“Atbildot uz taviem jautājumiem to uzdošanas secībā -Mārdža tevi kacina, un labajam attaisāmajam ir pieaugušas kājas.”
Un tā bija taisnība - kopš pēdējās ballītes īpaši kvalitatīvais un izcili parocīgais korķviļķis bija pazudis. Nedomāju, ka to kāds piesavinājās, - visticamāk, tas nākamajā rītā bija ielidojis miskastē kopā ar citām jautrības atliekām.
Elīna padeva man pudeli un izvilka no somas savu ārprātīgi dārgo, ādas vākos iesieto plānotāju.
“Ko tu dari?” es painteresējos.
“Pierakstu tev dāvanu uz vārdadienu, kas, starp citu, būs pavisam drīz,” mana praktiskā un pedantiskā draudzene atbildēja. “Tātad - tu domā, ka Margarita mani speciāli kacina? Nebūs nekādas mičošanas, maizes griešanas un mezglu piņķerēšanas?”
“Protams, ne! Mārdža, visticamāk, būtu septītajās debesīs aiz laimes, ja tu kam tādam piekristu, bet viņa ir pietiekami inteliģenta un saprātīga būtne, lai neuzspiestu.”
Pie durvīm atskanēja zvans - tikai nedaudz pieticīgāks nekā pirmīt tas, kas vēstīja par Elīnas ierašanos.
“Tā būs Mārdža...” nomurmināju zem deguna un gāju atvērt, joprojām turot rokās nelaimīgo gūstekni.
“Čau!” Margarita vismaz sveicināja. “Jūs iedomājieties! Viņa atļaujas paziņot, ka aizkarus ari vajagot mazgāt! Vismaz reizi gadā!”
Es nopūtos, vērojot, kā jau otrs mētelis un kurpju pāris aizlido dīvāna virzienā. Kāpēc visiem ir iebildumi pret vecmodīgajiem drēbju pakaramajiem un apavu plauktiņiem pie durvīm?
“Tava vellamāte?” Elīna pavisam lieki painteresējās. Tikai vīramātes izteikumi varēja uzšaut parasti rāmo Margaritu tādos emociju augstumos.
“Attaisi pudeli,” nolēmu izmantot situāciju.
“Vēl divas dienas, un tad es saukšu mācītāju, lai izkvēpina māju,” Mārdža nopietni paziņoja, bez ierunām pakļaudamās manai komandai un tikpat viegli arī atbrīvojot pudeles kakliņu no aizsprosta. Ar klusu pukš! korķis bija laukā. Mēs ar Elīnu izbrīnā saskatījāmies.
“Kā tu to...?” es pat nezināju, kā noformulēt jautājumu.
“Tas esot pavisam vienkārši - tikai jāpiezvana uz kādu baznīcu un jāpasaka, ka mājās vajadzīga tīrīšana,” Margarita iekarsusi turpināja.
“Viss ir atkarīgs no emocionālā fona un motivācijas,” Elīna sniedza paskaidrojumu viņas vietā.
“Meitenes, par ko jūs runājat?” Mārdža beidzot attapa, ka mūsu izbrīna objekts ir pavisam kas cits.
“Mēs pirmīt nomocījāmies ar to pudeli... bet tu tā pavisam viegli - pukš!” Man trūka vārdu.
“Pagaidi - kad kļūsi par māti, arī varēsi ne to vien. Dzīve piespiež,” Margarita pasmaidīja, beidzot pamazām nolaižoties no emociju augstumiem pie mums.
“Negribu pat zināt, kur tu uztrenēji šādu satvērienu,” Elīna tēloti noskurinājās. “Pietiek vāvuļot, vīns silst.”
Līdz ar to draudzeņu emocionālais uznāciens beidzās, un mēs varējām pievērsties vakara programmas naglai - manam atstāstījumam par randiņu ar Žoržu. Kā jau nojautu, draudzenes izrādījās nekritiska publika un ar tik lielu sajūsmu tvēra katru detaļu, ka man ik pa laikam nācās viņām atgādināt, ka pagaidām vienīgā brīvā meitene šeit esmu es.
Par to arī skaļi paudu savu neapmierinātību.
“Nu, bet kā tad ar to rudo džeku? Nu... tu teici, ka iepazinies ar kaut kādu Harija paziņu vai priekšnieku...? Kā viņu sauca? Tāds suņa vārds bija...” Mārdža rakņājās savās atmiņu krātuvēs, kuras bija nedaudz izmērcējis sarkanvīns.
“Rego?” mani pārsteidza pat pieņēmums, ka Rego varētu kādu piesaistīt kā potenciālais partneris - pat ja šī kāda ir no tās pašas sugas kā viņš. Manā skatījumā Zvēra kungam bija izcili nejauks raksturs - īgns, agresīvs un pārāk pašpārliecināts, ko nespēja kompensēt lielisks augums un trenētie muskuļi. Bet, protams, manas draudzenes to nezināja. Viņas par šo mītisko rudmati bija dzirdējušas tikai no maniem atstāstiem, un tas arī izskaidroja šādu greizu pieņēmumu.
