“Nē, pagaidām nekā,” Rego drūmi pašūpoja galvu, atspiežoties ar lielajām plaukstām pret trepju margām. “Man sāk aptrūkties ideju, ko darīt tālāk.”
“Man tiešām žēl, ka nevaru palīdzēt.” Tas bija smalks mājiens, ka vēlos, lai mani liek mierā. Savu artavu sniedzu. Viss! Pietiek!
“Jā,” Rego pārlaida man vēsu skatienu, sadzirdēdams slēpto vēstījumu, kuru cerēju nodot. “Jā. Paldies par to pašu.”
Neatvadījies viņš pagriezās un devās prom, tikko dzirdamiem soļiem noskriedams pa kāpnēm. Pēc mirkļa noklaudzēja ārdurvis. Tikai tagad aptvēru, ka visu sarunas laiku biju aizturējusi elpu, un atviegloti izelpoju. Tās laikam bija bailes.
“Tas bija Rego?” man aiz muguras atskanēja klusināts čuksts. Tomēr ne pietiekami kluss, lai neliktu man izbīlī palēkties līdz griestu lampai.
“Meitenes!” dusmīgi apsaucu draudzenes, kuru galvas rēgojās pa pavērto durvju spraugu. “Tiš, atpakaļ!”
“Vai tas bija Rego?” Elīna nelikās mierā, kad bijām atgriezušās virtuves mājīgajā siltumā un es lieliem malkiem centos aizskalot nepatīkamo sajūtu pakrūtē, ko bija atstājis vilkača apciemojums. Vai arī tā bija viņa smaka, ko joprojām jutu virmojam ap sevi?
“Jā, tas bija Rego,” nepacietīgi apstiprināju. “Bet es nevēlos par to runāt!”
“Kādu karti viņš meklē?” Elīna bija neapturama kā ceļa-rullis. Domīgi pavēros viņas pelēkajās acīs un sapratu -citu variantu nav, man ir jāsniedz vismaz kaut kāds loģisks paskaidrojums (kaut vai izdomāts), citādi viņas juristes gars gluži kā medību suns vēl ilgi vajās mani ar dažādiem jautājumiem.
“Ir nozaudēta karte, tāda kā zemesgrāmata. Rego palūdza, lai palidzu to atrast, bet pagaidām bez rezultātiem.
Izskatās, ka tā karte, nu - zemesgrāmata - laikam ir nozagta vai iznīcināta.”
“Svarīgs papīrs, ja?” Mārdža līdzjūtīgi pašūpoja blondo, čirkaino galvu. Toties Elīnas reakcija atkal pārsteidza.
“Pfff! Tik vien?!” viņa nicīgi nosprauslojās. “Baigā nelaime. Katrai iestādei ir savs arhīvs, kurā glabājas dokumentu dublikāti. Tas attiecas arī uz zemesgrāmatām un kartēm. Lai tas Rego vienkārši pieprasa izsniegt jaunu vai vismaz lai paņem kopiju no tā papīra.”
Neticīgi pavēros draudzenē. No viņas parasti gaidīju pašu noraidošāko vai neticības pilnāko reakciju (kā toreiz, kad atzinos, ka varu pārvērsties par kaķi), un bieži vien man nācās šo vērtējumu pārskatīt.
“Bet, kā jau teicu - negribu par to runāt! Tēma slēgta!” Pacēlu tostam glāzi, cieši apņēmusies izbaudīt atlikušo vakara daļu.
Tas arī veiksmīgi izdevās. Pēc otrās vīna pudeles Margarita ar asarām acīs atzinās Elīnai mīlestībā un faktā, ka - kā jau domāju - viņa nemaz neplāno bagātināt draudzenes laulību ceremoniju ar tradīcijām un ieražām, kas pašai bija gana mīļas.
Elina nekavējās apliecināt savu pretmīlu un pateicību par sapratni. Sirsnīgās noskaņas aizkustināta, ari es atzinos abām savās jūtās, kas gan šoreiz varbūt nebija tik svarīgas. Tomēr vienmēr ir patīkami uzzināt, ka kāds tevi mīl. Šī apziņa kalpoja par manu motivāciju.
Vakars nedaudz ievilkās, tāpēc līdz rīta skrējienam paguvu pagulēt vien pāris stundu un tad jau atkal vilku mugurā treniņtērpu un devos pusaizmigušajās Rīgas ielās. Pasēdēšana ar draudzenēm bija izvērtusies sirsnīga un gandrīz lika aizmirst vilkaču ķibeles, ja vien Rego negaidītā parādīšanās nebūtu par tām nepatīkami atgādinājusi. Turklāt mieru nedeva sajūta, ka vakar Elīna pasvieda labu ideju, tikai nelielās paģiras neļāva piekļūt šīm slēptajām zināšanām.
Bet - gods kam gods - urdošais nemiers nepiekāpās grūtību priekšā un gluži kā negaisa mākonis pie horizonta neļāva izbaudīt rīta cēlienu. Atgriezusies no skrējiena, es dusmīgi pucēju zobus, cerot, ka līdz ar iemīļoto higiēnas procedūru atbrīvošos ne tikai no rīta elpas, bet arī no domām par vakardienu.
