Viņš pacēla galvu un iesmējās. "Es nezinu, kā jūs saukt."
"Mani sauc Dženli Ai."
"Es zinu. Jūs mani saucat zemes vārdā."
"Es arī nezinu, kā jūs saukt."
"Hārts."
"Tad es esmu Ai. … Kas šeit lieto "tu" un vārdu?"
"Pavarda brāli vai draugi," viņš sacīja un, to sacīdams, kļuva tāls, nesasniedzams, pusmetru no manis divarpusmetrīgā teltī. Man uz to nebija, ko teikt. Kas var būt vēl augstprātīgāks par godīgumu? Atdzisis līdu guļammaisā. "Labu nakti, Ai," sacīja citplanētietis, un otrs citplanētietis viņam atbildēja: "Labu nakti, Hārt."
Draugs. Kas gan ir draugs pasaulē, kur jebkurš draugs nākamajā mēness fāzē var būt tavs mīļākais? Nē, es, ieslodzīts savā vīrišķībā, nevarēju būt draugs Teremam Hārtam vai kādam citam no viņa rases. Viņi nebija ne vīrieši, ne sievietes, tomēr viņos bija abas puses, pakļauti mēness ritumam, spējīgi pieņemt citu formu no pieskāriena vien, cilvēces šūpulī ielikti feju bērni, viņiem nebija viena asins ar mani, viņi nebija mani draugi; starp mums nevarēja būt mīlestības.
Mēs gulējām. Naktī pamodos un klausījos, kā sniegs klusi plakšķ pa telts jumtu.
Estravens bija augšā līdz ar sauli un gatavoja brokastis. Rītausma bija spoža. Sakravājām ragavas un devāmies ceļā, kad saule sāka zeltīt ķeburaino krūmāju galotnes ieplakas augšmalā. Estravens vilka, un es stūmu un stūrēju no aizmugures. Sniegam sāka parādīties sērsnas kārtiņa; mēs traucāmies lejup pa tīrām nogāzēm ātri kā suņu pajūgs. Todien sameklējām ieeju mežos, kuros atradās Pulefenas ferma; šeit biezi auga pundurīgie, ķerainie thore koki ar sasalušu ķērpju bārdām. Neuzdrošinājāmies izmantot galveno ceļu uz ziemeļiem, bet arī malkas ceļi ik pa brīdim gāja mums vajadzīgajā virzienā, un, tā kā mežos nebija kritušu koku un pameža, ceļš nebija grūts. Kad tikām līdz Tarenpetai, vairs nebija tik daudz aizu un stāvu klinšu krāvumu. Vakarā ragavu skaitītājs rādīja, ka esam nogājuši aptuveni 30 kilometru, un mēs bijām noguruši mazāk nekā iepriekšējā dienā.
Par labu ziemai uz Ziemas jāsaka dienas ir gaišas. Planētas ass slīpums ir ļoti mazs, līdz ar to zemajos platuma grādos nav ievērojamu gadalaiku maiņu. Gadalaiki nav raksturīgi puslodēm, bet gan visai planētai kopumā, jo orbīta ir izstiepta. Orbītas tālajā un lēnajā galā pirms un pēc afēlija saules siltuma zudums ir tieši tik liels, lai sabojātu jau tā haotiskos laika apstākļus, atdzesētu to, kas jau tāpat ir auksts, un pārvērstu pelēku, slapju vasaru baltā, nežēlīgā ziemā. Ziema būtu gluži patīkama, jo tā ir daudz sausāka par citiem gadalaikiem, ja nebūtu briesmīgā aukstuma. Saule, kad tā parādās, spīd augstu debesīs; gaisma nepārvēršas krēslā, kā tās notiek Zemes polārajos apgabalos, kur aukstums ierodas kopā ar tumsu.
Getenas ziema ir spoža: barga, skarba un spoža.
Pa Tarenpetas mežiem gājām trīs dienas. Pēdējā dienā Estravens apstājās un ierīkoja nometni jau agri, lai paspētu izlikt lamatas. Viņš gribēja saķert peshtry. Tie ir vieni no lielākajiem sauszemes dzīvniekiem uz Ziemas apmēram lapsas lieluma, oldējēji augēdāji ar izcilu pelēkas vai baltas vilnas kažoku. Viņš tos medīja gaļas dēļ, jo peshtry ir ēdami. Šobrīd tie lielā daudzumā migrēja uz dienvidiem; zvēriņi ir ļoti klusi un nemīl sabiedrību, tāpēc pa ceļam mēs redzējām tikai divus vai trīs; bet sniegā katrā pļavā bija redzami zvaigznēm līdzīgie pēdiņu nospiedumi, kas visi veda uz dienvidiem. Estravena lamatas bija pilnas pēc pāris stundām. Viņš nodīrāja un sadalīja visus sešus zvēriņus, pakāra daļu gaļas saldēties un no atlikumiem izvārīja mums vakariņas. Getenieši nav mednieki, jo te praktiski nav, ko medīt, nav lielo zālēdāju, un līdz ar to arī lielo plēsēju, visa dzīvība mudž jūrās. Šeit zvejo un apstrādā zemi. Man nekad agrāk nebija nācies redzēt getenieti ar asiņainām rokām.
