“Kam tas?” nevilšus paostīju savu jauno aksesuāru.
“Tā ir Smaka,” Nika pasteidzās atbildēt, pamanot priekšnieka sejā iezogamies neapmierinātību.
“Kas, lūdzu?” Man šķita, ka neesmu pareizi sadzirdējusi. “Sava veida caurlaide,” Veronika turpināja skaidrot. “Šī aproce smaržo pēc mūsu bara un ir kā pazīšanās zīme. Kā apliecinājums, ka esi ar mums. Bez tās varētu rasties problēmas iekļūt Arhīvā.”
“Skaidrs,” pie sevis novilku, ar riebumu sakārtojot nevēlamo rotaslietu. Saskarsmē ar ādas siltumu tā sāka ost aizvien stiprāk. Jau grasījos to noņemt, bet Nika noraidoši papurināja blondo zirgasti.
“Lai paliek. Jo vairāk tā smaržos, jo labāk.”
“Tu tiešām uzskati, ka tā smaržo, nevis smird?” Mani pārsteidza vārdu izvēle.
“Protams! Tā ir mūsu bara zīme...” Nikas skatiens uzliesmoja, brīdinot, lai neturpinu apšaubīt to patiesumu.
“Lai tā būtu...” pacēlu rokas padošanās žestā.
“Un vēl kas...” Rego negaidīti nepārliecinoši iesāka. “Zinu, ka tu nebūsi ar mieru, bet tas ir vienīgais nosacījums, ar kuru kāds no citādajiem tiek ielaists Svētās Romas Dieva suņu principāta telpās...”
“Kas tad nu atkal?” ērcīgi novilku, cenšoties remdēt nelabās priekšnojautas ar lielu malku pienainas kafijas. Šis rīts izvērtās aizvien jautrāks.
“Acis man aizsiesiet, vai?” Nolēmu padarīt gaisotni pie galdiņa nedaudz vieglāku ar kādu joku. Ļoti neveiksmīgu joku, jo abi ceļabiedri nolūkojās mani ar dzelžainu nopietnību.
“Nē...” izmisumā novaidējos. Neko pazemojošāku šis rīts nevarēja piesolīt.
Jau atkal biju kļūdījusies. Kad pēc stundu ilgas līkumošanas, pīpināšanas un nepiedienīgi straujas bremzēšanas (kuras laikā es divas reizes ielidoju ar degunu priekšējā sēdekļa pagalvī, iekams nonācu pie atziņas, ka drošības siksnas aizmugurējā sēdeklī nav ierīkotas dekoratīviem nolūkiem) izkāpām siltajā rudenīgās Itālijas saulītē, mani sagaidīja kārtējais nepatīkamais pārsteigums, kas krietni vien pārspēja acu aizsiešanu un smirdīgas rokassprādzes nēsāšanu.
Romas vilkači bija atsūtījuši mums pakaļ lielu, melnu BMW limuzīnu, kas tagad bija apstājies uz grantēta celiņa greznas savrupmājas priekšā. Teikšu godīgi - Rundāles pils salīdzinājumā izskatījās pēc pundurīša.
Pa daudzpakāpienu kāpnēm mums pretī steidzās sīks vīrelis ar pliku galvvidu, tērpies labi šūtā uzvalkā, kas pēc skata vien bija manas gada algas vērts. Viņam pa pēdām sekoja divi milzīgi vīri ar akmenscietām sejām, kuri, spriežot pēc vienādajiem melnajiem uzvalkiem, saulesbrillēm un saskrullētajiem vadiņiem pie auss, visticamāk, bija drošības dienesta pārstāvji.
Mazais vīrelis nolidoja lejup pa kāpnēm, lai steidzīgi paspiestu Rego roku, mums ar Niku veltot vien pāris nejaušu skatienu un aizmāršīgu zoda paraušanu lejup, kas droši vien skaitījās apsveicināšanās. Bet es nevarēju sūdzēties, jo man tika daudz vairāk goda nekā Nikai. Pārmijis dažus vārdus ar Rego itāļu valodā, vīrelis uzmeta zīmīgu skatienu drošībniekiem, kuri acumirklī mainīja dislokāciju, iemūrējot mani starp saviem raženajiem augumiem. Bez lieka ievada vai vismaz formālas iepazīšanās drošībnieki pārgāja pie ļoti intīmas nodarbes, turklāt bez manas piekrišanas. Skaļi vilkdami gaisu caur saviem gaļīgajiem deguniem un papildus neapmierināti un draudīgi ņurdot - VIŅI MANI APOŠŅĀJA!
“Labi, ka iegāju dušā...” centos pajokot, jo man ne prātā nenāca izrādīt neapmierinātību ar neparasto drošības pārbaudi. Kaķiem varbūt ir vairākas dzīvības, bet tie nekādā ziņā nav nemirstīgi.
