Izskatījās, ka esam pārāk tālu uz ziemeļiem no iecerētā ceļa, ja varēja ticēt slikti uzzīmētajai kartei, kas bija vienīgais ceļa rādītājs. Nākamajā dienā pirmo reizi pagriezāmies mazliet uz dienvidaustrumiem.
19. Mājup
Bridām tālāk cauri tumsai un vējam; centāmies rast iepriecu skatā uz Ešerotas klintīm vienīgo objektu, kas nebija sniegs, ledus vai debesis, ko līdz apnikumam bijām skatījuši pēdējās septiņas nedēļas. Kartē tās bija atzīmētas netālu uz dienvidiem no Šenšei purvājiem austrumos no Gutenas līča. Bet Gobrina karte nebija sevišķi precīza. Un mēs bijām ļoti noguruši.
Bijām tuvāk Gobrina ledāja dienvidmalai, nekā norādīts kartē, jo jau otrajā dienā sāka parādīties torosi un plaisas ledū. Ledājs nebija tik saārdīts un pilns ar haotiskiem krāvumiem kā Uguns sopku rajonā, bet tas bija visai izkurtējis. Vietām redzējām ieplakas, kas vasarā, iespējams, pārvērtās par ezeriem; sniega segas dubultdibenus, kas nereti pēkšņi iebruka zem kājām ar skaļu troksni, iegrūžot tevi pusmetru dziļā bedrē; reizēm ledu no vienas vietas pārklāja sīki caurumi un plaisiņas. Un mums priekšā arvien biežāk parādījās lielās plaisas, veci ledus kanjoni, kas vietām bija plati kā kalnu aizas un vietām tikai metru plati, bet ļoti dziļi. Odyrny nimmer diena (saskaņā ar Estravena dienasgrāmatu, jo es neko nepierakstīju) bija saulaina, pūta stiprs ziemeļu vējš. Velkot ragavas pa sniega tiltiņiem pāri šaurākām plaisām, varēja redzēt, kā sniegs un ledus no sliecēm krīt zilos dziļumos un bezdibeņos ar skanīgu, maigu mūziku kā sudrabs uz kristāla plāksnēm. Atceros tā rīta gājumu: ātrumu, sapņaino vieglumu, apmierinājumu par ceļu pāri bezdibeņiem. Bet debesis kļuva baltākas, gaiss sabiezēja, ēnas izgaisa, zilā krāsa izbalēja no debesīm un sniega. Mēs nebijām pietiekami uzmanīgi baltajam laikam uz šādas virsmas. Tā kā ledus bija ļoti izkurtējis, es stūmu, bet Estravens vilka ragavas. Skatījos tikai uz ragavām un nedomāju ne par ko citu kā tikai par to, kā vispareizāk grūst, kad pēkšņs rāviens man gandrīz izrāva no rokām rokturus. Instinktīvi iekrampējos stienī un iekliedzos: "Ei!" lai Estravens ietu lēnāk, jo domāju, ka viņš ir sācis skriet pa gludāku virsmu. Bet ragavas bija iestrēgušas ar priekšgalu sniegā, un Estravens nekur nebija redzams.
Gandrīz palaidu rokturus vaļā, lai ietu viņu meklēt. Labi, ka tā neizdarīju. Turēju ragavas un stulbi blenzu apkārt pēc biedra, un tad ieraudzīju plaisas malu, ko varēja saskatīt tikai tādēļ, ka nobruka vēl viens gabals no sniega tiltiņa. Viņš bija iekritis aizā ar kājām pa priekšu, un tikai mans svars turēja trešdaļu ragavu uz stingra ledus, lai arī tās neiegāztos viņam pakaļ. Ragavu priekšgals lēnām liecās lejup, un viņa svars tās jebkurā brīdī varēja ieraut bezdibenī pavisam.
Ar visu svaru uzgūlos rokturiem un vilku, šūpoju un pamazām izdabūju ragavas no plaisas. Tas nebija viegli. Bet es pieliku visus spēkus un vilku, un vilku, līdz ragavas ar grūtībām sāka kustēties un tad pēkšņi bija nost no aizas malas. Estravenam bija izdevies ar rokām pieķerties pie malas, un viņa svars man palīdzēja. Viņš ķepurojās un rāpās, un es vilku viņu aiz saitēm, līdz viņš izrāpās un sakņupa uz ledus.
Nometos viņam blakus ceļos, mēģināju atsprādzēt aizjūgu; man bija bail, jo viņš gulēja nekustīgi, un tikai krūškurvja spējās, dziļās kustības liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Lūpas viņam bija zilganas, sejas viena puse nobrāzta un apdauzīta.
Viņš neveikli piecēlās sēdus un svelpjoši čukstēja: "Zils… viss zils… Torņi dziļumos…"
"Ko?"
"Tur bezdibenī. Viss zils gaisma."
"Ar tevi viss kārtībā?"
Viņš sāka sprādzēt ciet aizjūgu.
"Ej pa priekšu ar virvi ar vergu…" viņš ievilka elpu. "Pārbaudi ledu."
