“Rego, nevarētu teikt, ka priecājos tevi redzēt, draugs,” Arhivārs angliski vērsās pie galvenā mūsu bariņā. “Paolo teica, ka tev ir ne tikai neparasta kompanjone, bet arī kāds īpatnējs lūgums, kuru viņš īsti nespēja man izskaidrot.” Zvēra kungs mirkli vilcinājās, uzmetot man nepārliecinātu, nedaudz pārmetošu skatienu, it kā mēs šeit atrastos manas vainas dēļ.
“Tā ir, Džakomo,” viņš beidzot apliecināja. “Tici man, es no sirds vēlos, kaut mans apmeklējuma mērķis būtu iedzert ar tevi kādu glāzi viskija un uzspēlēt šahu, bet diemžēl apstākļi ir tādi, kādi tie ir.”
“Un kādi tie būtu?” Džakomo Arhivārs sakārtoja brilles uz deguna, ar resno pirkstu pastumjot tās augstāk. “Kādiem jābūt apstākļiem, lai tu, jaunekli, ierastos apciemot veco viru ar citādo pie sāniem? Jaunā dāma...”
Viņš pievērsa savu auksto, tumši pelēko acu skatienu manai personai, un es jau kuro reizi šī brauciena laikā sajutu nožēlu par savu vieglprātību un ļaušanos. Mans dienvidpols neapzināti pavirzījās uz krēsla maliņu gatavībā mukt.
“Leonīda Fēliksa,” žilbinoši pasmaidīju, cenšoties regulēt elpošanu ar jogas nodarbībās apgūtajiem paņēmieniem. Lai arī būdams vīrs krietni gados, Arhivārs ar visu savu būtību iedvesa cieņu. Un godbijību. Un bailes. Un trauksmi. Un trīsas.
“Leonīda...” Arhivārs pasmaidīja. “Meitene ar grieķu vārdu. Cik interesanti. Es domāju, ka ieraudzīšu džentlmeni.”
“Dzīve ir pārsteigumu pilna,” smaidīju kā simtvatu spuldzīte.
“Tas gan,” itālis piekrītoši palocīja sirmo galvu. Būtu interesanti uzzināt, vai arī viņa kažoks ir sirms.
“Kafiju?” viņš vērsās pie Paolo, nesagaidīdams, kad izteiksim vēlmi pēc tās, un jau pēc mirkļa mūsu priekšā gluži kā no zila gaisa parādījās miniatūras krūzītes ar karstu, melnu dzērienu.
“Varētu palūgt pienu?” aizdomīgi nopētīju šķidro, melno aci, kas vērās man pretī no sniegbaltā trauka.
“Tas ir ristretto..." Paolo piepeši ierunājās man pie auss, liekot izbīlī salēkties. “To dzer melnu.”
“Ak...” nespēju apvaldīt vilšanās nopūtu. “Vai jums būtu Cajfe Latte7”
“Vai es izskatos pēc batista'?” plikgalvainais vilks dusmīgi norūca, un es piepeši sapratu, cik ļoti dievinu melnu
kafiju, kas liek acīm izspiesties uz pieres un tur arī palikt. Varbūt tas bija bonuss. Galu galā tik daudzi mūsdienās tērē lielus naudas līdzekļus, lai ar estētiskās ķirurģijas palīdzību panāktu līdzīgu efektu.
“Atgriežoties pie jūsu vizītes mērķa...” Pie šiem vārdiem brilles ar pirkstgala palīdzību atkal pašļūca augšup pa virsdeguni. Varbūt tādējādi viņš centās ielūkoties dziļāk problēmā.
“Džakomo, kā jau stāstīju Paolo pa telefonu,” Rego steidzīgi iesāka, “mums ir radušies nelieli sarežģījumi.”
“Ar karti?” Arhivārs domīgi novilka, ar skatienu urbdamies sarunbiedrā.
“Si,” Rego apliecināja. “Tā ir kļuvusi... nereprezentabla.”
“Tu izlēji kafiju uz tās, vai?” sirmais itāļu vilks negaidīti iesmējās dobjus, rejošus smieklus, atsegdams sniegbaltus zobus grimasē, kas drīzāk liecināja par dusmām nekā patiesu uzjautrinājumu.
“Ne gluži,” Rego nosarka. “Tā vienkārši ir... neuzrādāma.”
“Labi, lai paliek!” Arhivārs atmeta ar roku, smiekliem acumirklī noslāpstot. Pateicos Dievam, jo šī skaņa biedēja. Jutu, kā Nika man līdzās saspringst gatavībā atvairīt uzbrukumu. Laikam tikšanās virzījās mums nelabvēlīgā gultnē.
“Un ko tu gribi no manis?”
