Ar klusu kliedzienu atvēru acis. Jūra izgaisa, un es atkal atrados Viktorijas virtuves pustumsā. Rituāls laikam jau bija beidzies, jo visas trīs raganas (gan jaunā, gan vecā paaudze) lēnām pūta nost sveces un vāca kopā instalāciju.
Pamanījusi rosību manā stūrītī, Viktorija ļāva meitām pabeigt nokopšanu un nostājās lidzās manam krēslam.
“Viss kārtībā?” Viņas skatiens bija aizdomīgi bažīgs.
“Jā, es laikam iesnaudos.” Pārlaidu roku pāri sejai, cenšoties izgaiņāt pēdējās sapņa atstātās mieles. Mute šķita izkaltusi un ar nelāgu zivs piegaršu. “Varu palūgt ūdeni?”
“Tev noderēs kas stiprāks.” Vika pārlaida man viszinošu skatienu un no virtuves skapja izķeksēja Rīgas Melnā balzama pudeli un divas glāzītes. Salējusi tumšo dzērienu, viņa pastiepa vienu man. Es noraidoši papurināju galvu. Es pie stūres nedzeru.
“Aizbrauksi mājās ar taksi. Uz firmas rēķina.” Vika neņēma vērā manus vārgos protestus un iespieda man rokā glāzīti. Vēl mirkli vilcinājusies, pieliku dzērienu pie lūpām, ļaujot tā dedzinošajam saturam slīdēt lejup pa rīkli. Ar katru milimetru, ko tas virzījās zemāk uz kuņģi, pašsajūta uzlabojās. Likās: balzams izdedzina nepatīkamo sapņa pēcgaršu.
“Meitenes, ejiet uz savām istabām,” Vika klusi deva komandu, aizsūtot meitas prom. Lai arī no skuķēniem staroja ziņkārība, tomēr viņas pakļāvās bez ierunām.
Kad palikām divatā, Vika negaidīti ierunājās.
“Uz tevi ļoti interesanti iedarbojas maģija.” Viņa domīgi virpināja glāzīti slaidajos pirkstos. “Tu esi gluži kā medijs.”
“Kas tev liek tā domāt?” Lai arī grādīgais dzēriens bija izgaiņājis daļu no miega paliekām, tomēr domas jaucās un pinās.
“Mēs meklējām, bet tu negaidīti pieslēdzies un... Ko tu redzēji?” Viktorija vērīgi palūkojās manī.
“Sapni,” paraustīju plecus neizpratnē par viņas jautājumu. “Es šodien negulēju diendusu...”
“Tas nebija sapnis. Pastāsti man, ko tu redzēji,” ragana neatlaidās.
“Nu, sākumā bija mežs...”
“Tu staigāji pa mežu?”
“Nē, es tā kā lidoju virs tā.” Domīgi pakasīju pieri. Atmiņas par sapni bija savādi gaistošas. Pirms mirkļa atcerējos visu tik skaidri, bet tagad jau vairs nebiju pārliecināta. “Pēc tam it kā uzpūta vējš un aiznesa mani līdz jūrai. Es lidoju virs jūras.”
“Kas vēl? Vai tu redzēji kādu cilvēku? Kuģi varbūt?”
“Nē,” nepārliecināti papurināju galvu. “Man šķiet, ka ne - tikai jūru un vētru.”
“Varbūt kāds ar tevi runāja?”
“Nē, neko tādu neatminos.” Es pat vairs nespēju atcerēties, kas tik ļoti biedējošs bija šinī parastajā beznotikumu sapnī.
“Žēl,” Viktorija apcerīgi novilka un papildināja manu glāzi ar tumšo balzamu. “Iedzer, tas liks justies labāk.”
“Un kā jums veicās? Atradāt kaut ko?” Apķēros, ka neesmu vēl neko dzirdējusi par bureņu panākumiem.
“Nekā. Pilnīgs tukšums. Arī mūs izveda virs jūras, un tur pēdas beidzās. Varbūt karte ir aizvesta pāri jūrai? Vai nogremdēta?” Viktorija neziņā papurināja blondās cirtas un smagi nopūtās. “Pat nezinu, ko teikt Rego. Viņš būs ļoti vīlies.”
“Kāpēc gan? Tu centies. Tas ari skaitās.” Pašai negribot, tas izklausījās mierinoši. Godīgi sakot, mani īpaši neuztrauca tas, ko par šo teiks Rego.
Laikam manī jau ierunājās Melnais balzams.
