īpaši nesteidzos - gluži kā notiesātais uz sprieduma nolasīšanu. Lai arī tagad mūs ar Viku saistīja kas vairāk nekā tikai darba devēja un darba ņēmēja attiecības, tomēr viņa bija un palika mana priekšniece.
Pie Vikas kabineta durvīm saskrējos ar aizdomīgi apmierināti smaidošo Zani no radošajiem. Otra konkurente uz zelta pjedestālu. Nikni nopētīju sarkanmataino, plandošajos skrandu svārkos tērpto radību.
“No kurienes tad tu nākdama?” indīgi izgrūdu caur zobiem, nespēdama slēpt izbrīnu. “Un tik agri? Kaut kā citreiz tevi pirms vienpadsmitiem darbā neredzēju. Kas tad nu - no mājām izdzina?”
“Darbi, mīļā, darbi!” Zane kaitinoši nočivināja un izteiksmīgi novilka ar pirkstu pār kaklu. “Šitik daudz darbu!”
“Viktorija sagrūda?” pametu ar galvu Ledus karalienes pieņemšanas zāles virzienā.
“Kaut kā paši saskrējās. Tu jau zini - kur ir, tur rodas!” viņa sazvērnieciski piemiedza ar aci. “Tu ar kafiju pie Vikas? Ej droši, es tieši viņai karstus kruasānus atnesu. Varbūt pacienās. Par labu uzvedību!”
Kaitnieciski noķiķinājusies, Zane atstāja mani dusmās griežam zobus. Pielldēja! Bulciņas viņa atnesusi! Cer priekšniecības labvēlību ar konditorejas izstrādājumiem nopirkt. Ha!
“Drīkst?” kaut cik nomierinājusies un atguvusi dvēseles līdzsvaru, pabāzu galvu Viktorijas kabinetā.
“Sēdies.” Viņa lasīja e-pastus datorā un pat neatrāva skatienu no mirgojošā ekrāna, iekams mans dienvidpols nebija novietots krēslā viņas galda priekšā.
“Man zvanīja Rego.” Vika gluži kā aplēja mani ar aukstu ūdeni. Tas jau sāka kļūt apnicīgi! Kāpēc gan vilkaču vadītājs iedomājās, ka Viktorija ir kļuvusi ne tikai par manu pavadoni, bet ari par mammu?
“Un ko viņš gribēja?” saviebusies nicīgā grimasē, gluži lieki pajautāju. Visticamāk, vilkacis bija atreferējis mūsu šlrita sarunu.
“Rego teica, ka tu esot pasviedusi lielisku ideju par kartes kopiju. Tomēr bez tevis to neesot iespējams realizēt. Viņš domā, ka tev vajadzētu doties līdzi uz Romu kā lieciniecei.”
“Man?” neticīgi papurināju galvu. Universālais kareivis Leonīda - sarunājas ar spokiem, meklē līķus un nodrošina alibi. Lieliski!
“Protams! Ne jau man!” Vika nozibināja dusmīgu zilo acu skatienu. “Tu biji pie Glabātāja mājas un redzēji apzināto sapni par kartes atrašanās vietu. Tu varēsi apliecināt Rego sacītā patiesumu. Par to, ka tā ir nozagta un Rego bars tiek apdraudēts. Turklāt tu esi gan divdabis, gan svešas sugas pārstāvis, tā ka tava objektivitāte netiks apšaubīta. Rego teica, ka jūs būsiet prom divas trīs dienas. Es pateikšu grāmatvedei, lai tas to noformē kā komandējumu.”
“Hei! Pagaidi!” Ar joni noliku kafijas krūzi uz Vikas baltā galda, izraibinot to ar gaiši brūnām kafijas pilītēm. “Kāpēc tu iedomājies, ka piekritīšu? Man ir darbu līdz kaklam! Un es negrasos vazāties apkārt kopā ar to nepateicīgo suņaga-balu! Kāpēc gan lai man būtu viņam jāpalīdz!?”
Viktorija uzspēlēti nopūtās un domīgi noraudzījās brūnganajos traipos.
“Mēs jau to vienreiz izrunājām. Necenties mani pārliecināt, ka tev atmiņa ir kā zelta zivtiņai - trīs sekundes!” Raganas balsi ieskanējās dzelzs. “Šeit vairs nav runa par vilkačiem vai kādiem citiem divdabjiem. Tā ir jūsu общее дело\ un tavs pienākums ir palīdzēt!”
“Mans pienākums...” nicīgi novilku. Tas viss skanēja ļoti neticami, bet jau tagad zināju, ka padošos un braukšu uz Romu kopā ar vilku. Kaut kas Viktorijas vārdos mani pārliecināja, tomēr negrasījos to atzīt. Pati vēl nespēju precīzi noteikt, kas īsti tas bija. Laikam jau apziņa par manu pārvērtību neatgriezeniskumu.
