“Man bija plāni...”
“Pareizi - bija. Tagad tev ir citi plāni.” Vika izklaidīgi sakārtoja jau tā nevainojamo rakstāmgaldu. Viņas domas šķita klaiņojam neizdibināmās tālēs. “Leonīda, tu neprogresē. Pa šiem gandrīz jau četriem mēnešiem tu esi apguvusi tikai pašus pamatus. Kā tev ir ar vizualizāciju? Vai tu pildi uzdevumus, kurus tev devu?”
Man bija izvirzīts mērķis - apzināties, kas notiek pilnmēness pārvērtību laikā. Pagaidām rezultāti bija vāji. Joprojām katra mēness cikla sākumu un beigas man iezīmēja atmiņas un samaņas zudumi. Es nespēju atcerēties, ko darīju otrā veidolā, nemaz nerunājot par kontroli. Tās pilnmēness naktis, kurās man izdevās izlauzties no pašas uzliktā gūsta, izmantojot neuzmanīgi atstātu pusvirus logu, pavadīju, klaiņojot pa Rīgas namu jumtiem kaķa izskatā, lai līdz ar pirmajiem saules stariem atgrieztos mājās savā gultiņā. Par naksnīgajiem piedzīvojumiem vēstīja vien saplēstas drēbes un mežonīgs izsalkums.
Tāpēc Vika bija apņēmusies piespiest mani sākt kontrolēt savu dzīvniecisko pusi un mērķa sasniegšanai lika katru dienu veltīt vismaz pusstundu meditācijai un vizualizēšanai, kuras laikā soli pa solim, skaņu pa skaņai un smaku pa smakai vajadzēja restaurēt pēdējo pārvērtību notikumu gaitu. Tā bija teorija. Praksē es aizmigu jau pēc pirmajām piecām minūtēm.
“Tam nav jēgas,” bez mazākās nožēlas atzinos. “Tiklīdz aizveru acis un ieņemu ērtu pozu, mans prāts vienkārši atslēdzas. Es nespēju pretoties miegam!”
“Labi, es par to padomāšu. Būs laikam jāpiemeklē kaut kas cits.” Vika pētoši pavērās manī. “Meditācija nekad nav bijusi ari mana stiprā puse. Bet literatūra? Grāmatas, kuras tev iedevu?” “Viktorija...” sāku gurdi protestēt, bet tiku pārtraukta. Biroja administratore Biruta pabāza galvu durvju spraugā, pirms tam īsi pieklauvējusi.
“Tīrītāji ir klāt,” viņa lietišķi paziņoja, nemaz neizskatoties vainiga par traucēšanu.
“Lieliski,” Vika pamāja. “Ieved viņus apaļajā telpā, piedāvā tēju, kafiju. Mēs tūlit nākam.”
Priecīgi pielēcu kājās, izmantojot iespēju aizmukt no nevēlamās lekcijas.
“Ar tevi mēs parunāsim vakarā,” priekšniece vēsi piezīmēja, pamanījusi manu vāji slēpto entuziasmu. “Un pie bikškostīma ar pelēku svītriņu nepiestāv tik tumši zila blūze ar žabo. Nākamreiz pacenties apģērbties atbilstoši.” Par atbildi vien nošņirkstināju zobus. Laikam naivi cerēt, ka reiz pienāks tā diena, kad Vika būs apmierināta ar manu izskatu. Priekšniece uzskatīja, ka pareizs apģērbs ir daļa no biznesa veiksmes noslēpuma. Droši vien viņai bija taisnība. Bet otru tik pedantisku un ar detaļām apsēstu cilvēku man nebija nācies satikt.
Apaļajā konferenču telpā mūs jau gaidīja potenciālie klienti - profesionālo tīrīšanas līdzekļu firmas pārstāvji, kuriem mātesuzņēmuma akcionāri bija uzdevuši ambiciozu un apjomīgu uzdevumu - ielauzties plaša patēriņa preču tirgū. Lidz šim kompānija bija sadarbojusies vien ar tīrīšanas pakalpojumu sniedzēju firmām, līdz ar to tās produkcija izskatījās tikpat profesionāla un garlaicīga kā tās augsti kvalificētie un, visticamāk, labi atalgotie darbinieki, kuri tagad mielojās ar Birutas sagādātajiem karstajiem dzērieniem un vismaz četru veidu cepumiem. Vika uzskatīja: cienastam ir jāsastāv tieši no četrām uzkodām, jo trīs - tā ir skopuma un necieņas pazīme, bet piecas liecina par lielma-nību un prastumu. Par to, kā viņa bija nonākusi pie šādiem secinājumiem, man nebija ne mazākās nojausmas. Bet neviens pat necentās apgāzt šo apgalvojumu vai noskaidrot, no kurienes tam aug kājas...
