Pēc tam kad biju iepazinusies ar jaunāko informāciju sieviešu žurnālos, kurus iegādājos pirms kāpšanas lidmašīnā (glancētie preses izdevumi ir mana kaunpilnā vājība), ar neskaitāmu testu viedo palīdzību noskaidrojusi, kāda esmu gultā, kā sarunāties ar priekšnieci un kāds ir mana astrālā palīga vārds, nolēmu atsvaidzināt tris stundu ilgo lidojumu līdz Romai un papildināt alkohola minipudellšu kolekciju. Labi, ja ne gluži papildināt, tad vismaz beidzot aizsākt. Tas ari veiksmīgi izdevās - lidojums vēl nebija pusē, kad nolaižamo galdiņu manā priekšā rotāja miniviskijs, minikonjaks un minitekila. Pagaidām starp šiem trim nevarēju noteikt garšas uzvarētāju, bet, būdama pēc rakstura neatlaidīga, biju pilna apņēmības turpināt degustāciju. Turklāt liktenim bija labpaticies apsēdināt mani blakus Veronikai, bet Rego ierādīt vietu vairākas rindas priekšā. Līdz ar to darbojos gluži kā partizāns - ienaidnieka aizmugurē.
Blondā vilkaču meitene Nika gan bija nesatricināma kā klints un morāli noturīga pret dažādiem kārdinājumiem (augstāk minēto alkoholisko izstrādājumu formā). Toties mans jautrais, atbrīvotais runas veids pamazām atraisīja ari viņas mēli.
“Tātad pastāsti - kas ir ar to Rego?” iztukšojusi minite-kilu un ar prieku konstatējusi, ka mēles mežģus man šodien labāk nepildīt, es provokatīvi pajautāju savai blakussēdētājai.
“Kā tu to domā?” Veronika pašķielēja uz mani ar acu kaktiņu, cenšoties neizrādīt, ka iesaistījusies sarunā ar manu necilo personu.
“Protams, protams,” mierinoši satvēru viņas plaukstu. “Saprotu, ka tu par barvedi vari teikt tikai visu to labāko vai neko... Bet tomēr... Kāpēc viņš ir tāds īgņa?”
Nika pagriezās pret mani un gandrīz ieskatījās man acis. Izrādījās, ka tas bija māņu manevrs, lai atgūtu roku no mana ciešā tvēriena.
“Neuzskatu, ka Rego būtu īgņa. Viņš ir ļoti nopietns, atbildīgs un līdzsvarots cilvēks. Uz viņa pleciem gulstas...” “Kušš,” ar nedaudz nekoordinētu vēzienu pārtraucu propagandu. “Viņa pleci mani neinteresē. Labāk pastāsti, ar ko viņš pats gulstas... Nu, tu jau saproti...”
Draiskais acs miedziens laikam izskatījās atbaidoši, jo neaicināja Veroniku uz atklātību, tieši otrādi.
“Man nav tiesību apspriest barveža privāto dzīvi,” jaunā sieviete nicīgi nosprauslojās, liekot man sajusties kā vecai dzērājai.
“Žēl,” patiesi novilku. “Lai gan šaubos, ka cilvēkam ar tādu raksturu vispār ir privātā dzīve. Kā jūs viņu varat izturēt...! Mūždien neapmierināts, prasīgs, un vārds “paldies”, manuprāt, vispār nav viņa leksikā.”
“Atļaušos nepiekrist,” Veronika piepeši iebilda. “Atļaujies,” biju visžēlīga. “Bet tad arī, lūdzu, pamato savu viedokli. Pastāsti: kad un kādos apstākļos ir izpaudušās Zvēra kunga lieliskās īpašības?”
Nika veltīja man domīgu skatienu, kas skaidri pauda viedokli par nepiedienīgi lielo minipudelīšu kolekciju. Tas savukārt man atgādināja, ka - lai arī blonda, lai arī trausla un meitenīga - tomēr man līdzās sēž vilkate. Bet pilnmēness vairs nebija aiz kalniem.
Roma mūs sagaidīja ar lietu un vēju, kas acumirklī izvēdināja manus pēdējo stundu pūliņus padarīt skatu uz dzīvi kaut nedaudz jautrāku.
“Veronika, kāpēc Leonīda ir piedzērusies?” Šī saruna sākās taksometrā pēc tam, kad Rego bija novērtējis manu partizāna veikumu.
“Viņa juta nepieciešamību atbrīvoties no stresa,” Nika izspēra, pirms paspēju ko iebilst.
“Un stresa cēlonis?” Rego visas sarunas laikā pat nepagodināja mani ar skatienu.
“Pieļauju, bailes no lidojuma.”
Nika gan kļūdījās - es baidījos nevis no lidojuma, bet gan no tā galamērķa. Mani naivie centieni apslāpēt priekšnojautu bija izgāzušies, un tagad es sēdēju, ierāvusies mašīnas sēdeklī, izliekoties par aizmigušu.
Viesnīcas greznie apartamenti mūs sagaidīja, izstarojot mājīgu, dzeltenu gaismu. Tie negaidīti izpleta savus viesmīlīgos apskāvienus, tiklīdz taksometrs nogriezās no platās, tūristu autobusu pārpildītās Via Gregorio VII, kas veda no Fiumicino lidostas uz Vatikānu. Šaurā, tumšā šķērsieliņa neizskatījās pēc tādas, kurā varētu atrasties tik lieliska pieczvaigžņu viesnīca. Ja tobrīd līdzās būtu Mārdža, viņa pavisam noteikti visgudri mātu savas blondās sprogas un apliecinātu: “Neskati vīru no cepures...”