4
Būdamas apzinīgas dāmas, kas nemīl neko atstāt pusratā, tovakar mēs ar Viktoriju piebeidzām Melnā balzama pudeli, par vēlu atceroties seno teicienu - kā nedēļu iesāksi, tā arī to pavadīsi. Šis izrādījās viens no patiesākajiem izteicieniem, ko nācies dzirdēt, jo bija tikai otrdienas vakars, bet es jau atkal korķēju vaļā kārtējo grādīgā dzēriena pudeli. Kā jau solījušas, manas draudzenes ieradās nedaudz pirms astoņiem, lai noklausītos detalizēto atskaiti par gandrīz notikušo piektdienas randiņu ar Žoržu. Apzīmējums “gandrīz” bija atbilstošs, jo - randiņš notika, bet turpinājums nesekoja. Turklāt jaunekli laikam bija līdz sirds dzijumiem aizvainojusi Rego negaidītā parādīšanās uz manas dzīves skatuves, jo līdz pat šim vakaram es nebiju saņēmusi no viņa ne mazāko ziņu. Būdama lepna (kā jau kārtīgai kaķenei pienākas), negrasījos pirmā piekāpties un zvanīt. Jāatzīst, ka arī vecuma starpība tomēr bija pārāk liela - bez kokteiļa glāzes atrast kopīgu tēmu sarunai bija pagrūti. Tāpēc nemaz neskumu, ka šis romāns beidzās, tā īsti nemaz nesācies. Protams, tas manu draudzeņu skatījumā nepadarīja to visu mazāk aizraujošu un intriģējošu. Kā nekā - man bija randiņš ar astoņus gadus jaunāku puisi!
“Vai esmu pirmā?” Elīna izmeta sveiciena vietā, kad pēc trešā drudžainā zvana atvēru durvis.
“Jā,” mana atbilde acīmredzot bija novēlota, jo izskanēja tukšam gaisam. Draudzene jau paspraucās man garām, atbrīvojās no mēteļa, nometot to pa ceļam uz dīvāna, kura virzienā aizlidoja arī viņas superaugsto papēžu kurpes.
“Tas labi, jo man ir dilemma,” viņa paziņoja, efektīgi apgriezdamās ap asi tā, ka tumši brūnais karē noplīvoja vien. “Un man jāzina tavs viedoklis, pirms Mārdža ierodas.” “Ļauj minēt - kaut kas sakarā ar kāzām?” Citu variantu pagaidām nebija. Elīnas ilglaicīgais draugs Aleksandrs (arī jurists, smagā formā sirgstošs ar darbaholismu) šovasar bija attapies viņu bildināt. Kāzu datums nolikts uz nākamo maiju, kas pedantiskajai un detaļas mīlošajai Elīnai šķita gluži vai uz rītvakaru. Turklāt emociju uzplūdā viņa bija uzaicinājusi Mārdžu un viņas vīru par vedējiem. Tas viss būtu jauki un sirsnīgi, ja vien Margarita nebūtu pilnīgs pretmets Elīnas skrupulozajam raksturam. Viņas uzvārds jau izteica visu - Vējone. Ar šādu attieksmi viņa arī gāja pa dzīvi, tverdama to viegli un ar baudu.
“Nevajag īpašas spējas, lai to zinātu,” Elīna uzmeta lūpu. “Nemaz neapgalvoju, ka man tādas ir,” aizstāvoties pastiepu draudzenei vīna pudeli, ap kuras korķi mocījos jau pirms viņas ierašanās. "Attaisi šo, kamēr emocijas vēl sit augstu vilni.”
“Tātad...” viņa bez ierunām satvēra zaļo stikla trauku aiz kakliņa, otrā rokā sažņaudzot korķviļķa galu. “Mārdža grib rīkot tos visus pekstiņus ar septiņiem tiltiem, vārtiem un sazin vēl ko...”
Pudele tika iespiesta starp ceļiem pretspēka iegūšanai, bet pati Elīna ieguva nedaudz iesārtu nokrāsu. Nezinu, vai tam par iemeslu bija stīvēšanās ap pudeles aizdari vai doma par tradicionālām kāzām.
“Un tu negribi?” drošības labad precizēju.
“Jā, un es viņai to jau vairākkārt esmu teikusi, bet...” Korķis nepadevās, un Elina uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu nākamajam raundam. “Viņa manī neklausās! Sasodīts!”
Pudele gandrīz devās kosmosā ar visu korķi.
“Tev bija tāds labs attaisāmais... Kāpēc man jāmokās ar šo?” viņa nozibināja dusmīgu pelēko acu skatienu manā virzienā.