Ledus veidoli izkāpa no bezdibeņa un nostājās uz stipra ledus. Tas, kurš teica: "Man tek asinis," pacēlās pirkstgalos un izvilka no saules iekšām sauju saujas ekskrementu, un no tiem viņš izveidoja zemes kalnus un ielejas. Tas, kurš teica: "Man tek asaras," pūta dvašu uz ledus un no izkusušā ūdens darīja jūras un upes. Tas, kurš teica: "Man tek sviedri," ņēma zemi un jūras ūdeni, un no tiem viņš darīja kokus, augus, zāles un graudus laukā, zvērus un cilvēkus. Augi ieauga zemē un jūrā, zvēri skrēja pa zemi un peldēja ūdenī, bet cilvēki nemodās. Pavisam viņi bija trīsdesmit deviņi. Viņi gulēja uz ledus miegā un nekustējās.
Tad trīs ledus veidoli noliecās pār viņiem un sēdēja, ceļus klāt pievilkuši, un ļāva, lai saule tos izkausē. Viņi izkusa pienā, un piens satecēja gulētāju mutēs, un gulētāji pamodās. Tā pienu dzer tikai cilvēku bērni, un bez piena tie nemostas dzīvībai.
Pirmais pamodās Edondurats. Viņš bija augumā tik garš, ka, viņam pieceļoties, galva pārplēsa debesis un uzkrita pirmais sniegs. Viņš redzēja, ka pārējie sakustas, un viņam kļuva no tiem bail, tāpēc viņš tos nosita ar dūri pa vienam vien. Tā viņš nogalināja trīsdesmit sešus. Bet viens, pirmspēdējais, tas aizbēga. Viņu sauca Haharats. Viņš aizbēga pāri lediem un pāri zemēm. Edondurats dzinās tam pakaļ un, beidzot panācis, nosita. Haharats nomira. Tad Edondurats atgriezās savā dzimšanas vietā uz Gobrina ledāja, bet pēdējais cilvēks bija pazudis: viņš bija aizbēdzis, kamēr Edondurats vajāja Haharatu.
Edondurats uzbūvēja būdu no brāļu sasalušajiem ķermeņiem un sēdēja tur, un gaidīja, kad atgriezīsies pēdējais. Katru rītu viens līķis jautāja: "Vai viņš deg? Vai viņš deg?" Un pārējie viņam atbildēja sasalušām mēlēm: "Nē, nē." Tad Edonduratam miegā iestājās kemmers, un viņš kustējās un skaļi runāja sapnī, un, kad viņš pamodās, visi līķi sacīja: "Viņš deg! Viņš deg!" Un pēdējais brālis, pats jaunākais, dzirdēja viņus runājam un ienāca būdā, kas celta no ķermeņiem, un tur kopojās ar Edonduratu. No šiem diviem radušās visas cilvēku ciltis no Edondurata miesas, no Edondurata klēpja. Otra, jaunākā brāļa, vārdu un tēva vārdu neviens nezina.
Kad viņu bērni izgāja dienas gaismā, katram pa pēdām sekoja gabaliņš tumsas. Edondurats sacīja: "Kāpēc gan maniem dēliem seko tumsa?" Viņa kemmerings atbildēja: "Tāpēc, ka viņi ir dzimuši miesas mājā, viņiem pa pēdām seko nāve. Viņi ir laika viducī. Iesākumā bija saule un ledus un nebija ēnu. Beigās, kad mums pienāks gals, saule aprīs pati sevi un ēna aprīs gaismu, un pāri paliks vienīgi ledus un tumsa."
18. Ledājos
Reizēm, kad es miegu tumšā, klusā telpā, man uz mirkli parādās skaista un dārga pagātnes ilūzija. Pār seju izliekusies telts siena to nevar redzēt, bet var dzirdēt; aiz plānā materiāla čaukst un čukst krītošais sniegs. Redzēt nevar neko. Krāsniņas gaisma ir izslēgta, tā pastāv tikai kā karstuma avots, siltuma sirds. Guļammaisa miklums un ierobežotā telpa; sniega skaņas; tik tikko dzirdamā Estravena elpošana miegā; tumsa. Tikai tumsa. Mēs esam šeit, mēs abi atpūšamies savā patvērumā, kas ir visas pasaules centrs. Ārpusē, kā vienmēr, plešas lielā tumsa, aukstums, nāves vientulība.
Tādos laimīgos brīžos es aizmigdams cieši zinu, kas ir manas dzīves centrā tas laiks, kas ir pagājis un pazudis, un tomēr paliek vienmēr, mūžīgais mirklis, siltuma sirds.
Es negribu teikt, ka biju laimīgs, ziemas spelgonī vairākas nedēļas vilkdams ragavas pāri ledājiem. Es biju izsalcis, pārpūlējies, bieži pārnervozējies, un ar laiku nogurums tikai pastiprinājās. Laimīgs es noteikti nebiju. Laime ir saistīta ar loģisko prātu, un tikai prāts spēj to novērtēt. Man tika tas, ko cilvēks nevar ne nopelnīt, ne paturēt, un bieži vien pat neapzinās saņemšanas brīdī, sirds prieks.
Es vienmēr pamodos pirmais, parasti pirms ausmas. Vielmaiņa man ir mazliet straujāka nekā geteniešiem, esmu ari garāks un smagāks. Estravens šīs atšķirības bija ierēķinājis pārtikas devās. Viņš bija ļoti precīzs, un es nezinu, vai to uzskatīt pat mājsaimnieces vai zinātnieka precizitāti; jau no paša sākuma man dienā bija par kādiem simt gramiem ēdiena vairāk nekā viņam. Protesti par netaisnību apklusa, saskaroties ar pašsaprotamo nevienādās dalīšanas taisnīgumu. Lai nu kā aprēķināta, pārtikas deva bija maza. Es biju izsalcis, vienmēr izsalcis, ar katru dienu badaināks. Es pamodos, jo biju izsalcis.
