"Es tā darīšu, tikko ieraudzīšu kaut mazāko uzaicinājumu."
"Nē. Piedod, ka dodu tev padomu, bet negaidi, līdz tevi uzaicina. Es domāju, ka tevi sagaidīs ar prieku. Un kuģi arī. Kārhaida pēdējā pusgadā ir diezgan bieži tikusi pazemota. Tu dosi Argavenam iespēju situāciju vērst par labu. Es domāju, ka viņš to izmantos."
"Lai notiek tā. Bet ko darīsi tu?"
"Es esmu Estravens-Nodevējs. Man ar tevi nav nekā kopīga."
"Sākumā."
"Sākumā," viņš piekrita.
"Tev būs, kur paslēpties, ja sākumā draudēs briesmas?"
"Jā, protams."
Ēdiens bija gatavs, un mēs ķērāmies tam klāt. Maltīte bija tik nopietns un visaptverošs process, ka mēs nekad ēdot nerunājām; aizliegums tagad bija savā pilnīgajā un, iespējams, oriģinālajā formā ne vārda, iekams nav pazudusi pēdējā drupatiņa. Kad maltīte bija galā, viņš teica: "Ceru, ka būšu uzminējis pareizi. Tu tu taču nedusmojies?"
"Par to, ka tu man dod padomu?" sacīju, jo biju beidzot šo to sapratis. "Bet, protams, ne, Terem. Tiešām, kā tu par to vari šaubīties? Tu taču zini, ka man nav šifgretora, ar ko rēķināties." Tas viņu mazliet iepriecināja, bet viņš joprojām bija sadrūvējies.
"Kāpēc," viņš beidzot teica, "kāpēc tu ieradies viens kāpēc tevi atsūtīja vienu pašu? Joprojām viss būs atkarīgs no kuģa ierašanās. Kāpēc tas viss ir tik sarežģīti gan tev, gan mums?"
"Tāda ir Ekumēnes tradīcija, un tai ir savi iemesli. Lai gan es sāku šaubīties, ka saprotu cēloņus. Biju iedomājies, ka es ierodos viens jūsu dēļ viens pats, neaizsargāts, es nevienu neapdraudu, neizjaucu nekādu līdzsvaru; es neesmu iebrucējs, bet ziņnesis. Bet te ir kas vairāk. Vienatnē es nevaru izmainīt jūsu pasauli, bet tā var mainīt mani. Kad esmu viens, man ir arī jāklausās, ne tikai jārunā. Ja es viens veidoju attiecības, tās nav bezpersoniskas un nav tikai politiskas: tās ir individuālas, tās ir personiskas, tās ir vienlaikus būtiskākas un maznozīmīgākas par politiskām attiecībām. Nevis Mēs un Viņi; nevis Es un Tas bet Es un Tu. Ne politiski, ne pragmatiski, bet mistiski. Ekumēne zināmā mērā ir nevis politiska, bet mistiska apvienība. Tā uzskata iesākumus par ļoti svarīgiem. Sākumus un līdzekļus. Tās mācība ir gluži pretēja uzskatam, ka mērķis attaisno līdzekļus. Tāpēc tā darbojas nemanāmi un lēni, dīvaini un riskanti; tā darbojas līdzīgi evolūcijai, kas savā ziņā ir tās paraugs. Tātad: vai es tiku sūtīts viens jūsu dēļ? Vai manis paša dēļ? Es nezinu. Jā, tas visu ir sarežģījis. Bet es tikpat labi varētu tev pajautāt: kāpēc jums nekad nav ienācis prātā izgudrot lidojošus transportlīdzekļus? Viena maza nozagta lidmašīnīte mums abiem būtu aiztaupījusi lielāko daļu grūtību!"
"Kā vienam normālam cilvēkam var ienākt prātā doma par lidošanu?" Estravens stingri teica. Tā bija saprotama atbilde pasaulē, kur nedzīvo neviena spārnota būtne, kur pat jomeš svētie eņģeļi nelido, bet tikai bez spārniem nolaižas līdz zemei kā krītošas sniegpārslas vai vēja nestas sēklas pasaulē, kur nav puķu.