“Sveicināti!” Vika apžilbināja profesionāli pelēkos tīrītājus - divus gados jaunākus vīriešus (viens bija tērpies uzvalkā, bet otrs - dārgās džinsa biksēs, līdz ar to ļaujot izdarīt secinājumus par viņu ieņemamajiem amatiem -finansists un mārketinga darbonis) un vienu sirmu kungu, kura plānie mati bija rūpīgi pārķemmēti pāri kailajam galvvidum un pielīmēti tur ar vismaz momentlimi (spriežot pēc dārgā uzvalka un neprātīgi daiļrunīgā rokaspulksteņa, tas bija ģenerālmenedžeris vai direktors).
Mani minējumi izrādījās precīzi, un pēc īsas savstarpējas sapazīstināšanas (ar mārketinga džeku mēs jau iepriekš bijām pavadījuši pāris stundu, runājot pa telefonu un apmainoties ar e-pastiem manas prezentācijas izstrādes laikā) izrāde varēja sākties. Spriežot pēc ķermeņa valodas, viss šis cirks bija paredzēts sirmā ģenerāldirektora pārliecināšanai, jo finansistam jebkurā gadījumā katrs risinājums šķistu par dārgu, bet mārketinga džekam bija vienalga, jo sakarā ar krīzi gada bonuss par pārdošanas apjoma pieaugumu pienācās tikai tirdzniecības daļai (tā viņš vienreiz nejauši atzinās īpaši karstā diskusijā pa telefonu kādā piektdienas vakarā, kad es ar savu maniakālo uzcītību biju viņam aizšķērsojusi ceļu uz alus kausu draugu lokā).
Jauki - tieši tādos apstākļos man vislabāk patika strādāt! Izaicinājumi ir manā gaumē. Turklāt neliela aptauja amatbrāļu vidū sniedza informāciju, ka mēs esam jau trešā reklāmas aģentūra, kurai ir tas gods sagatavot priekšlikumus par jaunu tirgu iekarošanu. Cik man zināms, improvizētajā totalizatorā mūsu aģentūras izredzes tika vērtētas kā 1:15... lai ko tas arī nozīmētu. Matemātika nav mana stiprā puse, tāpēc šie cipariņi nozīmēja tikai vienu - ja iegūsim pasūtījumu, citi sūkās ķepu. Turklāt šī bija lieliska izdevība jau atkal apliecināt savas darbaspējas sprintā uz FMCG direktores vietu. Ja man izdosies piesaistīt šo klientu, tas tikai kārtējo reizi apliecinās Viktorijai, cik atbilstoša esmu šim amatam. Un es negrasījos laist vējā šādu iespēju!
Kad pienāca mana kārta runāt, nolēmu likt galdā savus trumpjus - tātad sevi pašu. Cenšoties neskatīties Vikas virzienā, pametu savu vietu pie apspriežu galda, lai lunkanā striptizdejotājas gaitā nostātos līdzās prezentācijas projekcijai uz baltās ofisa sienas. Efektīgi izpurinājusi matus un veltījusi valdzinošu smaidu ģenerālim, uzsāku runu. Uz krāsainiem slaidiem ar grafikiem un tabulām īsumā sniedzu ieskatu tajos tirgus datos, uz kuriem tika balstīti turpmākie priekšlikumi. Kā lielāko mīnusu klienta produktam uzsvēru tā neinteresanto, pelēcīgo iesaiņojumu, kas uz pārējo sugasbrāļu fona lielveikalu pārbāztajos plauktos būtu vienkārši nepamanāms un vidusmēra mājsaimniecei nešķistu īpaši iekārojams, neraugoties pat uz tā izcilajām tīrīšanas īpašībām. Līdz ar to mans piedāvājums bija gaužām vienkāršs - nedzīties pēc lētas slavas (cik nu lēts var būt iesaiņojuma maiņas projekts), bet gan koncentrēties uz tām priekšrocībām, kas produktam jau piemita, - tātad profesionalitāti. Un kurš gan spēj to novērtēt labāk, ja ne aizņemta, noslogota biznesa sieviete (vai vīrietis), kura vēl joprojām dzīvo morāli novecojušu (un apgrūtinošu) stereotipu varā, domājot, ka mājas solis ir viņas svēts, augstākās varas piešķirts pienākums? Šāda aizņemta sieviete gaida ātru, profesionālu risinājumu, nemainīgu kvalitāti, uz kuru var paļauties. Lai atrastu piemērotāko reklāmas seju (runasvīru/sievu/slotu) un reklamēšanas veidu, es ierosināju izvēlēties tradicionālu ceļu - sarīkot trīs fokusa grupas vismaz desmit cilvēku sastāvā un noskaidrot, kurš tēls vai izteiksmes veids patērētājam visvairāk asociējas ar produkta atslēgvārdu “profesionāls”.
Atzīšos - ideja bija gaužām banāla un bieži izmantota. Vismaz plaša patēriņa preču tirgotāju vidū. Bet pelēkie zeļļi neizskatījās pēc tādiem, kas spētu saskatīt ļoti agresīvas, ino-vatīvas vai pārlieku intelektuālas kampaņas priekšrocības.