Ap dienas vidu mēs stājāmies un, ja vējš bija stiprs, izcirtām pāris ledus gabalu aizvējam. Uzsildījām ūdeni, kur izmērcēt gichy-michy kubiņus, un dzērām karstu ūdeni, kam reizēm pievienojām mazliet cukura. Tad iejūdzāmies atpakaļ un turpinājām ceļu.
Kamēr gājām un ēdām, praktiski nerunājām, jo lūpas bija vēja aprautas, un, ja aukstums tika mutē, tad cieta zobi, rīkle un plaušas. Kad temperatūra bija zem mīnus 40 grādiem, mute bija jātur ciet un jāelpo caur degunu. Kad kļuva aukstāks, elpošanu apgrūtināja ari tas, ka izpūstais gaiss tūlīt sasala. Ja neuzmanījās, varēja gadīties, ka aizsalst nāsis, un tad, lai nenosmaktu, nācās ieraut plaušās gaisu, kas bija ass kā žiletes.
Gadījās, ka izelpa sasalstot klusi plaukšķēja kā attāla uguņošana un kristāli dejoja gaisā katra izelpa kā putenis.
Gājām, kamēr pietika spēka vai kļuva tumšs, apstājāmies, cēlām telti, nostiprinājām ragavas, ja naktī draudēja stiprs vējš, un iekārtojāmies uz naktsguļu. Parasti mēs dienā gājām 11-12 stundu un nogājām 20-30 kilometru.
Tas neizklausās necik ātri, bet mūs ļoti kavēja laika apstākļi. Reti gadījās, ka sērsna bija piemērota gan ragavu sliecēm, gan slēpēm. Ja tā bija par plānu un svaigu, ragavas krita cauri un neslīdēja; ja tā bija daļēji sacietējusi, ragavas mēdza iestrēgt, bet slēpes gāja pa virsu tas nozīmēja, ka mēs ik pa brīdim strauji apstājāmies vai slīdējām atpakaļ; un, ja sērsna bija stingra, tad izrādījās, ka tā sasalusi garos, jūras viļņiem līdzīgos veidojumos sastrugi -, kas vietām sasniedza pusotra metra augstumu. Mēs vilkām ragavas augšup un pāri katram fantastiskas formas uzkalniņam, tad slidinājām tās lejā, tad augšup pa nākamo nogāzi, jo sniega kāpas nekad negāja paralēli mūsu izvēlētajam ceļam. Biju iedomājies, ka Gobrina ledāja plakankalni klās gluds ledus kā dīķi, bet simtiem kilometru apkārt pletās reljefs, kas visvairāk atgādināja vētras laikā pēkšņi sasalušu jūru.
Nometnes iekārtošana, mantu nostiprināšana, sniega tīrīšana no drēbēm un viss pārējais bija ļoti nogurdinoši.
Dažreiz nebija vispār nekādas vēlēšanās to darīt. Bija tik vēls, tik auksts, un es biju tik noguris, ka man būtu vieglāk vienkārši ielīst guļammaisā un ievilkties ragavu aizvējā, un aizmigt turpat, bez ņemšanās ar telti. Atceros, cik ļoti man to gribējās vai ik vakaru un kā es skaitos un īgņojos uz savu ceļabiedru par to, ka viņš sistemātiski un nepiekāpīgi liek man darīt visu pēc kārtas un līdz galam. Es viņu tādās reizēs ienīdu no visas sirds; naids cēlās no nāves, kas jau bija pārņēmusi manu garu. Es ienīdu skarbās, sarežģītās, neatlaidīgās prasības, ko viņš man izvirzīja dzīvības vārdā.
Kad viss bija padarīts, varējām iet teltī, un tur mūs tūdaļ apņēma sakarsušās krāsniņas sargājošais miers. Mēs bijām iegājuši brīnumā siltumā. Nāve un aukstums bija kur citur, aiz telts sienām.
Ārā palika arī naids. Mēs paēdām un padzērām. Pēc tam mēs sarunājāmies. Kad aukstums bija mežonīgs un pat telts izcilā siltumizolācija no tā nevarēja pasargāt, mēs gulējām savos maisos iespējami tuvu krāsniņai. Uz telts iekšējām sienām uzauga Sarmas vilniņa. Atvērt ieejas vārstu nozīmēja ielaist ledaina vēja pūsmu, kas acumirklī pārvērta visu mitrumu telts gaisā par smalka sniega migliņu. Ja ārā bija putenis, pa ventilācijas caurumiem (lai cik labi tie bija aizsargāti) dūrās iekšā vējš un gaisu piepildīja sīki sniega putekļi. Tādās naktis vētra bija tik neticami skaļa, ka neko nevarēja dzirdēt vienīgi tad, ja sabāzām galvas kopā un mēģinājām kliegt. Citās naktīs bija tik kluss, ka šķita tāds klusums ir bijis pirms zvaigžņu rašanās vai būs pēc pasaules gala.
