Pie brokastīm viņš man teica: "Jums bija nemierīga nakts."
"Kā jūs to zināt?" Jo viņa miegs bija dziļš, viņš bija gulējis nekustīgi pat tad, kad izgāju no telts.
Viņš atkal paskatījās. "Kas notika?"
"Caureja."
Viņš saviebās un nikni teica: "Tas no gaļas."
"Laikam."
"Mana vaina. Man vajadzēja…"
"Būs labi."
"Jūs varat iet?"
"Jā."
Lietus lija un lija. Rietumu vējš no jūras saglabāja temperatūru tā ap nulli pat šeit, vismaz kilometra augstumā virs jūras līmeņa. Mēs nevarējām redzēt vairāk kā pārsimts metru uz priekšu, jo visu aizsedza migla un lietus šaltis. Es pat nepacēlu galvu, lai redzētu nogāzes mums priekšā, jo neko citu, izņemot lietu, nevarēja saskatīt. Mēs gājām, vadoties pēc kompasa, cenzdamies ieturēt ziemeļu virzienu, cik to atļāva nogāzes leņķis un reljefs.
Pa šīm nogāzēm gadu tūkstošu gaitā bija gājuši daudzi šļūdoņi. Granīta nogāzēs bija palikušas pēdas taisnas un garas švīkas, it kā ievilktas ar gigantisku kaltu. Reizēm pa tādu švīku varēja vilkt ragavas gluži kā pa ceļu.
Man vislabāk padevās vilkšana; varēju iegult aizjūgā, un kustība neļāva man atdzist. Kad apstājāmies pusdienot, jutos slims un nosalis, un man negribējās ēst. Mēs turpinājām kāpt augšup. Lietus lija un lija, un lija. Estravens apturēja ragavas zem plašas, melnas klints pārkares ap pēcpusdienas vidu. Viņš bija uzcēlis telti, vēl pirms es tiku ārā no aizjūga. Viņš pavēlēja man līst teltī un gulēt.
"Man viss kārtībā," es teicu.
"Nē, nav," viņš teica. "Ejiet."
Es paklausīju, bet man nepatika viņa tonis. Kad viņš ienāca teltī ar naktsguļai vajadzīgo, es piecēlos un gribēju gatavot vakariņas, jo bija mana kārta. Viņš man tajā pašā valdonīgajā tonī lika palikt mierā.
"Beidziet dot man pavēles," es teicu.
"Atvainojos," viņš nepiekāpīgi sacīja pat nepagriezies.
"Ziniet ko, es neesmu slims."
"Kā lai es to zinu? Ja jūs man nesakāt, kā jūtaties, man jāspriež pēc jūsu izskata. Jūs neesat atguvis spēkus, un ceļš bija grūts. Es nezinu jūsu spēju robežu."
"Es jums pateikšu, kad to sasniegšu."
Mani tracināja tāda aizbildnība. Viņš bija galvas tiesu par mani īsāks, pēc skata vairāk sieviete nekā vīrs, tauku vairāk nekā muskuļu. Kad mēs kopā vilkām, man bija jāsper īsāki soļi, jāsavalda spēks, lai viņš tiktu līdzi, mēs bijām kā ērzelis ar mūli vienā aizjūgā…
"Tad jūs vairs neesat slims?"
"Nē. Es, protams, esmu noguris. Bet jūs arī."
"Jā," viņš teica. "Es uztraucos pārjums. Mums priekšā tāls ceļš."
Viņš nebija gribējis izturēties augstprātīgi. Viņš uzskatīja mani par slimu, un slimnieki klausa pavēlēm. Viņš bija atklāts un sagaidīja pretī atklātību, ko es nespēju nodrošināt. Viņam taču nebija vīrišķības priekšrakstu, kas sarežģītu lepnumu.
No otras puses, ja viņš var atteikties no šifgretora standartiem, kā viņš to bija izdarījis, lai sarunātos ar mani, tad varbūt es arī varu atteikties no vīriešiem piemītošā sacensības gara, ko viņš saprata tikpat maz, cik es viņa šifgretoru.
"Cik mēs šodien nogājām?"
Viņš paskatījās apkārt un pasmaidīja. "Deviņus kilometrus," viņš teica.
Nākamajā dienā mēs veicām desmit kilometru, tad divdesmit, un pēc tam mēs izgājām no lietus un mākoņiem un cilvēku apdzīvotām vietām. Bija mūsu ceļojuma devītā diena. Bijām pusotra divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa uz plakankalnes, kur bieži bija vērojamas nesenas vulkāniskas darbības pēdas. Te bija Sembensjenas grēdas Uguns sopkas. Plakankalne pamazām sašaurinājās līdz ielejai, kas pārvērtās sedlienā starp kalnu grēdām. Kad nonācām sedlienas beigās, lietusmākoņi pašķīda un pazuda. Auksts ziemeļu vējš tos pilnībā izkliedēja, atklādams skatam kalnu virsotnes, kas pacēlās pa labi un pa kreisi, bazalts un sniegs, raibs un melnbalti raibs spožums zem pēkšņi žilbinošas saules tīrās debesīs. Mums priekšā, tā paša mežonīgā vēja attīrītas un atklātas, simtiem metru zemāk gulēja līčloču aizas, ko pildīja ledus un akmeņu krāvumi. Aiz aizām bija milzīga siena, ledus siena, un, acis pacēluši līdz sienas augšmalai, mēs uzlūkojām pašu Lielo Ledu, Gobrina ledāju, kas stiepās uz ziemeļiem tālāk, nekā skatiens spēja sasniegt, tik balts, ka acs tādu baltumu nevar izturēt.
