Выбрать главу

Viņš pielēca sēdus, un viņa balss izskanēja man pāri melnumā. "Arek! Tu?"

"Nē Dženli Ai: es runāju domās."

Viņam aizrāvās elpa. Klusums. Viņš pagrābstījās gar krāsniņu, ieslēdza gaismu un skatījās uz mani ar tum­šām, baiļu pilnām acīm. "Es sapņoju," viņš teica, "man šķita, ka esmu mājās…"

"Jūs dzirdējāt manu domrunu."

"Jūs mani saucāt nē, tas bija mans brālis. Es dzir­dēju viņa balsi. Viņš ir miris. Jūs mani nosaucāt tu mani nosauci Terem? Tas ir briesmīgāk, nekā biju gaidī­jis." Viņš papurināja galvu kā cilvēks, kas vēlas nokratīt murgu, tad apslēpa seju plaukstās.

"Hārt, piedodiet, lūdzu…"

"Nē, sauc mani vārdā. Ja tu vari runāt man galvā miruša cilvēka balsī, tad tu vari arī mani saukt vārdā! Viņš mani nesauktu par "Hārtu". Tagad es saprotu, kāpēc šajā domrunā nevar melot. Tā ir briesmīga… Labi. Labi, tagad pasaki man kaut ko."

"Pagaidiet."

"Nē. Ķeries klāt."

Viņš neatrāva intensīvo, izbijušos skatienu no manis, un es viņu uzrunāju: "Terem, draugs, mums nav, no kā baidīties."

Viņš joprojām skatījās uz mani, tāpēc es iedomājos, ka viņš nav sapratis; bet tas tā nebija. "Nē, ir gan," viņš teica.

Pēc kāda brīža viņš jau mierīgāk teica: "Tu runāji manā valodā."

"Bet tu nezini manējo."

"Tu teici, ka būs vārdi, es atceros… Bet es to biju vairāk iedomājies kā kā saprašanos sajūtu līmenī."

"Empātija ir pavisam kas cits, lai gan tai ir zināma saistība ar telepātiju. Tā palīdzēja mūsu prātiem savie­noties. Bet īstajā domrunā darbojas gan runas centri, gan…"

"Nē, nē, par to vēlāk. Kāpēc tu runā mana brāļa balsī?" Viņš izklausījās sasprindzis.

"Nevaru atbildēt. Nezinu. Pastāsti man par viņu."

"Nusuh… Mans īstais brālis, Arek Harth rem ir Estra­ven. Viņš bija par mani gadu vecāks. Viņš būtu Estri valdnieks. Mēs es viņa dēļ pametu mājas. Viņš jau četrpadsmit gadus ir miris."

Kādu brīdi mēs klusējām. Es nevarēju ne zināt, ne pa­jautāt, ko nozīmē viņa teiktais: pārāk smagi viņam nāca pat tie daži vārdi, ko biju dzirdējis.

Tad es teicu: "Uzrunā mani, Terem. Nosauc mani vārdā." Es zināju, ka viņš var starp mums bija nodi­binājusies pilnīga saskaņa vai, kā teiktu speciālisti, mūsu fāzes sakrita, un, protams, viņš nezināja, kā pacelt aiz­sargbarjeras. Ja es būtu klausītājs, es varētu dzirdēt viņa domas.

"Nē," viņš teica. "Nekad. Vēl ne."

Bet nekāds šoks, bijība vai šausmas nevarēja uz ilgu laiku apturēt viņa ziņkārīgo prātu. Kad gaisma jau bija izdzēsta, pēkšņi ar iekšējo dzirdi sajutu viņa stomīgo: "Dženri?" Pat domrunā viņš nevarēja kārtīgi izteikt "1".

Tūdaļ atbildēju. Tumsā viņš izdvesa tādu kā baiļu skaņu, kam piejaucās apmierinājums. "Beidzam, bei­dzam," viņš skaļi teica. Pēc brīža mēs beidzot aizmigām.