Estravens paskatījās uz baltajām ādiņām. "Ar šīm peshtry medniekam pietiktu izdzīvošanai un uzturam veselu nedēļu," viņš teica. "Žēl izmest." Viņš man ļāva vienu pataustīt. Vilna bija tik mīksta un bieza, ka nevarēja saprast, kad roka to sāk just. Mūsu guļammaisi, kažoki un kapuces bija oderēti ar tādām ādiņām, kas izcili saglabāja siltumu un izskatījās ļoti piemīlīgi. "Vai bija vērts?" es jautāju. "Pāris porcijām sautējuma?"
Estravens uzmeta man īsu, drūmu mirkli un teica: "Mums vajadzīgs olbaltums." Un aizmeta prom ādiņas; pa nakti russy, niknās žurku čūskas, tās apēdīs tāpat kā iekšas un kaulus un nograuzīs asiņaino sniegu.
Viņam bija taisnība. Viņam pārsvarā bija taisnība. No katra zvēriņa varēja iegūt līdz kilogramam gaļas. Apriju savu sautējuma daļu, to pat īsti nepamanījis. Nākamajā rītā, kad sākām kāpšanu kalnos, man bija divreiz vairāk spēka.
Visu dienu kāpām augšup. Labvēlīgais sniedziņš un kroxet bezvējš, temperatūra mīnus 20 līdz mīnus 5 grādi -, kas mūs bija pavadījusi cauri Tarenpetai un veiksmīgi apslēpusi mūsu pēdas, tagad pārvērtās par temperatūru virs nulles un lietu. Sāku saprast, kāpēc getenieši saīgst, kad ziemā temperatūra paaugstinās, un atplaukst, kad tā krītas. Pilsētā lietus sagādā neērtības. Ceļojumā lietus ir katastrofa. Mēs visu rītu vilkām ragavas pa Sembensjenas grēdas sānu cauri dziļai, aukstai lietus samīcīta sniega putrai. Pēcpusdienā stāvākajās nogāzēs sniega gandrīz vairs nebija. Pār mums straumēm gāzās lietus un priekšā bija kilometru kilometri dubļu un akmeņu. Pacēlām slieces, uzlikām ragavām riteņus un turpinājām vilkties augšup. Ragavas uz riteņiem pretojās mūsu pūliņiem, mēģinādamas apgāzties vai iestrēgdamas katrā izdevīgā brīdī. Tumsa uznāca, vēl pirms paspējām atrast aizvēju vai klinšu alu, kur uzcelt telti, tāpēc, par spīti mūsu pūlēm, viss vēl arī izmirka. Estravens bija teicis, ka mūsu telts būs ļoti labs patvērums jebkuros laika apstākļos, ja vien iekšpuse būs sausa. "Ja nevar izžāvēt guļammaisus, naktī tiek zaudēts pārāk daudz siltuma, lai varētu izgulēties. Mums nav tik daudz pārtikas, lai to atļautos. Nevar rēķināties, ka būs saulīte, kur mantas izžāvēt, tāpēc mēs nedrīkstam neko samērcēt." Es paklausīgi centos neienest teltī ne sniegu, ne slapjumu, lai mums būtu jāžāvē tikai neizbēgamais mitrums no ēdiena gatavošanas un pašu elpas un miesas. Bet tajā vakarā viss samirka, jau pirms mēs paspējām uzsliet telti. Sēdējām sarāvušies un kūpēdami pie krāsniņas, un drīz mums bija gatavs karsts gaļas sautējums sātīgs un tik gards, ka gandrīz aizmirsās visas pārējās nedienas. Skaitītājs nebija ņēmis vērā ieguldīto darbu iešanā pret kalnu un rādīja tikai 12 kilometrus.
"Pirmā diena, kad mums nav izdevies sasniegt vēlamo," es teicu.
Estravens pamāja un eleganti pārplēsa kaulu, lai izsūktu smadzenes. Viņš bija novilcis slapjās virsdrēbes un sēdēja kreklā un biksēs, basām kājām, neaizpogātu apkakli. Man joprojām bija pārāk auksti, lai novilktu kažoku, hīeb un zābakus. Tā viņš sēdēja, plēsdams smadzeņu kaulus, kārtīgs, skarbs, izturīgs; viņa biezie, vilnai līdzīgie mati atgrūda ūdeni kā putna spalvas; mazliet ūdens bija uzpilējis uz pleciem kā palāses no jumta, bet viņš to nemanīja. Viņš bija mierīgs. Viņš te iederējās.
Pirmā gaļas porcija man izraisīja vēdergraizes, un naktī sāpes kļuva ļoti stipras. Gulēju nomodā piemirkušajā tumsā, klausīdamies lietus troksnī.