Un ar šādiem mierinošiem plāniem nākamajam vakaram un vēl joprojām nedaudz sāpīgi dunošu galvu es sekoju
Viktorijai uz viņas māju Baltezerā, kur gaidīja mistiski aizraujošs vakars. Vismaz es tā cerēju.
Jau atkal Vikas mājokļa iekārtojums mani izbrīnīja. Pēc baltajos toņos ieturētā askētisma, kas valdīja viņas kabinetā, māja šķita mīlīga, silta un omulīga. Uz visām iespējamām virsmām un tekstūrām bija izvietojušies dažādi ziedu motivi. Interjerā, protams, dominēja gaišas, krēmīgas krāsas un toņi, tomēr tas viss kopumā atstāja mājīgu un mierinošu iespaidu salīdzinājumā ar balto ledus valstību, kas valdīja Vikas ofisā.
Mūs sagaidīt izskrēja trīs strīpaini runči, un viņiem pa pēdām sekoja raganas pusaugu meitas - Tatjana un Tamāra. Tievas un blondas - viņas bija mātes kopijas ar tikpat kaismīgi degošiem skatieniem un pāri malām plūstošu dzīvības spēku.
“Čau, kaķu tante!” jaunākā, Tamāra, priecīgi sveicināja mani. Iepriekšējā tikšanās reizē viņa no manas auras precīzi nolasīja, ka esmu kas vairāk par cilvēku. Tomēr šāds apzīmējums man īpaši negāja pie sirds.
“Tomka!” māsas kaulainais elkonis nosodoši ieurbās meitenes ribās. Kā jau vecākajai pienākas, Tatjana bija labāk audzināta un droši vien savā trīspadsmitgadnieces prātā jutās pārāka par sīko māsu.
“Mājasdarbus pabeidzāt?” Viktorija uzspieda skūpstu savām samazinātajām versijām uz pieres un veltīja pāris ieskājienu murrājošajiem runčiem. Visiem mājiniekiem tika viņas uzmanības deva.
“Jā,” Tamāra apliecināja. “Starp citu, paps zvanīja. Viņš nākamnedēļ būs mājās.”
“Zinu, es ar viņu jau šodien runāju.” Vika uzmeta brīdinošu skatienu meitenēm, liekot saprast, ka es tomēr esmu svešiniece un manā klātbūtnē šādus jautājumus labāk nepārspriest. Viktorijas vīrs Boriss bija ietekmīgs krievu biznesmenis, kurš lielākoties atradās dažādos darba braucienos ārpus Latvijas. Vismaz tik daudz mēs darbā bijām izsprieduši, apkopojot aprautās frāzes, ko kādreiz bija izdevies no Vikas noklausīties.
“Pusdienas ēdāt?” Vika pa ceļam uz virtuvi turpināja aptauju. Mēs visi teciņus sekojām viņai - meitenes, kaķi un es.
Saņēmusi pozitīvu atbildi, Viktorija aicināja visus (ieskaitot arī runčus) apsēsties pie plašā virtuves galda, lai iepazīstinātu ar vakara norises detaļām.
“Meitenes, kā jau pa telefonu runājām, šodien veiksim peilēšanu. Atceraties - šovasar mēs jau tā meklējām Tonikas lelli!”
“Jā, un atradām viņas istabā zem gultas,” Taņa uzmeta māsai neapmierinātu skatienu. “Tas tāpēc, ka tu esi ļoti nekārtīga...”
Mazais ķipars izslējās taisnīgās dusmās, izdzirdot šādus apvainojumus.
“Jā, bet šoreiz viss būs nedaudz sarežģītāk. Tad lelle bija pati pazudusi, bet tagad priekšmetu, ko peilēsim, kāds ir paslēpis. Tātad kāds negrib, ka mēs to atrodam. Būs šķēršļi...”
Viktorija pārlaida vērtējošu skatienu savai meklēšanas grupai, lai pārliecinātos, ka tā apjauš situācijas nopietnību. Meitenes centās viena par otru labāk apliecināt gatavību darboties, savelkot ģīmīšus smieklīgi nopietnās izteiksmēs.
“Labi, tad atnesiet visu. Tikmēr mēs ar Leonīdu padzersim tēju,” Vika deva komandu, kuru meitenes metās izpildīt bez ierunām.
“Ko tu dzersi?” tagad viņa pievērsās man.
“Pienu, ja ir.” Pēdējā laikā tas bija mans mīļākais dzēriens. Likās arī nedaudz mazinām klepu.
“Uzsildīt?”
“Būtu labi.” Šķita, ka ragana lasa manas domas. Un viņa, šķiet, nebija vienīgā. Viņas trīs mājdzīvnieki - strīpainie runči - bija apsēduši mani kā nelabie. Viens iemanījies ieērtoties klēpī, otrs balansēja uz krēsla atzveltnes, ar asti kutinot man padeguni, bet trešais, nenovērsis dzelteno skatienu, lūrēja no galda apakšas, piespiedies man pie ceļiem.
“Tu viņiem patīc. Tevī ir gan kaut kas cilvēcisks, gan kaut kas no savējā,” Vika paskaidroja.