“Varam iet,” Rego aicināja sekot vīrelim, kura ārprātīgi dārgā uzvalka tumši zilais tonis lieliski izcēla krekla baltumu un sagaidītāja tumsnējo ādu.
“Vai gaidāmi vēl kādi pārsteigumi?” uzmanīgi apvaicājos Nikai, jo Rego izskatījās nepieejams.
“Domāju, ka šodienai pietiks,” viņa nosmīkņāja un iedrošinoši piemiedza savu nekaunīgi zilo aci. Oho! Laikam mēs tomēr sadraudzēsimies! Vai varbūt viņai vienkārši sagādāja prieku pazemojošā procedūra, kuru man tikko nācās pārciest?
Tā kā savrupmāja izmēros pārspēja Rundāles pili, tad arī iekārtojums bija atbilstošs. Neesmu eksperte, bet daudzie mākslas darbi pie sienām un uz visām brīvajām horizontālajām virsmām izskatījās autentiski. Un sasodīti dārgi. Domāju, ka daudzi pasaules muzeji būtu laimīgi iegūt šādus artefaktus.
Vīrietis, kurš mūs sagaidīja (kā izrādījās, viņu godāja par Paolo), steidzīgi veda mūs pa garajiem, marmora mozaīkām izliktajiem gaiteņiem, pa ceļam kaut ko neapmierināti apspriežot ar Rego. Ari Zvēra kungs neizskatījās pārlieku laimīgs par sarunas virzienu, tomēr laikam jau vilku hierarhijā atradās uz pārāk zema pakāpiena, lai savu nepatiku klaji izrādītu. Ar katru soli un vārdu no itāļa mutes Rego žoklis sastinga aizvien ciešākā sakodienā, bet sejas krāsa sāka līdzināties matu ērkulim uz galvas. Es nevilšus pasmaidīju. Sīkums, bet patīkami, ka kāds spēj sabojāt ari pašpārliecinātā egoista dienu.
Beidzot nonācām pie masīvām ozolkoka durvīm, pie kurām pieklauvējis un sagaidījis manām ausīm nedzirdamu atļauju ieiet, Paolo mūs steidzināja iekšā.
Ņemot vērā mana darba specifiku, esmu bijusi dažādos grandiozos darba kabinetos, kuru īpašnieki ir centušies savu varenību, biznesa atjautību un panākumus atspoguļot to iekārtojumos. Bet nekas nespēja līdzināties šim... Reizes trīs plašāks nekā viss mūsu reklāmas aģentūras ofiss, kopā ņemts - pietiekami liels, lai tajā iekārtotu hokeja laukumu vai vismaz uzspēlētu tenisu.
Telpas vidū pletās masīvs sarkankoka galds - gluži kā neliels kontinents persiešu paklāja okeāna viducī. Aiz šī kokizstrādājuma īstenā tronī sēdēja ne mazāk iespaidīgs vīrs ar vēl iespaidīgākām ausīm, kas spraucās starp sirmajām matu cirtām un mirdzēja maigi rozā. Caur tām plūda koša saules gaisma, kas staroja no augstajiem, ar aizkariem neaizklātajiem logiem.
Dzīvē mēdz būt situācijas, kas iemanās tevi pārsteigt nesagatavotu un apbalvot apkārtējos ar neapvaldītu, pirmatnēju reakciju. Gluži kā šoreiz. Maigi rozā, gaļīgām rož-lapām līdzīgās ausis mani acumirklī apbūra, liekot aizmirsties un izdvest godbijīgu “0!”.
Mani paglāba ego. Ne mans, bet gan Arhivāra ego, kas acīmredzot bija tikpat neizmērāmi liels kā viņa dzirdes aparāts. Mans neviltotais izsauciens tika uztverts kā pozitīvs apbrīns, ko izraisījusi augstās amatpersonas klātbūtne. Vēlīgi pasmaidījis plānajās lūpās cieši sakniebtu smaidu, Arhivārs aicināja mūs ieņemt vietas galda kontinenta vienā malā. Tā kā krēsli bija tikai divi un mūzika jau bija beigusies, tad es nevilcinoties pieliku soli, lai apsteigtu Niku un nepaliktu kājniekos, par ko izpelnījos blondīnes smalkā degungala nicīgu šņaukāšanos.
Rego izlikās nemanām mūsu nelielo sacensību garu un cienīgi sekoja manam piemēram, pirms tam paspiežot Arhivāra lielo plaukstu. Šim vīram viss bija liels un iespaidīgs (izņemot acis un mutes svītriņu, kurā tikai cilvēki ar attīstītu iztēli varētu saskatīt lūpas). Uz līkā ērgļa deguna (īstens romiešu paraugs) uztupinājis brilles plānā metāliskā rāmītī, vilkaču amatpersona nopētīja mūsu trijotni ar aukstu, pelēku acu skatienu.