tā ceļojis ari agrāk?" jautāju viņam.
"Ar ragavām? Bieži."
"Ilgi?"
"Pirms daudziem gadiem nogāju pa Kermlandes lediem gandrīz trīssimt kilometrus."
Kermlandes lejasdaļa, Kārhaidas subkontinenta kalnainā dienvidu pussala, ir pārklāta ledājiem tāpat kā ziemeļos. Cilvēki uz Getenas Lielā kontinenta dzīvo uz šauras zemes strēles starp divām ledus sienām. Ja saules siltums samazināsies vēl par astoņiem procentiem, tad, pēc viņu aprēķiniem, abas sienas saskarsies. Un nebūs vairs cilvēku, un nebūs vairs zemes būs tikai ledus.
"Kā tā?"
"Aiz ziņkārības, piedzīvojumu kāres dēļ." Viņš saminstinājās un mazliet pasmaidīja. "Lai paplašinātu inteliģentās dzīvības lauka daudzveidību un intensitāti," viņš teica, citēdams kādu manu Ekumēnes tekstu.
"Ā! Jūs apzināti attīstījāt evolūcijas tieksmes, kas piemīt esmei; tā izpaužas jaunatklāšanas priekā." Mēs bijām ļoti apmierināti ar sevi, sēdējām siltajā teltī, dzērām karstu tēju un gaidījām, kad uzvārīsies kadik putra.
"Tā gan," viņš teica. "Seši gabali. Visi jaunieši. Mēs ar brāli no Estri un četri mūsu draugi no Stouka zemes. Ceļojumam nebija mērķa. Mēs gribējām apskatīt Tremanderu, kalnu, kas tur paceļas no ledus. Nav daudz tādu, kas to redzējuši no zemes puses."
Putra bija gatava, pavisam citāda nekā saķepušais pelavainais virums Pulefenas fermā. Tā garšoja kā cepti kastaņi uz Zemes un brīnišķīgi dedzināja muti. Sasilis līdz kaulam un laimīgs, es teicu: "Labākais ēdiens, ko man nācies baudīt, vienmēr ir bijis jūsu sabiedrībā, Estraven."
"Izņemot tās dzīres Mišnori."
"Taisnība gan… Jūs laikam ienīstat Orgoreinu?"
"Nav daudz orgotiešu, kas prastu gatavot ēdienu. Ienīst Orgoreinu? Nē, kā tas iespējams? Kā var ienīst valsti vai to mīlēt? Par to runā Tibe; man tas nepadodas. Es pazīstu cilvēkus, pilsētiņas, fermas, pakalnus, upes un akmeņus; es zinu, kā saules stari rudeņos krīt pār apartu lauku pakalnu; bet kāda jēga tam visam piešķirt robežas, nosaukt vārdā un pārstāt mīlēt to, uz ko šis vārds vairs nav attiecināms? Kas ir savas zemes mīlestība; vai tā ir savas ne-zemes ienīšana? Tad tas nav labi. Vai tā ir sevis mīlestība? Tad tas ir labi, bet to nevajag padarīt par tikumu vai profesiju. Cik vien ilgi es mīlu dzīvi, es mīlu ari Estri zemes tiesas pakalnus, bet tādai mīlestībai nevar novilkt naida robežas. Un par pārējo es neko nezinu, es ceru."
Nezināšana handdarītu tradīcijā: atteikties no abstraktā, pieķerties konkrētajam. Viņa attieksmē bija kaut kas sievišķīgs, atteikšanās no abstraktā, no ideāla, pakļaušanās dotajam; tas man diez ko nepatika.
Tomēr viņš kārtības labad piebilda: "Cilvēks, kas nenicina sliktu valdību, ir muļķis. Un, ja uz zemes būtu tāda lieta kā laba valdība, tai kalpot būtu liels prieks."
Te mēs sapratāmies. "Man tāds prieks ir mazliet pazīstams," es teicu.
"Jā, es arī tā domāju."
Izskaloju mūsu bļodas ar karstu ūdeni un samazgas izlēju aiz telts vārsta. Arā bija melna nakts; sīkas, retas sniega pārslas blāvi zibēja gaismas starā, kas krita no telts ovālās ieejas. Atkal ieslēgušies telts sausajā siltumā, mēs atritinājām guļammaisus. Viņš pateica kaut ko tādu kā: "Padodiet man bļodas, godājamais Ai," vai tamlīdzīgi, un es pajautaju: "Vai mēs viens otru uzrunāsim ar jūs un godājamais visu ceļu pār Gobrina ledājam?"