Viņam tas nenācās viegli. Viņam netrūka dāvanu, un viņš noteikti varēja attīstīt šo prasmi, bet ta viņu ļoti dziļi satrauca, un viņš nevarēja to uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Viņš ļoti ātri iemācījās uzcelt barjeras, bet neesmu pārliecināts, vai viņš tām uzticējās. Varbūt tādi bijām mēs visi, kad pirmie telepātijas skolotāji pirms daudziem gadsimtiem ieradās no Rokanona pasaules, lai mācītu mums "Pēdējo mākslu". Varbūt getenietis, kas ir vienots veselums, izjūt telepātisku runu kā savas pilnī­bas pārrāvumu, robu šajā veselumā, ko viņam ir grūti paciest. Varbūt pie vainas bija Estravena paša raksturs, kur savijās godīgums ar noslēgtību: katrs viņa teiktais vārds radās no dziļa klusuma. Viņš dzirdēja manu domu balsi kā miruša cilvēka, viņa brāļa, balsi. Nezinu, kas vēl, izņemot mīlestību un nāvi, bija noticis starp viņu un brāli, bet zināju, ka ikreiz, kad viņu uzrunāju, kaut kas viņā saviebās un sarāvās, it kā es pieskartos vaļējai brūcei. Tā prāta tuvība starp mums tiešām kļuva par saikni, bet tā bija neizprotama un skarba, un tā nevis radīja gaismu (kā es biju cerējis), bet drīzāk parādīja, cik dziļa ir tumsa.

Dienu no dienas mēs lēni rāpāmies uz austrumiem pāri ledus līdzenumam. Plānotais ceļojuma viduspunkts piecdesmit piektā diena, odorny anner, pienāca, kad mēs bijām vēl tālu no pusceļa. Pēc ragavu skaitītāja tiešām bijām nogājuši 640 kilometru, bet vismaz ceturtā daļa no ceļa nebija veikta vajadzīgajā virzienā, un bija ļoti grūti paredzēt, cik tālu vēl jāiet. Mēs bijām gājuši dau­dzus kilometrus un patērējuši spēkus un pārtiku, lai tiktu augšā uz ledāja. Estravenu priekšā stāvošais ceļš nesatrauca tik ļoti kā mani. "Ragavas ir vieglākas," viņš teica. "Un vēlāk tās būs vēl vieglākas; un mēs varam samazināt ēdiena devas, ja nepieciešams. Zini, mēs līdz šim esam ēduši ļoti daudz."

Es domāju, ka viņš ironizē. Lika drusku pagaidīt!

Četrdesmitajā dienā un vēl divas dienas pēc tam mūs apturēja putenis. Garajās stundās, kamēr gulējām teltī kā piedzēruši, Estravens gandrīz visu laiku gulēja un neko neēda, lai gan ēdienreizēs dzēra oršu vai cukurūdeni. Viņš uzstāja, lai es ēdu, bet tikai pusporcijas. "Tu neproti badoties," viņš teica.

Jutos pazemots. "Un tu proti zemes tiesas lords un premjerministrs?"

"Dženri, mēs praktizējam trūkumu, kamēr to pilnībā pārvaldām. Man badoties iemācīja jau bērnībā, mājās

Estri zemē, un Rofereras citadeles handdarīti. Taisnība, Erenrangā es ar to nenodarbojos, bet Mišnori atguvu nokavēto… Lūdzu, dari, kā saku, draugs; es zinu, ko daru."

Tā bija, un es paklausīju.

Turpinājām iet vēl četras dienas, temperatūra ne reizi nepacēlās virs mīnus 30 grādiem, un tad uznāca nāka­mais putenis; vējš svilpdams nesa līdzi sniega blāķus no austrumiem. Divu minūšu laikā pirmajos brāzienos sniegs kļuva tik biezs, ka nevarēju ieraudzīt Estravenu pāris metru tālāk. Biju pagriezis ragavām un lipīgajam, asajam, smacējošajam sniegam muguru, lai ievilktu elpu, un, kad minūti vēlāk apgriezos, viņš bija pazudis. Raga­vas bija pazudušas. Nebija nekā. Paspēru pāris soļu tajā virzienā, kur viņus atstāju, un taustījos apkārt. Saucu un nevarēju dzirdēt pats savu balsi. Biju palicis viens un kurls Visumā, kas sastāvēja no sīkām, kodīgām pelēka ledus šautriņām. Izmisumā kliboju uz priekšu un no visa spēka saucu prātā: "Terem!"