Turpmākās stundas viens no mums vilka ragavas, kamēr otrs pārbaudīja ceļu, staigādami kā kaķi pa jēlām olām, pārbaudot katru soli ar vergu. Baltajā laikā nevar ieraudzīt plaisu, kamēr tā nav zem kājām un tad jau parasti ir par vēlu, jo to malas bieži bija ieliekušās un drupanas. Katrs solis bija pārsteigums, kritiens vai klupiens. Ēnu nebija. Balta, gluda klusuma sfēra: mēs gājām pa milzīgu sniegota stikla lodi. Lodes iekšpusē nebija nekā, nekā nebija arī tās ārpusē. Bet stikls bija saplaisājis. Iecērt un pasper soli, iecērt un pasper soli. Pārbaudi, vai zem kājām nav neredzamu plaisu, pa kurām var izkrist no baltās stikla bumbas un krist, un krist, un krist. Pamazām muskuļus savilka neatvairāms stīvums. Ar katru soli man kļuva grūtāk kustēties.
"Kas vainas, Dženri?"
Es stāvēju tukšumā. Asaras aizsaldēja man acis. Es teicu: "Man bail nokrist."
"Bet tu esi sasaitē," viņš teica. Tad, pienācis tuvāk un konstatējis, ka nekur tuvumā plaisu nav, viņš saprata, kas notiek, un teica: "Ceļam telti."
"Vēl nav laiks, mums jāiet tālāk."
Viņš jau ņēma nost telti.
Vēlāk, kad bijām paēduši, viņš teica: "Bija laiks apstāties. Nedomāju, ka varēsim turpināt iet šajā virzienā. Ledājs pakāpeniski pazeminās, un ledus visu ceļu būs izkurtējis un saplaisājis. Ja vēl varētu normāli redzēt, varētu iet tālāk. Bet ne jau ne-ēnā."
"Bet kā tad mēs tiksim līdz Šenšei purvājiem?"
"Nu, ja turpināsim iet uz austrumiem, nevis griezīsimies uz dienvidiem, mēs būsim uz droša ledus līdz pat Gutenas līcim. Vasarā es reiz redzēju Ledāju no laivas. Tas beidzas pie Sarkanajiem pakalniem un sadalās ledus upēs, kas sniedzas līdz pat līcim. Ja mēs nokāptu pa tiem šļūdoņiem, varētu iet pa jūras ledu uz dienvidiem līdz Kārhaidai un ieiet valstī no jūras, nevis šķērsot robežu. Tas pat būtu labāk. Ceļš gan pagarināsies par kādiem trīsdesmit vai astoņdesmit kilometriem. Ko tu par to domā, Dženri?"
"Es domāju, ka baltajā laikā es vairs nevarēšu noiet vairāk kā piecus metrus."
"Bet ja mēs tiktu nost no saplaisājušā ledus?"
"Ja tiksim nost no plaisām, viss būs kārtībā. Un, ja vēl parādīsies saulīte, tad tu varēsi kāpt ragavās un es tevi aizvilkšu kā nieku līdz pašai Kārhaidai." Tā mēs ap to laiku jokojām pārsvarā joki bija stulbi, bet reizēm tie lika otram pasmaidīt. "Man nekas nekaiš," es turpināju, "ja neskaita akūtas hroniskas bailes."
"Bailes ir ļoti noderīgas. Tāpat kā tumsa; kā ēnas." Estravena smaids bija neglīta sprauga aplupušā, saplaisājušā brūnā maskā, ko klāja melnas vilnas murskulis un rotāja melni akmeņi acu vietā. "Savādi, ka ar gaismu vien nepietiek. Lai staigātu, mums vajadzīgas ēnas."
"Iedod man savu blociņu uz brīdi."
Viņš tikko bija pierakstījis šodienas gājumu un pārrēķinājis ceļu un pārtikas devas. Viņš gar krāsniņu pastūma grāmatiņu un zīmuli manā virzienā. Es uz iekšējā vāka uzzīmēju apli ar vilnīti iekšā, iekrāsoju simbola iņ pusi, tad pastūmu grāmatiņu atpakaļ. "Vai tu pazīsti šo zīmi?"
Viņš ilgi un savādi skatījās uz zīmējumu, tad teica: "Nē."
"Šo zīmi pazīst uz Zemes un Heinas-Davenantas, ari uz Čifevaras. Tas ir iņ un jan. Gaisma ir tumsas kreisā roka kā tur bija tālāk? Gaisma, tumsa. Bailes, drosme. Aukstums, siltums. Vīrišķais, sievišķais. Terem, tas esi tu. Abi un viens. Ēna sniegā."
Nākamajā dienā mēs turpinājām brist uz ziemeļaustrumiem cauri baltajam tukšumam, līdz zem kājām vairs neredzējām plaisas bijām gājuši veselu dienu. Bijām samazinājuši ēdiena devas līdz divām trešdaļām, cerot, ka tā garākajā ceļā nepaliksim bez pārtikas. Man šķita, ka tam vairs nav nozīmes, jo nebija lielas starpības starp mazliet un nemaz. Estravens savukārt sekoja savai veiksmei, intuīcijai vai nākotnes nojausmai, kas tikpat labi varēja būt arī liela praktiska pieredze un loģiskā domāšana. Četras dienas gājām uz austrumiem: tie bija garākie dienas pārgājieni visa ceļojuma laikā, 30-35 kilometru dienā, un tad klusais bezvējš pēkšņi sadrupa, pārvērtās virpuļos, sīku sniega kristālu virpuļos mums visapkārt, mūsu acīs sākās vētra, un gaisma pazuda. Trīs dienas gulējām teltī, klausīdamies, kā vētra uz mums auro: bez vārdiem, naida pilna, tā nemitīgi brēca, elpu neatvilkdama, trīs garas dienas no vietas.