Viņš sausi un vienkārši paskaidroja, ka ir kemmerā un mēģina no manis izvairīties, cik nu tas iespējams. "Es nedrīkstu jums pieskarties," viņš teica ar lielu savaldību; viņš uz mani pat neskatījās.
Es teicu: "Es saprotu. Es jums pilnībā piekritu."
Jo man šķita (un es domāju, ka viņam arī), ka spēcīgā un pēkšņā pārliecība par mūsu draudzību radās no seksuālās spriedzes starp mums, kad to bijām atzinuši, bet nevarējām apmierināt. Mums abiem trimdā bija nepieciešams draugs, un ceļojuma sūrajās dienās un aukstajās naktīs mēs bijām pierādījuši uzticību, ko varētu saukt kā toreiz, tā tagad par mīlestību. Bet tā neradās no mūsu līdzības un situācijas, gluži pretēji: tā dzima no mūsu atšķirībām. Mīlestība kļuva par tiltu, par vienīgo tiltu pāri bezdibenim, kas mūs šķīra. Seksuāls kontakts atkal būtu divu svešinieku satikšanās. Mēs bijām saskārušies vienīgajā veidā, kāds bija iespējams. Un tā tas arī palika. Es nezinu, vai tas bija pareizi.
Tovakar turpinājām sarunas, un es atceros, cik grūti man bija sakarīgi atbildēt uz jautājumu par to, kādas ir sievietes. Nākamajās dienās mēs izturējāmies viens pret otru kā pret jēlu olu. Dziļa un nopietna mīlestība starp diviem cilvēkiem galu galā nozīmē arī varu un iespēju dziļi un nopietni sāpināt. Man līdz tam vakaram nebija ienācis prātā, ka es varētu sāpināt Estravenu.
Tagad, kad barjeras bija nojauktas, pēc manām domām, bija pienācis laiks iziet ārpus mūsu ierobežotajām spējām sarunāties un saprasties. Diezgan drīz, pēc kādām trim naktīm, vakariņu (mums bija īpaši garšīga kadik graudu biezputra ar cukuru par godu noietiem 30 kilometriem) noslēgumā pajautāju savam ceļabiedram: "Pagājušajā pavasarī tajā vakarā Sarkanajā Stūra ēkā jūs sacījāt, ka gribētu vairāk uzzināt par bezvārdu runu."
"Jā."
"Vai jūs gribētu noskaidrot, vai es varu jums to iemācīt?"
Viņš iesmējās. "Jūs gribat pieķert mani melos."
"Ja jūs man melojāt, tas bija sen un pavisam citā valstī."
Viņš bija ļoti godīgs, lai gan reti runāja tieši. Manis teiktais viņu aizskāra, un viņš teica: "Citā valstī es jums varētu stāstīt citus melus. Bet es biju sapratis, ka jums ir aizliegts mācīt prāta zinības visiem iedzimtajiem, kamēr tie nav pievienojušies Ekumēnei."
"Nē, tas nav aizliegts, tā vienkārši nedara. Bet es varētu pamēģināt, ja jūs vēlētos. Un ja to vispār var izdarīt. Es neesmu profesionāls skolotājs."
"Šo prasmi māca īpaši skolotāji?"
"Jā. Varbūt ne uz Alterras, kur ļoti daudziem piemīt dabiskas spējas un kā stāsta mātes domās runājas ar saviem vēl nedzimušajiem bērniņiem. Es nezinu, ko bērni atbild. Bet visiem pārējiem domu runa ir jāmācās kā svešvaloda. Vai varbūt kā dzimtā valoda, ko apgūst ļoti vēlu."
Domāju, ka viņš saprot, kāpēc piedāvāju apgūt tādu prasmi, un ļoti vēlas to iemācīties. Mēs pamēģinājām. Es palūdzu viņu noklusināt prātu, ļaut tam iegrimt tumsā. Viņš to izdarīja daudz ātrāk un dziļāk, nekā es jebkad esmu spējis, galu galā viņš bija handdarītu meistars. Tad es viņu domās uzrunāju, cik vien skaidri spēju. Nekāda rezultāta. Mēģinājām vēlreiz. Tā kā neviens nevar uzrunāt otru, ja pats nav ticis uzrunāts, proti, iekams telepātiskās spējas nav aktivizētas ar vismaz vienu skaidru uztveršanu, man viņš bija jāsasniedz pirmajam. Turpināju raidīt vēl pusstundu, līdz jutos kā sastiepis smadzenes. Viņš izskatījās nomākts. "Biju domājis, ka tas man nesagādās grūtības," viņš atzinās. Abi bijām pārguruši un nolēmām mēģināt vēlreiz kaut kad vēlāk.