Ja vēl bija tumšs, es ieslēdzu krāsniņas gaismu un uzliku uz plīts vārīties katliņu ar ledus ūdeni, kas pa nakti bija teltī izkusis. Estravens pa tam lāgam devās savā parastajā niknajā un klusajā kaujā ar miegu, it kā cīnītos ar eņģeli. Uzvarējis viņš piecēlās sēdus, miegaini uz mani paskatījās, papurināja galvu un pamodās. Kamēr apģērbāmies, apāvāmies, saritinājām guļammaisus, bija gatavas brokastis: krūze verdoša orša un kubiks gichymichy, kas uzbriedināts ūdenī un izskatījās pēc mazas, staipīgas smalkmaizītes. Košļājām lēni, svinīgi, uzlasīdami katru drupatiņu. Kamēr ēdām, krāsniņa atdzisa. Salikām to kopā ar katliņu un krūzēm, uzvilkām kažokus ar kapucēm un dūraiņus un līdām laukā. Aukstums mūžīgi bija neticams. Katru rītu man vajadzēja no jauna tam noticēt. Ja gadījās pirms tam iziet atviegloties, tad otro reizi izlīst no telts bija vēl grūtāk.
Reizēm sniga; reizēm jaunās dienas slīpā gaisma gūlās pār ledus plašumiem brīnišķos zeltainos un zilos toņos; parasti viss bija pelēks.
Naktī termometrs stāvēja teltī, un, kad iznesām to ārpusē, bija interesanti vērot, kā šautriņa strauji novirzās pa labi (geteniešu ciparnīcas rāda pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam) tik ātri, ka acs pat nespēj izsekot, lēkājot no mīnus 30 °C līdz 45 °C, tad vēl zemāk, līdz apstājās kaut kur virs mīnus 50 °C.
Kamēr viens nojauca un salocīja telti, otrs iekrāva krāsniņu, guļammaisus un pārējo ragavās; tad pa virsu piesprādzējām telti un varējām vilkt slēpes un iet aizjūgā. Uz mūsu siksnām un piederumiem nebija daudz metāla, bet aizjūgiem bija alumīnija sakausējuma sprādzes, ko nevarēja aiztaisīt ar dūraiņiem rokās; tās dedzināja pirkstus kā nokaitētas. Man bija ļoti jāuzmanās, kad aukstums bija zem mīnus 30 °C, jo īpaši, ja pūta vējš, jo es varēju dabūt apsaldējumus neparasti ātri. Tomēr kājas man vienmēr bija siltumā, kas ir ļoti svarīgi ziemas ceļojumā, kur stundas laikā var kļūt kropls uz nedēļu vai visu atlikušo dzīvi. Estravens bija mēģinājis uzminēt manu apavu izmēru, un viņa pirktie sniega zābaki bija mazliet par lielu, bet lieks pāris zeķu visu atrisināja. Pielikām slēpes, iespējami ātri iejūdzāmies ragavās, izkustinot un atraujot tās no sniega, ja slieces bija piesalušas, un devāmies ceļā.
Ja naktī bija stipri snidzis, mēs kādu laiku pavadījām, atrokot telti un ragavas, jo citādi nekur iet nebija iespējams. Nebija grūti atrast svaigo sniegu, lai gan kupenas ap mums izskatījās iespaidīgi; galu galā mūsu telts simtiem kilometru rādiusā bija vienīgais pacēlums virs ledus.
Mēs gājām uz austrumiem pēc kompasa. Vējš parasti pūta no ziemeļiem, no ledāja. Ik dienas tas pūta mums no kreisās puses. Lai aizsargātos pret šo vēju, nepietika ar kapuci, un es vilku sejas masku, lai pasargātu degunu un kreiso vaigu. Un pat tad vienā dienā man aizsala kreisā acs; es jau domāju, ka bojājums būs pastāvīgs, bet Estravens to atkausēja ar elpu un mēli. Kādu laiku nevarēju neko redzēt, tātad droši vien biju apsaldējis ko vairāk nekā plakstiņu. Ja spīdēja saule, mēs abi uzlikām geteniešu saulesbrilles ar ļoti šaurām acu spraudziņām; tā mums izdevās izvairīties no sniega akluma. Saules nebija daudz. Uz centrālā ledāja, kā sacīja Estravens, ir augsta spiediena apgabals, jo tur tūkstošiem baltuma kvadrātkilometru atstaro saules gaismu. Mēs gājām šim apgabalam pa malu, pa robežu ar nemierīgu, mežonīgu, nokrišņiem bagātu teritoriju, kur ledājs uzkrāja vētras, ko uzsūtīt pārējām zemēm. Ziemeļu vējam līdzi nāca skaidrs, saulains laiks, bet, ja vējš iegriezās ziemeļaustrumos vai ziemeļrietumos, tas nesa līdzi sniegu vai sacēla sauso sniegu smilšu vai putekļu vētrām līdzīgos kodīgos mākoņos, kam nevarēja redzēt cauri. Reizēm vējš pavisam lēni lodāja līču loču gar pašu zemi; debesis bija baltas, gaiss balts, sauli nevarēja redzēt, ēnu nebija; un pats sniegs un ledājs pazuda mums no kājapakšas.