“Man viņi arī patīk,” apliecināju. Tā bija taisnība - šajos murrājošajos, siltajos ķermenīšos bija kas mierinošs, kaut kas pazīstams. Tomēr tik nedalīta uzmanība no strīpainu puses arī apgrūtināja. Tiklīdz Vika nolika man priekšā krūzi ar siltu pienu, viens no kaķiem pamanījās tanī iemērkt astes galu, līdz ar to gādājot par izklaidi - spalvu makšķerēšanu no dzēriena. Man jau pietika pašai ar saviem spalvu kamoliem, lai tos vēl papildinātu ar svešiem.
“Labi, 6рысь отсюда4" Vika nolēma nākt man talkā un ar vienu rokas vēzienu iztrenkāja manus resnos, pūkainos pielūdzējus.
Tikmēr virtuvē atgriezās meitenes, nesdamas līdzi atribūtus, kuriem acīmredzot bija jāpalīdz meklēšanas procesā. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē, kad Vikas virtuvē mēs izsaucām mirušās latviešu šamanes garu, lai noskaidrotu vilkaču barveža slepkavas vārdu, arī šoreiz galds tika
pārklāts ar tumši violetu galdautu ar zeltītu izšuvumu. Tā vidū rotājās piecstaru zvaigzne aplītī. Izklājusi galdautu, Vika novietoja uz tā trīs traukus ar ūdeni, zemi un kaut ko, kas pēc skata atgādināja rupjo sāli. Kompozīciju papildināja ar četrām baltām, garām svecēm augstos sudraba svečturos. Piektajā svečturī tika iesprausta dzeltena svece, un to Vika novietoja pentagrammas vidū. Kompozīcijai vēl tika pievienota metāla kārbiņa, kuru ūdenslīdēji bija vakar izcēluši no ezera dzīlēm. Droši vien to bija iedevis Rego.
“Vispirms mēs palūgsim ercenģelim Rafaēlam viņa palīdzību,” Viktorija skaidroja, bet tas drīzāk bija domāts man nekā meitenēm, jo Tamāra un Taņa jau nepacietīgi mīņājās galda galā. Ievēroju, ka viņas bija paspējušas pārģērbties un nomainīt rozā un violetos treniņtērpus pret gariem svārkiem un apsiet blondos, izlaistos matus ar lakatiņiem. Acīmredzot tā bija rituāla sastāvdaļa.
Virtuvē tika izslēgta gaisma. Līdz ar sveču iedegšanu tā slīga omulīgā pustumsā. Aiz loga grabinājās rudenīgs lietus, un es jutu, kā pamazām plakstiņi kļūst aizvien smagāki. Turklāt šodienas uztraucošo notikumu dēļ man bija nācies arī izlaist ikdienas diendusu, kuru ar priekšnieces atļauju baudīju katru dienu no pieciem līdz septiņiem, šādi pabeidzot darba dienu jau pēc četriem.
Apsēdušās pie uzklātā galda, māte un meitas sadevās rokās, nolieca galvas un sāka klusi skandēt lūgsnu ercenģelim Rafaēlam. Jāsaka godīgi, ka tie bija vienīgie vārdi, kurus atpazinu. Pārējais skanēja kā krievu valodas sena versija. Visticamāk, tā bija senslāvu valoda, kuru, cik zināju, Viktorija izmantoja maģiskajās darbībās.
Viņu vārdi plūda kā rāma, klusa upe, un mani pamazām ieaijāja to viļņi. Gluži kā sirdspuksti tie dunēja ausīs, un es ļāvos atslābumam, caur puspievērtajiem plakstiņiem vērojot notiekošo.
Kad lūgsna bija galā, Viktorija pabīdija malā sveces un traukus, to vietā izklājot Latvijas karti.
Tagad raganas vairs nesadevās rokās, bet izstiepa tās sev priekšā virs kartes un savienoja rādītājpirkstus un īkšķus tā, lai veidotos trijstūris, caur kuru lūkoties.
Dziļi un rāmi elpojot, viņas turpināja rituālu. Ar katru ieelpu un izelpu jutu, kā pamazām virtuve slīd no manis prom. Nepārvarams miegs pārņēma manu prātu, un es beidzu tam pretoties, ļaujoties sapnim.
Vēl pirms mirkļa sēdēju priekšnieces mājīgajā virtuvē, bet tagad jau skatīju zemi no putna lidojuma. Zem manis pletās mežs, bet tālumā vīdēja jūras nemierīgais klajums. Spēcīga vēja brāzma nesa mani tuvāk atklātajam ūdenim, līdz atrados virs tā. Brūni baltām cepurēm rotāti viļņi skalojās aizvien augstāk un augstāk, cenšoties mani sasniegt. Saodu to sāļo, pēc zivīm smakojošo, mitro dvašu un centos parauties nostāk, pacelties augstāk, ārpus to tvēriena, tomēr brāzmainais vējš mani mētāja kā sīku putneli, kura spārni ir pārāk vārgi, lai pretotos tā varai. Viļņu pieskāriens jau izmērcēja manas kājas, bet sejā iešļācās sīkas, aukstas ūdens piles. Vēl nedaudz, un tie satvers mani un ieraus sev līdzi dzīlēs!