Nākamie mēģinājumi nebija veiksmīgi. Mēģināju uzrunāt Estravena prātu, kamēr viņš guļ, atcerēdamies sava skolotāja stāstīto par "sapņu vēstījumiem" pirmstelepātiskās tautās, bet arī tas neizdevās.
"Varbūt mūsu suga uz to nav spējīga?" viņš teica. "Mums ir bijis gana baumu un nojausmu, lai šādas spējas nosauktu vārdā, bet es neesmu redzējis telepātijas pierādījumus mūsu pasaulē."
"Tūkstošiem gadu tā bija arī pie mums. Pāris dabisku talantu, kuri paši nesaprata savu dāvanu, kuriem nebija neviena, ar ko sazināties domās. Pārējie labākajā gadījumā bija latenti telepāti. Es jau jums stāstīju, ka, izņemot iedzimto dāvanu, šīm spējām ir ne tikai fizioloģisks, bet arī psiholoģisks pamats; telepātija ir kultūras produkts, prāta lietošanas blakusefekts. Mazi bērni, garīgi atpalikušie un neattīstītu vai regresējušu sabiedrību pārstāvji nav spējīgi uz domu runu. Prātam vispirms jāsasniedz noteikts līmenis. Nav iespējams no ūdeņraža atomiem uzreiz būvēt aminoskābes; vispirms tiem jāsavienojas sarežģītās sistēmās ar telepātiju ir ļoti līdzīgi. Abstraktai domāšanai, sociālai saskarsmei, kultūras attīstībai, ētiskai un estētiskai uztverei visam jāsasniedz zināms līmenis, pirms var notikt sakari pirms vispār var mēģināt iekustināt telepātisko potenciālu."
"Varbūt mēs, getenieši, vēl neesam sasnieguši tādu līmeni?"
"Jūs to jau sen esat pārsnieguši. Bet reizēm vajadzīga ari veiksme. Tāpat kā ar aminoskābju rašanos… Vai, ja runājam par kultūras līdzībām tikai līdzībām, bet tās daudz ko paskaidro, piemēram, zinātniskā metode, kad zinātnē tiek izmantotas konkrētas, eksperimentālas tehnikas. Ekumēnē ir tautas, kam ir augsta kultūra, sarežģīta sabiedrības struktūra, filozofija, māksla, ētika un augsti sasniegumi visās minētajās jomās; un tomēr viņi nekad nav pratuši precīzi nosvērt akmeni. Viņi var to iemācīties. Bet pusmiljona gadu laikā viņi to nav izdarījuši. Ir tautas, kam vispār nav augstākās matemātikas, kas nezina neko vairāk kā parasto aritmētiku. Viņi visi spēj saprast skaitļu teoriju, bet neviens nav to mēģinājis darīt. Arī manis paša tauta, zemieši, vairākus tūkstošus gadu pavadīja pilnīgā neziņā par to, kas ir nulle un kā to izmantot." Estravens izbrīnījās. "Kas attiecas uz Getenu, mani visvairāk interesē, vai arī pārējie cilvēkveidīgie būtu spējīgi pareģot nākotni vai arī tas pieder pie prāta evolūcijas ja jūs to mums varētu iemācīt."
"Jūs domājat, ka tas ir noderīgs sasniegums?"
"Pravietošana ar precizitāti? Bet, protams, jā!"
"Lai to iemācītos, var gadīties, ka jāsāk domāt, ka tai nav nekādas jēgas."
"Jūsu handdariti man neizmērojami patīk, Hārt, bet reizēm es domāju, vai tikai šī sistēma nav vienkāršs paradokss, kas pārvērties par dzīvesveidu."
Mēģinājām domrunu vēlreiz. Man nekad nebija gadījies atkārtoti uzrunāt kādu, kas nespēj uztvert. Sajūta nebija patīkama. Sāku justies kā ateists, kas mēģina lūgties. Tad Estravens nožāvājās un teica: "Es laikam esmu kurls kā akmens. Ejam gulēt." Es piekritu. Viņš izslēdza gaismu, murminādams īso slavas dziesmu tumsai; mēs ierakāmies guļammaisos, un pēc pāris minūtēm viņš jau grima miegā kā peldētājs, kas ieslīd tumšā ūdenī. Izjutu viņa miegainību kā savējo starp mums bija empātiskā saite un pēdējo reizi mēģināju viņu uzrunāt, miegaini nosaucot vārdā: "Terem!"