Man zem rokas viņš, ceļos notupies, atbildēja: "Nāc, palīdzi uzcelt telti."

Ķēros pie darba un nepieminēju savu panikas mirkli. Nebija vajadzības.

Šoreiz sniega vētra ilga divas dienas; bijām zaudējuši piecas dienas, un vēlāk tādu būs vēl daudz. Nimmer un anner mēnešos vienmēr plosījās vētras.

"Mums laikam ir jāsāk steigties, vai ne?" es vienva­kar sacīju, mērīdams gichy-michy porciju un likdams to mērcēties karstā ūdenī.

Viņš paskatījās uz mani. Viņa stingrajā, platajā sejā novājēšana atstāja ēnas zem vaigu kauliem, acis bija iekritušas un lūpas sasprēgājušas un vietām jēlas. Kas to zina, pēc kā izskatījos es, ja pat viņš izskatījās tik briesmīgi. Viņš pasmaidīja. "Ja veiksies, mēs tiksim galā, un, ja neveiksies, tad ne."

Tā viņš bija teicis jau no paša sākuma. Es biju nervo­zējis un domājis, ka piedalos pēdējā izmisīgā spēlē un vēl nezin ko, bet nebiju varējis viņam pa īstam noticēt. Pat tagad es domāju: "Bet ja mēs tik ļoti esam pūlēju­šies…"

Bet Ledājs nenieka nezināja par mūsu pūlēm. Vai viņam tās rūpēja? Visam jābūt samērīgam.

"Kā tava veiksme, Terem?" es beidzot teicu.

Viņš par atbildi pat nepasmaidīja. Un neatbildēja. Daudz vēlāk viņš teica: "Es visu laiku domāju par viņiem tur, lejā." "Tur, lejā" tā mēs saucām dienvidus, pasauli aiz ledus plakankalnes, pasauli, kur pastāvēja zeme, cil­vēki, ceļi, pilsētas viss, ko mums bija kļuvis tik grūti iedomāties. "Tu zini, ka es nosūtīju ziņu par tevi kara­lim tai dienā, kad devos prom no Mišnori. Es viņam pastāstīju to, ko man pateica Šusgis: ka tevi taisās sūtīt uz Pulefenas fermu. Toreiz man nebija skaidrs, kāpēc tā darīju, bet es paļāvos uz intuīciju. Tagad esmu pār­domājis iespējamās sekas. Varētu notikt apmēram tā: karalis saskatīs izdevību uzspēlēt šifgretoru. Tibe ieteiks to nedarīt, bet ap šo laiku Argavenam Tibe jau būs maz­liet apnicis, un viņš to neņems vērā. Viņš apjautāsies: "Kur ir Sūtnis, Kārhaidas viesis?" Mišnori melos: "Viņš nomira no horm drudža pavisam nesen, rudenī, cik žēl." "Tad kā nākas, ka mūsu vēstniecība ziņo: viņš ir Pulefenas fermā?" "Viņa tur nav, nāciet un pār­baudiet." "Nē, nē, protams, nē, mēs ticam Orgoreinas komensāļu vārdiem." Bet pāris nedēļu pēc šīm diplomā­tiskajām sarunām Sūtnis parādās Kārhaidas ziemeļos, jo ir izbēdzis no Pulefenas fermas. Apjukums Mišnori, taisnīgas dusmas Erenrangā. Komensāļi zaudē godu, jo ir pieķerti melos. Dženri, tu būsi dārgums, ilgi pazudu­šais karaļa Argavena pavarda brālis. Kādu brīdi. Tikko radīsies izdevība, tev tūlīt jāsūta ziņa savam zvaigžņu kuģim. Atved savus ļaudis uz Kārhaidu un pabeidz misiju nekavējoties, pirms Argavenam ir bijis laiks samanīt tevī ienaidnieku, pirms Tibe vai kāds cits padomnieks viņu vēlreiz nobaida, izmantojot viņa ārprātu. Ja viņš noslēgs līgumu, viņš to turēs. Lauzt tādu līgumu nozīmētu lauzt paša šifgretoru. Hargi karaļi tur dotos solījumus. Bet tev jārīkojas ātri un jānosēdina kuģis iespējami drīz."