“Nē, nav mans tips,” noskurinājos. “Pat ja viņš būtu pēdējais cilvēks uz pasaules...”
“Tev ir aizspriedumi pret rudajiem? Tas ir sekli,” Elina secināja.
“Pati tu esi sekla,” noraidoši novicināju glāzi. “Matu krāsai šeit nav nekādas nozīmes. Vienkārši viņa personība ir ļoti nepatīkama.”
“Ko nu liedzies! Nav tava pelīte tik ļoti paēdusi, lai mil-tiņi būtu par rūgtu!” Mārdža izcēlās ar kārtējo izteicienu, kura simbolisms paslīdēja garām manām vīna apslacītajām smadzenēm.
“Labāk pastāsti: jūs vēl esat tikušies?” Draudzenes ziņkāribas liesmiņa draudēja pāraugt ugunskurā, kurš man ar steigu bija jāapdzēš, pirms tas iegūst katastrofālus apmērus. Vismazāk vēlējos tagad pārspriest zināmo personu.
Tajā bridi pie durvīm atskanēja zvans. Tā kā citus ciemiņus negaidīju, vienīgais secinājums bija tāds, ka zvana mana dzīvokļa kaimiņiene, kas ar apbrīnojamu regularitāti nāca aizņemties dažādus pārtikas produktus (it īpaši, ja viņas vērīgā auss manīja, ka pie manis kāds viesojas). Diemžēl līdzīga regularitāte nebija novērojama viņas atdošanas paradumos. Pēc manām aplēsēm, ņemot vērā šo gadu laikā aizdoto olu skaitu un cukura un miltu tilpumu, Martas tante bija man parādā vismaz trīs vidusmēra tortes.
“Vecā diedelniece...” nomurmināju zem deguna un ar smagu sirdi gāju atvērt durvis. No pieredzes zināju - izlikties par beigtu nebija jēgas. Martas tante, lai gan kundze cienījamā vecumā, bija apveltīta ar apbrīnojamu neatlaidību un stipriem nerviem, kas reizumis palīdzēja spiest zvanu pogu vismaz desmit minūtes no vietas. Es nevarēju lepoties ar šādu noturību, tāpēc vienmēr ļāvu viņai uzvarēt cīņā par tiesībām zināt, kas tad pie manis ciemojas.
“Jā, Martas tante...” ar šiem vārdiem vēru durvis un izbrīnā sastingu. Sirmā kundzīte bija krietni izmainījusies - pastiepusies garāka, uzaudzējusi ievērojamu muskuļu masu un nomainījusi matu krāsu.
“Rego,” manas smadzenes nešķita pārliecinātas par signāliem, kurus sūtīja acu tīklenes.
“Sveika,” viņš stīvi iesāka, pamanot manu pārsteigumu. “Iztraucēju?”
“Vispār jau jā,” novicināju viņa deguna priekšā glāzi. “Pie manis ir draudzenes. Bet kā tu tiki iekšā? Lejā pie durvīm ir kods...”
“Tava kaimiņiene mani ielaida,” viņš īsi paskaidroja, cenzdamies gar durvju stenderi palūrēt dziļāk dzīvoklī. Bet es stāvēju kā granītā kalts piemineklis un negrasījos aicināt viņu ienākt. Vilkaču klātbūtne manā dzīvē bija pārāk jūtama. Man ir alerģija pret suņu spalvas smaku.
“Kaut kas noticis?” gribēju noskaidrot viņa vizītes iemeslu.
“Es tev vairākkārt zvanīju, bet tu necēli. Baidījos, ka kaut kas ir atgadījies. Pēc Rozes pazušanas es vairs nejūtos drošs par iesaistītajām personām. Lieta ir pārāk nopietna,” Rego paskaidroja, zilo acu skatienam mani dusmīgi skenē-jot. Viņš likās apvainojies par to, ka ar mani nekas nav atgadījies un līdz ar to apciemojums ir gluži lieks.
“Man ir jauns telefons,” īsumā paskaidroju. “Laikam nejauši būšu izslēgusi skaņu. Ar mani viss kārtībā. Bet katrā ziņā - paldies par rūpēm!”
“Viktorija stāstīja, ka jums vakar neizdevās atrast karti.” Es palūkojos pār plecu atpakaļ un pārliecinājos, ka manas draudzenes spicē ausis kā divi sikspārņi. Rego arī prom nesteidzās, tāpēc ar klusu nopūtu iznācu kāpņu telpā, pieverot aiz sevis dzīvokļa durvis. Viņš gribēja aprunāties. Jauki. Kā vienmēr, laikā!
“Jā, Vika tikai redzēja jūru. Un man bija sapnis, bet tas arī neko neizteica. Jums ir kādi pavedieni?” Iemalkoju vīnu, lai kaut cik saldinātu sarunu.