Nimmer mēneša vidū, pēc stipra vēja un skarba aukstuma mēs daudzas dienas gājām mierīgos laikapstākļos. Ja bija vētras, tās plosījās dienvidos tur lejā -, un mēs puteņa viducī redzējām tikai apmākušās bezvēja debesis. No sākuma mākoņi bija plāni un gaisu caurstrāvoja mierīga gaisma, kuras avotu nevarēja redzēt gan mākoņi, gan sniegs atstaroja saules gaismu no augšas un apakšas. Pa nakti mākoņu klājums kļuva biezāks. Spožums pazuda, un nevarēja redzēt neko. Mēs izkāpām no telts un nostājāmies uz nekā. Ragavas un telts bija, kur parasti, Estravens stāvēja man blakus, bet neviens no mums nemeta ēnu. Visapkārt bija blāva gaisma. Mums ejot, sniega garoziņā nevarēja redzēt pēdu nospiedumus, jo nebija ēnu. Mēs neatstājām sliedes. Ragavas, telts, viņš un es: nebija nekā cita. Ne saules, ne debesu, ne apvāršņa, ne pasaules. Izskatījās, ka mēs karājamies pelēcīgi baltā tukšumā. Ilūzija bija tik pilnīga, ka man bija grūti noturēt līdzsvaru. Iekšējā auss ir pieradusi no acīm saņemt apstiprinājumu par ķermeņa stāvokli un to nesaņēma; tikpat labi es varēju būt akls. Kamēr kravājām mantas, viss vēl bija labi, bet vilkt ragavas, neko neredzot, kad acij nav, kur aizķerties, no sākuma bija nepatīkami un vēlāk neizsakāmi nogurdinoši. Bijām uz slēpēm, un zem kājām bija labs, sagūlies sniegs bez sastrugi viļņiem, tam apakšā vairāki kilometri ledus. Mums būtu vajadzējis iet ātri un viegli. Bet mēs ik pa brīdim palēninājām gaitu, meklēdami ceļu pāri pilnīgi gludajam līdzenumam, un vajadzēja ļoti lielu gribas piepūli, lai uzņemtu ātrumu. Katrs negludums bija nepatīkams pārsteigums kā negaidīts pakāpiens vai gaidīts, bet pazudis pakāpiens, kāpjot pa trepēm, jo mēs nevarējām redzēt ceļu: nebija ēnas, kas to parādītu. Mēs slēpojām kā akli ar vaļējām acīm. Tā bija dienu no dienas, un mēs sākām veikt arvien īsākus attālumus, jo jau ap pēcpusdienas vidu abi trīcējām un pārklājāmies ar sviedriem no spriedzes un noguruma. Sāku ilgoties pēc sniega, puteņa, jebkādām pārmaiņām. Bet ik rītus mēs izkāpām no telts tukšumā vai baltajā laikā, ko Estravens sauca par ne-ēnu.
Kādu dienu tā ap pusdienas laiku, odorny nimmer, ceļojuma sešdesmit pirmajā dienā, baltais tukšums mums visapkārt sāka plūst un mainīties. Jau iedomājos, ka man acis nerāda, kā tas pēdējā laikā bija pierasts, un nepievērsu uzmanību gaisa bezjēdzīgajai kustībai, līdz pēkšņi nejauši ieraudzīju mazītiņu, saplakušu, blāvu saulīti virs galvas. Un, skatoties tālāk, tieši priekšā ieraudzīju milzīgu, melnu veidolu, kas cēlās mums pretī no tukšuma. Melni taustekļi izlocījās augšup, it kā tverot kaut ko gaisā. Apstājos kā zemē iemiets, apgriezdams
Estravenu ar visām slēpēm, jo abi gājām aizjūgā. "Kas tas ir?"
Viņš blenza uz tumšajām, briesmīgajām kontūrām miglā un tad teica: "Klintis. Laikam Ešerotas klintis." Un gāja tālāk. Līdz klintīm vēl bija daudzi kilometri, lai gan tās izskatījās tepat rokas stiepiena attālumā. Kad baltais laiks pārvērtās zemā, biezā miglā un pavisam pagaisa, pirms saulrieta mēs tās ieraudzījām no ledāja pacēlās nunatak, augstas, apdrupušas un robainas klinšu smailes; no tām nevarēja redzēt daudz vairāk kā no aisberga, kas peld pa jūru; tie bija aukstumā noslīkuši, mūžīgi miruši kalni.