“Mans tiešais pienākums ir radīt prātā paliekošas reklāmas kampaņas, darīt klientus laimīgus un pelnīt firmai naudu!” Negrasījos tik žigli padoties, jo šāds, lai ari īss izbrauciens apdraudēja dažu projektu nodošanas termiņus un līdz ar to - ari manu kronēšanu par FMCG karalieni. Vai direktori? Katrā ziņā tas varēja beigties ar amata zaudēšanu! Un kurš tad nāktu manā vietā? Lecīgais Jānis vai muļļa Ilmārs? Vai - vēl labāk - Zane no radošajiem, kura savu mūžu nav iekļāvusies nevienā termiņā! Man bija aizdomas, ka viņa pat nezina, kā izskatās kalendārs un kas ar to jādara!
Viktorijas cieši sakniebtās lūpas nepārprotami pauda, ka viņa ir informēta par mana darba spara uzplūda avotu. Tas labi! Lai viņa to atceras ari tad, kad nosauks nākamā direktora vārdu!
“Un kurš apmaksās braucienu? Biļetes, viesnīca...? Es negrasos...” nomainīju taktiku.
"Не кипятись1! Par visu maksā vilki,” Viktorija pārmetoši pārtrauca mani pusvārdā. Viņas skatiens pauda skaidru nosodījumu par manu sīkstulību.
“Un kas tālāk? Kad jābrauc?” ar smagu sirdi padevos liktenim.
“Lidmašīna uz Romu izlido šodien piecos. Tā kā lidostā jābūt laicīgi, domāju, tu gribēsi doties tagad mājās sakārtot somu.”
“Šodien?!”
Rego laiku velti netērēja. Un ari man neklātos to darīt. Lai arī brauciens bija paredzēts vien uz dažām dienām, tomēr ceļasomas krāmēšana man vienmēr radīja problēmas. Darbā un dzīvē parasti ātri pieņemu lēmumus un pēc
tam tos neapšaubu. Izņemot tos, kas attiecas uz čemodāna saturu.
Piepeši mani pārņēma vēlme iztīrīt zobus. Tā vienmēr notiek, kad saskaros ar nepatīkamām vai uztraucošām situācijām. Un šī bija tieši tāda. Mani dzīvnieka instinkti brēktin brēca, ka atkal iesaistos afērā, kuras iznākumu grūti prognozēt.
“Es tad iešu.” Gurdi pietrausos no krēsla, klusībā naivi cerot, ka Vika pamanīs manu vilcināšanos un atļaus palikt Rīgā. Bet priekšniece tikai izklaidīgi pamāja, atkal pievēršoties datora mirgojošajam ekrānam, tādējādi signalizējot, ka saruna beigusies.
“Bet biļetes?” durvīs vēl piebremzēju, atcerējusies par tādu nieku kā ceļojuma dokumenti.
“Piezvani Rego,” saņēmu strupu, bet diezgan loģisku atbildi.
Atgriezusies pie sava darba galda, ar vāji slēptām skumjām paraudzījos uz maketu kaudzi datora priekšā. Varbūt nebūs nemaz tik slikti - dažas dienas izvēdināt galvu, atslēgties no tiešajiem pienākumiem un ļauties nelielam piedzīvojumam. Par spīti tam, ko aizvien skaļāk čukstēja mana intuīcija.
Kā jau nojautu, ceļasomas sakārtošana aizņēma vairāk laika, nekā tas būtu nepieciešams. Sazvanījusies ar Rego un noskaidrojusi, ka viņš ieradīsies pēc manis ap trijiem, sākumā ar atvieglojumu nospriedu, ka man ir gandrīz piecas stundas laika, lai atšķetinātu šo Gordija mezglu. Tomēr viss ritēja pēc zināma scenārija. Kad īsi pirms trijiem Rego zvanīja, lai pateiktu, ka gaida lejā, es biju sakārtojusi tikai pusi no, manuprāt, nepieciešamajām lietām. Otra puse tika vienkārši izmakšķerēta no skapja dziļumiem un ietūcīta nepiedienīgi mazajā rokas bagāžas čemodānā. Aviosabiedrību uzliktie bagāžas ierobežojumi, visticamāk, ir daļa no vispasaules sazvērestības, kuras mērķis ir pazemot parastos darbaļaudis.
Līdz pat lidostai Rego mani apveltīja ar laipnu klusēšanu, savukārt mūsu trešā ceļabiedre Veronika neuzdrošinājās nesekot barveža piemēram un visus manus mēģinājumus uzsākt sarunu noraidīja ar strupām, vienzilbīgām atbildēm.
Man tas bija kārtējais apliecinājums, ka esmu pārāk mīkstsirdīga un ļaujos pierunāties uz dažādām afērām. Piemēram, uz tādām kā šī.