Noskaidrojusi, ka šim vakaram man nav paredzēta dalība kādos vilkatīgos pasākumos, es ar mierigu sirdi devos uz numuriņu, lai izgulētu lidojuma laikā iegūto dullumu. Pie vainas bija vai nu laika maiņa, vai ari pārlidojuma sekas, bet es jutos patiesi sagurusi, tāpēc mūžīgās pilsētas apskati atliku uz nākamo dienu.
Gulta izrādījās īsteni manā gaumē - liela, plata un grēcīgi mīksta. Pēc kārtīgas zobu pucēšanas, kas palīdzēja atbrīvoties no pēdējām alkohola garšas paliekām mutē, es ar baudu saritinājos zem maigas dūnu segas, pa neaizklāto logu vērojot gaismēnu spēles uz pretējās mājas fasādes. Šī nebija pirmā reize, kad viesojos pāvesta un komisāra Katani pilsētā, tāpēc aiztaupījās nepieciešamība steidzīgi apmeklēt tūrisma ceļvežos minētos objektus. Tā vietā varēju atļauties bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem izbaudīt atpūtu.
Miegs piezagās nemanot, tomēr solīto atelpu nesniedza. Tiklīdz plakstiņi sakļāvās, apziņu savā varā pārņēma savādi sapņi. Caur pelēku tumsu es skrēju pāri māju jumtiem, vienlaikus ķerot un mūkot, lecot no kores uz kori, pārvarot bezdibenīgo kritumu zem sevis. Gluži kā bulta šāvos uz priekšu, baidoties apstāties vai palūkoties atpakaļ. Bailes kā dzinējspēks nesa aizvien tālāk, bet, lai kā arī es censtos, tumšais tēls man priekšā šķita tāls un nesasniedzams. Sapnī zināju, ka tad, kad to panākšu, manām bailēm un vientulībai būs pienākušas beigas. Tomēr šī apziņa nepalīdzēja tikt ātrāk uz priekšu vai kaut nedaudz pietuvoties bēgošajam stāvam.
Pamodos līdz ar pirmajiem saules stariem gluži nosvīdusi. Ķermenis alka doties ikrīta skrējienā, tomēr centos tam ieskaidrot, ka svešā pilsētā šī varbūt nav tā spožākā doma. Bet, lai nakts murgu radīto stresu nenāktos aizgaiņāt ar negausīgu ēšanu pie brokastu galda, es izvilku no ceļasomas sporta tērpu un devos novērtēt viesnīcas piedāvāto sporta zāli. Man par prieku, tajā vieta bija atradusies ari skrejceliņam, uz kura pavadīju atlikušo stundu, līdz bija jādodas brokastis.
“Mums deviņos norunāta tikšanās,” Rego informēja, pirms paspēju ķerties pie savas pirmās kafijas. Viņam piemita talants izvēlēties nepiemērotus brīžus.
“Ar ko?” noburkšķēju zem deguna, lieliem malkiem lejot sevi karsto, pienaino dzērienu, noskalojot lejup sviestaini trekno kruasānu, kas, likās, pats kusa uz mēles. “Kafija” bija cēls nosaukums šķidrumam, kas pārsvarā sastāvēja no uzkarsēta piena un kanēļa.
“Ar Arhivāru.” Pēc Rego nopietnās sejas izteiksmes secināju, ka šis amata nosaukums rakstāms ar lielo burtu.
“Labi,” paraustīju plecus. Zināju, ka neesmu ieradusies aplūkot Kolizeju vai Trevi strūklaku, tāpēc iebildumu nebija.
“Uzliec šo,” Nika pastūma pāri galdam auduma maisiņu. Pirms ņēmu to rokās, nogaidoši palūkojos vilkačos. Vēlējos kādu paskaidrojumu, bet, redzot, ka pagaidām neviens negrasās tādu sniegt, es pasniedzos un ielūkojos tā saturā. Maisiņā bija pīta ādas aproce ar metālisku aizdari. Tā bija pietiekami plata, lai apmestu divus lokus ap manu plaukstas locītavu. Izstrādājums bija raupjš, pabalējis un laikazoba skarts. Turklāt tas jocīgi oda.
“Brūna krāsa nepiestāv pie maniem zābakiem,” novērtēju koptēlu. No rīta savu ietērpu izvēlējos ar īpašu rūpību, nebūdama pārliecināta, kas vislabāk atbilstu vizītei vilku midzenī. Galu galā izšķīros par labu klasikai - baltai krekl-blūzei, tumši ziliem džinsiem, melnai ādas jakai un zābakiem, kuri, par spīti debesskrāpja augstuma papēžiem, bija apbrīnojami ērti. Tomēr, ieraugot savus kompanjonus pie brokastu galda, sapratu, ka esmu nošāvusi greizi. Abi bija tērpušies tumšos biznesa uzvalkos. Nikas bikškostims gan izcēlās ar nelielu gaišu svītriņu, kas lieliski saskanēja ar pelēko zīda blūzi un izcēla viņas zilās, tumšu skropstu ieskautās acis. Rego deva priekšroku melnam kreklam, kura apkaklīte netika iegrožota ar kaklasaites valgiem. Pieļauju, ka vilki siksnas ap kaklu neliek.