Vietumis no šļūdoņa aizām un klintīm, un lielā ledāja malām pacēlās melnas kores; viena tāda pacēlās no plakankalnes, tikpat augsta kā kalni, starp kuriem mēs stāvējām, un no tās sāna smagnēji sūcās kilometru gara dūmu strūkla. Tālāk bija vēl citas: smailes, kores, sodrēju melnas sopkas pa visu ledāju. Dūmu mutuļi pacēlās no ugunīgām mutēm, kas bija atvērušās ledū.
Estravens stāvēja man blakus aizjūgā, vērodams diženo un neaprakstāmo postažu. "Es priecājos, ka nodzīvoju tik ilgi, lai redzētu tādu skatu," viņš teica.
Es jutos līdzīgi. Ir labi, ka ceļojumam ir gals; bet galā tikai ceļojumam ir jēga.
Uz ziemeļu nogāzēm nebija lijis. Sniega lauki sniedzās lejup no sedlienas līdz pat morēnai. Mēs noņēmām ragavām riteņus, nolaidām slieces, uzkāpām uz slēpēm un devāmies ceļā lejup, uz ziemeļiem, uz priekšu, iekšā uguns un ledus tuksnesī, kas milzu melnbaltiem burtiem pa visu kontinentu rakstīja: NĀVE, NĀVE. Ragavas bija vieglas kā spalviņa, un mēs smējāmies aiz prieka.
16. Starp Drumneru un Dremegolu
Odyrny thern. Ai jautā no sava guļammaisa: "Ko jūs rakstāt, Hārt?"
"Dienasgrāmatu."
Viņš pasmejas. "Man vajadzētu veikt pierakstus Ekumēnes arhīvam, bet es nevaru saņemties un iztikt bez diktofona."
Mēģinu paskaidrot, ka manas dienasgrāmatas domātas Estri ļaudīm, kas pēc vajadzības iekļaus tās Estri zemes tiesas arhīvos. Tas liek man domāt par savu Pavardu un dēlu, mēģinu domas aizgaiņāt un jautāju: "Jūsu vecāks jūsu vecāki ir vēl dzīvi?"
"Nē," Ai saka. "Nomira pirms septiņdesmit gadiem."
Es brīnos. Ai nav pat trīsdesmit gadus vecs. "Jūsu gadi ir cita garuma nekā mūsējie?"
"Nē. A, es sapratu. Es pārlēcu laikā. Divdesmit gadi no Zemes līdz Heinai-Davenantai, no turienes piecdesmit līdz Ellulai, no Ellulas līdz šejienei vēl septiņpadsmit. Esmu dzīvojis ārpus Zemes tikai septiņus gadus, bet es tur piedzimu pirms 120 gadiem."
Jau sen, Erenrangā, viņš man stāstīja par to, kā laiks saīsinās kuģos, kuri ceļo ar ātrumu, kas gandrīz sakrīt ar zvaigžņu gaismas ātrumu, bet nebiju to pielīdzinājis cilvēka dzīves laikam vai to cilvēku dzīvēm, kurus viņš atstātu uz dzimtās pasaules. Kamēr viņš pāris stundu pavadīja neiedomājamā kuģī ceļā no vienas planētas uz citu, visi, ko viņš atstāja dzimtenē, novecoja un nomira, un viņu bērni arī… Es beidzot teicu: "Un es iedomājos, ka esmu trimdinieks."
"Jūs manis dēļ, un es jūsu," viņš sacīja un atkal iesmējās; tā bija priecīga skaņa klusuma smagumā. Pēdējās trīs dienas, kopš nokāpām no sedlienas, mums ir klājies grūti, bet Ai vairs nav nomākts un arī nelolo veltas cerības; viņš ir pacietīgāks par mani. Varbūt beidzot ir izsvīdis narkotikas. Varbūt mēs esam iemācījušies vilkt kamanas vienā solī.
Šodien mēs visu dienu kāpām lejā no bazalta radzes, kur augšup rāpāmies visu vakardienu. No ielejas izskatījās, ka no turienes varētu uzkāpt ledājā, bet, jo augstāk mēs tikām, jo biežāk sastapāmies ar nobirām un nepārvaramu klints sienu, un arvien stāvāku kāpumu, līdz sasniedzām vietu, kur nevarētu uzkāpt arī bez ragavām. Šonakt mēs esam atpakaļ uz morēnas, akmeņu ielejā. Šeit nekas neaug. Klintis, oļu klājumi, akmeņu krāvumi, māls, dubļi. Šļūdoņa mēle ir atkāpusies pēdējos simt gadus, un nogāzē tagad redzami zemes kailie kauli bez augsnes miesas, bez zāles. Šur tur geizeri izspļauj dzeltenīgas miglas mākuļus, kas lēni lodā pa zemi. Gaiss ož pēc sēra. Ir mīnus 11 grādi, bezvējš un apmācies. Ceru, ka nesāks snigt, līdz būsim tikuši nost no nelabās zemes starp šejieni un šļūdoņa mēli, ko redzējām vairākus kilometrus uz rietumiem. Izskatās, ka tur starp diviem dūmos tītiem vulkāniem no plakankalnes nolaižas plata ledus upe. Ja mēs varētu tikt uz tās no tuvākā vulkāna nogāzes, tad ceļš uz ledus plakankalni mums būtu vaļā. Uz austrumiem no mums mazāks šļūdonis ietek aizsalušā ezerā, bet tas ir tik ļoti līkumains un pilns ar milzīgām plaisām, ko var redzēt pat no šejienes, ka mēs ar esošo ekipējumu to nevarēsim pārvarēt. Nolēmām izmēģināt šļūdoni starp vulkāniem, lai gan tādējādi zaudēsim divas dienas: vienu -, ejot uz rietumiem, otru -, atgūstot kursu.