Šodien noieti 20 kilometri; bet, ja mēģināsim uzturēt šādu ātrumu starp šiem nelīdzenajiem, saplaisājušiem, brūkošajiem torosiem, mums drīz izsīks spēki vai notiks lielāka nelaime nekā brauciens uz vēdera.
Augošais mēness ir zemu, blāvs kā sakaltušas asinis; tam apkārt ir plats, brūngans, spožs dārziņš.
Guyrny thanern. Mazliet snieg, vējš kļūst stiprāks, un temperatūra krītas. Šodien nogājām vēl 20 kilometrus tas nozīmē, ka kopš iziešanas no pirmās nometnes pēc skaitītāja esam nogājuši 408 kilometrus. Dienā noejam vidēji 16 kilometru; 18 kilometru, ja izlaižam tās divas dienas, kad sēdējām teltī un gaidījām, kad beigsies putenis. 120-160 kilometru no noietā nav ieskaitāmi mūsu ceļā uz galapunktu. Mēs neesam nokļuvuši daudz tuvāk
Kārhaidai, kā bijām iziešanas dienā. Bet tagad mums parādījušās cerības tur nonākt.
Kopš esam iznākuši no vulkāniskās tumsības, mums vairs nav jāpatērē visi spēki darbā un uztraukumos, un teltī pēc vakariņām mēs atkal sarunājamies. Tā kā esmu kemmerā, man būtu vieglāk izlikties, ka Ai te nav, bet to ir grūti izdarīt divvietīgā teltī. Protams, visu vēl sarežģī tas, ka arī Ai ir sava veida kemmerā: pastāvīgā kemmerā. Tā laikam ir dīvaina, gandrīz neapzināta iekāre, kas izstiepta visa gada garumā un nepazīst dzimuma izvēli, bet tā pastāv; un te nu es esmu. Šovakar man bija ļoti grūti izlikties, ka nejūtu viņa fizisko klātbūtni, un biju pārāk noguris, lai pārietu ne-transā vai novirzītu jūtas citā gultnē. Un tad viņš pajautāja, vai nav mani aizvainojis. Samulsu un mēģināju viņam izskaidrot savu klusēšanu. Baidījos, ka viņš par mani smiesies. Galu galā viņš vairs nav dīvainis, izvirtulis ne vairāk kā es: šeit, uz ledāja, mēs abi esam izolēti katrs ir vienīgais savas rases pārstāvis, man nav pieejama ierastā sabiedrība tieši tāpat kā viņam. Šeit nav pasaules, kur mudž citi getenieši, kas varētu izskaidrot un atbalstīt manu pastāvēšanu. Mēs beidzot esam vienlīdzīgi: vienlīdz sveši, vienlīdz vientuļi. Viņš nesmējās. Viņš uzrunāja mani ar maigumu, kādu no viņa negaidīju. Pēc brīža ari viņš sāka runāt par izolāciju, par vientulību.
"Jūsu rase savā pasaulē ir nepiedienīgi vientuļa. Nav citu zīdītāj dzīvnieku, nav citu nenoteikta dzimuma sugu. Nav pat pietiekami saprātīgu dzīvnieku, ko pieradināt. Tas noteikti ietekmējis jūsu domāšanu tas, ka esat tik vieni. Es ar to nedomāju tikai zinātnisko domu, kaut gan jūs esat izcili teorētiķi; ir gandrīz neiedomājami, ka jums izdevās attīstīt evolūcijas teoriju, redzot, kāda nepārvarama plaisa pastāv starp cilvēku un zemākajiem dzīvniekiem. Bet filozofiski, emocionāli būt tik vientuļiem tik ļoti skarbā pasaulē tas noteikti ietekmē visu jūsu pasaules uzskatu."
"Jomešta domā, ka cilvēka vientulība ir viņa dievišķums."
"Zemes valdnieki, jā. Citas reliģijas citās pasaulēs ir nonākušas pie tiem pašiem secinājumiem. Šādas reliģijas parasti piemīt dinamiskām, kareivīgām, dabas līdzsvaru izjaucošām kultūrām.
Orgoreinā tam diezgan labi atbilst; viņi izskatās pēc tādiem, kam patīk citus komandēt. Ko par to saka handdariti?"
"Hmm, handdarīti jūs jau zināt, ka nepastāv teorijas vai dogmas varbūt viņi tik ļoti neuzsver starpību starp dzīvniekiem un cilvēkiem, bet vairāk nodarbojas ar līdzību, saiknēm, veselumu, kuru veido dzīvības formas kopumā." Visu dienu man prātā bija skanējusi Dziesma par Tormeru, un es citēju:
Gaisma ir tumsas kreisā roka, un tumsa gaismas labā roka.
Divi kļūst viens, savijas dzīve un nāve kopā kā mīlnieki kemmerā, kā kopā sadotas plaukstas, kā mērķis un ceļš.
To sakot, man drebēja balss, jo atminējos, ka vēstulē, ko man pirms nāves rakstīja brālis, viņš citēja šos pašus vārdus.