Apmēram stundu pēc vakara maltītes Estravens samazināja siltumu (ja to bija iespējams izdarīt) un izslēdza gaismu. To darīdams, viņš murmināja īsu un jauku svētību vai lūgšanu, vienīgos rituāla vārdus, ko es jebkad esmu dzirdējis no handdarīta: "Slavēsim tumsu un nepabeigto radīšanu," viņš teica, un tapa tumsa. Mēs aizmigām. No rīta viss sākās no jauna.
Un tā vairāk nekā piecdesmit dienu.
Estravens turpināja rakstīt dienasgrāmatu, lai gan vairumā gadījumu viņš tajā neatzīmēja neko daudz vairāk kā tikai laikapstākļus un noieto attālumu. Reizēm viņa piezīmēs varēja atrast arī pārdomas vai citātus no mūsu sarunām, bet ne vārda no dziļākajām domu apmaiņām, kas aizņēma atpūtas laiku starp vakariņām un miegu pirmā ceļojuma mēneša laikā, kad mums vēl bija spēks runāt, vai tajās dienās, kad vētra piespieda mūs palikt teltī visu dienu. Es viņam pastāstīju, ka man nav aizliegts, bet nav arī pavēlēts izmantot bezvārdu runu uz planētām, kas nav mūsu savienībā. Es arī lūdzu, lai viņš iegūtās zināšanas nenodod tālāk, vismaz līdz tam laikam, kad man izdotos pārrunāt notikušo ar kolēģiem uz kuģa. Viņš piekrita un turēja doto vārdu. Viņš tā arī ne pierakstīja, ne citādi pieminēja mūsu bezvārdu sarunas.
Domu runa bija vienīgais, ko es varēju Estravenam piedāvāt no savas civilizācijas sasniegumiem, vienīgais, ko es varēju parādīt no citplanētieša pasaules, kas viņu tā interesēja. Es varēju par to runāt un to aprakstīt bez gala un malas. Bet šis bija vienīgais, ko es varēju viņam iedot. Tiešām, domu runa ir vienīgais labums, ko mēs varam piedāvāt Ziemai. Bet es nevarētu teikt, ka Kultūras embargo pārkāpt mani mudināja pateicība. Es ar to nemaksāju savu parādu Estravenam tādus parādus dzēst nespēj nekas. Mēs ar Estravenu vienkārši bijām nonākuši tādās attiecībās, kur dalās visā, ar ko ir vērts dalīties.
Es domāju, ka kādā brīdī izrādīsies starp abdzimumu geteniešiem un normāliem viendzimuma Heinas izcelsmes cilvēkiem ir iespējams seksuāls kontakts, lai gan šādai saskarsmei nevar būt nekādu augļu. Tas vēl jāpierāda. Mēs ar Estravenu pierādījām kaut ko pavisam citu un daudz grūtāk pamanāmu. Mūsu dzimumu īpatnības un dziņas vistuvāk krīzei nonāca kādā vakarā ceļojuma sākumā. Tikko bijām noslēguši otro dienu uz Ledāja; visu laiku bijām ar grūtībām līkumojuši pa saplaisājušo, nelīdzeno ledāja malu, kas pieguļ Uguns sopkām. Vakarā bijām noguruši, bet pacilāti, pārliecināti, ka drīzumā tiksim uz tīra ceļa. Bet pēc vakariņām Estravens kļuva arvien klusāks un strupāks savās atbildēs. Beidzot pēc īpaši strupa noraidījuma sacīju: "Hārt, ja esmu kārtējo reizi sarunājis ko lieku, lūdzu, pasakiet man, ko tieši."
Viņš klusēja.
"Kļūdījos ar šifgretoru? Piedodiet; es to nespēju apgūt. Es pat nezinu, ko tas vārds nozīmē."
"Šifgretors? Tas cēlies no sena vārda, kas nozīmē "mest ēnu"." Kādu brīdi klusējām, un tad viņš paskatījās uz mani tieši un ļoti maigi. Sarkanīgajā gaismā viņa seja izskatījās atklāta, neaizsargāta, attāla kā sievietei, kas, domās iegrimusi, skatās uz tevi un nerunā.
Un tad es vēlreiz ieraudzīju to, ko vienmēr biju baidījies redzēt un izlicies viņā nemanām: ka viņš ir sieviete tikpat daudz, cik vīrietis. Vajadzība izskaidrot baiļu cēloni pazuda līdz ar bailēm; manī palika tikai spēja pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Līdz tam es biju viņu noraidījis, neļāvis viņam būt pašam, būt īstam. Viņam bija pilnīga taisnība, sakot, ka viņš, vienīgais no geteniešiem, kas uzticējās man, ir arī vienīgais getenietis, kam neuzticos es. Jo viņš bija vienīgais, kurš mani bija pilnībā pieņēmis kā cilvēku kuram es personiski patiku un kurš bija man personiski uzticējies. Un kurš tādēļ bija prasījis no manis tādu pašu atzīšanu un pieņemšanu. Es nebiju vēlējies to darīt. Man bija bail to darīt. Nebiju varējis veltīt uzticību un draudzību vīrietim, kas ir sieviete, un sievietei, kas ir vīrietis.