“Džakomo,” šķita, ka Rego apzināti novilcina laiku, “zinu, ka mans lūgums liksies neparasts, bet no sirds ceru, ka tas būs izpildāms. Jāapzinās, ka pretējā gadījumā ne vien cietīs mans bars, bet, pieļauju, viss reģions tiks pakļauts nepatīkamām pārmaiņām...”
“Rego,” Arhivārs pārtrauca, ar skaļu rūcienu izgrūzdams vilkača vārdu. “Klausoties tevī, es jūtu, kā paiet laiks, un manā vecumā tā ir dārga prece, kuru nevaru atļauties izšķiest. Beidz runāt aplinkus - saki, ko tu gribi no manis un kāpēc esi atvilcis lidzi šo... gatto\"
Pēdējais vārds tika gandrīz vai iespļauts man sejā, no kā secināju, ka tas attiecas uz mani un manu otru dabu. Lai ari Arhivārs izskatījās pēc cienījama un nopietna cilvēka, tomēr suns paliek suns. Nekādas cieņas. Noriju dusmas kopā ar malku rūgtās, pretīgās dziras. Trausla plauksta uzgūla uz mana pleca un saspieda to neparasti stiprā tvērienā. Nikai bija laba oža.
“Pirms nedēļas tika nogalināts Glabātājs, un pati karte ir pazudusi,” Rego izšāva kā no lielgabala. “Tuvojas lielais saiets. Ja baram nebūs kartes, ko uzrādīt... tiks apdraudētas simt divdesmit septiņas ģimenes. Mūsu vidū ir daudzi jaunuļi... daudzi bērni...”
Nezinu, kāpēc, bet es biju gaidījusi, ka mans kompanjons teiks “kucēni”. Vai tas liecināja par augstprātību?
Arhivārs klusējot domīgi noraudzījās vilkatī, ar pelēko acu skatienu piekaļot to pie krēsla.
“Un gattol”
“Leonīda piedalījās meklēšanas operācijā.”
“Kādu apsvērumu vadīts tu iesaistīji citādo bara lietās?” “Fēliksa jau iepriekš palīdzēja atrisināt zināmus sarežģījumus saistībā ar Ulda nāvi, tāpēc es neapšaubu viņas nodomus...”
“Kā kaķis varēja palīdzēt?”
“Es varu sarunāties ar mirušajiem,” iejaucos sarunā, redzot Rego nespēju vai nevēlēšanos izskaidrot manu lomu visā notiekošajā.
“Ar mirušajiem?” sirmais kungs piepeši šķita ieinteresēts. Tagad riebumam viņa skatienā pievienojās ari aizdomīgums. “Tu runā ar līķiem?”
“Nē, ar mirušo dvēselēm. Pirms tās paspējušas...” es saminstinājos. Pati īsti neticēju ne paradīzei, ne ellei, bet kā tad izskaidrot, kurp dodamies pēc nāves?
“Leonīda tika piesaistīta, lai aprunātos ar Glabātāju un noskaidrotu, kurš ir piesavinājies karti,” Rego atkal iesaistījās, acīmredzami atvieglots, ka viņam nenācās skaļi izpaust manu īpašo spēju, it kā tā viņu apkaunotu, apliecinātu viņa ticību šādai neiespējamai lietai.
“Un kāds ir rezultāts?” Džakomo jautājums bija domāts Rego, tajā pašā laikā viņa pētošais skatiens ne uz mirkli neizlaida mani no savām važām. Nevilšus noriju siekalas un, nespējot izturēt spriedzi, novērsu skatienu. Kabineta sienas sedza augsti grāmatplaukti, pilni ar dažādas nolieto-tības pakāpes sējumiem. Tā kā grāmatas atradās pārāk tālu, lai varētu izlasīt nosaukumus uz to muguriņām, pievērsos ainavai aiz augstajiem logiem. Plašais zālājs ar dekoratīvu dzīvžogu un akmens strūklaku likās daudz saistošāks nekā nelabvēlīgi noskaņotais vilkatis.
“Diemžēl rezultāta nebija.” Izklausījās, ka Rego negrasās sniegt sīkākus paskaidrojumus.
“Tātad tev nav ne mazākās nojausmas, kur patlaban atrodas karte?” Arhivārs precizēja.
“Tieši tā,” Zvēra zobi nošņirkstēja ciešajā sakodienā, atzīstot tik nepatīkamo un bīstamo patiesību.
“Jautāšu vēlreiz - ko tu gribi no manis?” Arhivārs sāka zaudēt atlikušos nelielos pacietības krājumus. Es būtu ieteikusi Zvēra kungam pasteigties, pirms tie beigušies pavisam.
“Dublikātu. Es lūdzu izsniegt manam baram kartes dublikātu.”