Ai sadrūvējās un pēc kāda laika teica: "Jūs esat izolēti un nedalīti. Varbūt jūs esat apsēsti ar veselumu tāpat kā mēs ar duālismu?"
"Ari mēs esam duālisti. Duālisms ir būtiski nepieciešams, vai ne? Jo jābūt man un vēl otram."
"Es un Tu," viņš teica. "Jā, galu galā, tas ir daudz plašāk par dzimumu."
"Pastāstiet, lūdzu, kā jūsu rases otrs dzimums atšķiras no jums?"
Viņš izskatījās izbijies, un es arī nobijos no sava jautājuma; kemmers reizēm liek cilvēkam rīkoties neapdomīgi. Mēs abi bijām kautrīgi. "Es par to nekad neiedomājos," viņš teica. "Jūs neesat redzējis sievieti." Viņš izmantoja zemiešu valodas vārdu, kuru es zināju.
"Redzēju viņu attēlus. Sievietes izskatījās pēc geteniešiem stāvoklī, bet ar lielākām krūtīm. Vai viņas atšķiras no jūsu dzimuma pēc prāta spējām? Vai viņas ir cita suga?"
"Nē. Jā. Nē, protams, nē, ne gluži. Bet atšķirība ir ļoti svarīga. Domāju, ka pats svarīgākais, pats nozīmīgākais faktors cilvēka dzīvē ir vai viņš piedzimst par sievieti vai vīrieti. Vairumā sabiedrību tas nosaka dzīves plānus, darbību, uzskatus, ētiku, manieres praktiski visu. Vārdu krājumu. Izpratni. Apģērbu. Pat ēdienu. Sievietes sievietes ēd mazāk… Ir ļoti grūti atdalīt iedzimtās atšķirības no iegūtajām. Pat tur, kur sievietes sabiedrībā ir līdztiesīgas vīriešiem, viņas tik un tā iznēsā bērnus un arī tos audzina…"
"Tātad līdztiesība nepastāv visur? Vai viņas atpaliek prāta spēju ziņā?"
"Es nezinu. Viņas nemēdz bieži kļūt par matemātiķiem vai komponistiem, vai izgudrotājiem, vai teorētiķiem. Bet dumjas viņas nav. Fiziski viņām nav tik daudz muskuļu, bet ir vairāk izturības nekā vīriešiem. Psiholoģiski…"
Viņš apklusa un ilgi skatījās krāsniņas kvēlē. Tad papurināja galvu. "Hārt," viņš teica, "es nevaru jums pastāstīt par sievietēm. Es par to nekad neesmu domājis teorētiskā līmenī, un tagad ak Dievs! esmu gandrīz aizmirsis. Esmu šeit bijis divus gadus jūs nevarat iedomāties zināmā mērā sievietes man ir vēl svešākas nekā jūs. Ar jums man ir kopīgs vismaz viens dzimums…" Viņš novērsās un skumji un nervozi iesmējās. Manis paša jūtas bija sarežģītas, un es neturpināju sarunu.
Yrny thanern. Šodien veikti 28 kilometri, uz austrumiem/ziemeļaustrumiem pēc kompasa un uz slēpēm. Tikām cauri torosu un plaisu joslai pirmajā ceļa stundā. Vilkām abi, no sākuma gāju pa priekšu ar vergu, bet tagad ledu vairs nevajag pārbaudīt to gandrīz metra biezumā klāj graudainais sniegs, un uz tā kāds sprīdis jauna, tīra sniega no pēdējā puteņa, virsma ir ļoti laba. Ne mēs, ne ragavas nekrīt cauri, un ragavas slīdēja viegli; ir grūti ticēt, ka katrs velkam savus 50 kilogramus. Pēcpusdienā vilkām pa vienam, jo pa tik izcilu sniegu ceļš ir viegls. Žēl, ka viss smagais ceļš pa akmeņiem uz augšu bija jāveic ar smago kravu. Tagad krava ir viegla, pārāk viegla: es arvien vairāk domāju par pārtiku. Mēs ēdam, kā Ai saka, kā putniņi. Visu dienu gājām ātri un viegli pa līdzeno ledu zem pelēkzilām debesīm. Viss bija pilnīgi balts, izņemot dažas melnas sopkas mums tālu aiz muguras un tumsas traipu, Drumnera elpu, vēl aiz tām. Nekā cita nav: virs mums saule aiz plīvuriem, apakšā ledus.
17. Orgotiešu radīšanas stāsts
Šī stāsta saknes meklējamas pirmvēsturē; tas pierakstīts dažādās formās. Šis ļoti primitīvais variants ņemts no pirmsjomeš rakstiem, kas atrasti Insepetas alu svētvietā Gobrinam piegulošajās zemēs.
Iesākumā bija ledus un bija saule. Saule, daudzus gadus spīdēdama, izkausēja Ledājā lielu plaisu. Plaisas malās bija dažādi ledus veidoli, un tai nebija dibena. Ūdens lāses pilēja no ledus veidoliem plaisas malās un krita arvien dziļāk. Viens ledus veidols sacīja: "Man tek asinis." Otrs ledus veidols sacīja: "Man tek asaras." Trešais sacīja: "Man tek sviedri."