Zobu tīrīšanas maratons deva negaidītus, bet pārliecinošus rezultātus - tas aizskaloja no smadzenēm vīna atstāto miglu, un es atcerējos, kas Elīnas sacītajā bija mani tā aizķēris. Arhīvs, kuram var paprasīt izsniegt dokumenta kopiju! Viss ģeniālais ir vienkāršs!
Pārsteigumā gandrīz aizrijos ar zobu pastas putām un steidzīgi skaloju mutes dobumu, lai nenoslīktu.
Kamēr lieliskā doma vēl kavējās pie manis, es pastiepu roku pēc telefona un, sameklējusi tā kontaktu sarakstā ierakstu RUDAIS SUNS, uzspiedu numuru. Tikai pēc šīs spontānās rīcības iedomājos uzmest skatienu pulkstenim, kas vēl joprojām rādīja nepiedienīgi agru rīta stundu - nedaudz pirms septiņiem.
“Rego klausās.” Balss klausulē tomēr nešķita samiegojusies vai neapmierināta par iztraucēto rītu.
“Sveiks, te Leo!” Cerēju, ka mundrajam sveicienam cauri nevarēja dzirdēt atvainošanos par traucējumu. Jo es negrasījos atvainoties par to, ka pusi rīta domās biju risinājusi viņa problēmas. “Man radās kāda ideja.”
“Klausos,” viņš bija lakonisks kā vienmēr, tomēr šķita, ka saklausu ieinteresētību.
“Tu teici, ka karti izsniedz Svētais Romas suņu kaut kas tur, vai ne?”
“Svētās Romas Dieva suņu princeps,” Rego vēsi palaboja manis sacīto. “Jā, tā ir.”
“Lieliski! Bet tas nozīmē, ka šim princepam ir palikusi vismaz kopija no jūsu zemesgrāmatas, vai ne?” Nolēmu ignorēt stindzinošo aukstumu, kas likās starojam no telefona.
“Tu domā - kartes kopija?” vilkacis uz mirkli domīgi apklusa. “Jā, Romā, visticamāk, glabājas gan kopējais teritoriālais plāns, gan mūsu kartes dublikāts.”
“Varbūt tad jūs vienkārši varat pieprasīt, lai jums izsniedz jaunu? Nu, gluži kā Zemesgrāmatā? Pasaki, ka jūsējā ir ja ne nu gluži noklīdusi, tad vismaz nodilusi un ir vajadzība pēc svaigāka eksemplāra. Nu, nezinu! Izdomā kaut ko! Gan jau viņi izpalīdzēs, ne?” Man pašai riebās tas, ka teikuma galā kabināju to muļķīgo “ne?”. Tas atstāja nepārliecināta cilvēka iespaidu. Apspiedu nopūtu un gaidīju Rego reakciju uz ierosinājumu.
“Nedomāju, ka tas varētu princepa administrāciju pārliecināt...” vilkacis minstinājās. “Bet paldies par ideju. Es to apsvēršu.”
Pārsteigta atrāvu telefonu no auss, lai palūkotos displejā, it kā tas spētu sniegt kādu skaidrojumu. Kur gan palika sajūsmas saucieni un pateicības vārdi par ģeniālo un vienlaikus vienkāršo risinājumu?
“Jā, apsver gan.” Visticamāk, izklausījos pēc mazas, aizvainotas meitenes, kas uzmetusi lūpu par kārtējiem niekiem, bet tur nu neko nevarēja padarīt. Biju gaidījusi pateicību par to vien, ka pati piezvanīju, lai ieteiktu iespējamo risinājumu. Tā vietā Rego solījās apsvērt... Nu, pie velna!
“Arlaburītu,” šoreiz ledus plūda no manas puses, pirms nospiedu sarkano klausulīti un atvienoju sarunu, nesagaidījusi pretsveicienu.
“Suns met spalvu, bet ne tikumu,” gluži Mārdžas garā noteicu savam spoguļattēlam.
Tomēr, kad ierados darbā, mani gaidīja pārsteigums. Tikko biju pārkāpusi pāri biroja slieksnim, kad Viktorija paaicināja savā kabinetā. Šoreiz viņai bija izdevies ierasties dažas minūtes pirms manis, līdz ar to izpalika mana ikrīta apsveicināšanās ar ofisa spoku Virgīniju.
“Leonīda!” Vika noķēra mani kā zirneklis mušu, pirms paspēju palavīties garām viņas kabineta durvīm. “Paņem kafiju un ienāc pie manis.”
Domās ātri pārskatīju savu darbu sarakstu, lai pārliecinātos, ka nekas nav iekavēts un brāziens par slinkošanu nedraud. Neteiksim, ka es iepriekš būtu slimojusi ar darba-holismu, tomēr pēdējā laikā aizvien biežāk sanāca pārcelt visādus darbiņus uz nākamo dienu. Bet cīniņā par jauno amatu tas gluži labi nebija. Tomēr es nezaudēju cerības. Jau nedēļām ilgi staigāju ar uzvaras garšu mutē un sāku jau pie tās pierast. Es esmu visu varoša, visu daroša, visu zinoša! -teju kā mantru skaitīju, gatavodama kafiju.