Jauneklis mulsi palūkojās no Rego uz mani. Viņa skatiens pauda absolūtu neticību: vai tiešām biju gatava iemainīt viņu pret šo brutālo tēviņu? Vai tiešām...?
Par atbildi pati sev (un daļēji ari Žorža mēmajam jautājumam) es bezspēcīgi paraustīju plecus. Godīgi jāatzīst, ka jebkurā gadījumā Rego parādīšanās uz manas mājas sliekšņa bija izbojājusi krietnu daļu romantiskās vakara noskaņas. Vai varbūt pie vainas bija rums ar kolu?
Uzspiedu skūpstu jauneklim uz vaiga un maigi pagriezu viņu vēl joprojām gaidošā taksometra virzienā. To šoferiem laikam ir kāds īpaši attīstīts instinkts, kas liek uzkavēties potenciālā klienta priekšnojautā.
“Tas ir sakarā ar darbu,” mēģināju paskaidrot negaidīto plānu maiņu. “Vakars bija superīgs, bet diemžēl turpinājumu nāksies atlikt uz citu reizi.”
Ja arī atteikuma iemesls nebija patiess, tad mana nožēla gan tāda bija. Rūķīša Miedziņa tronis palika negāzts.
“Tu esi pārliecināta, ka viss būs ok?"
“Nē, bet tas ir sadarbības partneris, kuram acīmredzot ir kāda ārkārtas situācija ar projektu, pie kura strādāju.” Turpināju soli pa solim stumt jaunekli uz mašīnas pusi.
“Trijos naktī?” Žoržs neizskatījās tik pārliecināts.
“Reklāma...” paraustīju plecus un izrunāju šo maģisko vārdu kā attaisnojumu. Diezgan stulbu attaisnojumu, ja kāds vēlas zināt manu viedokli. Bet Žoržam laikam ar to pietika. Demonstratīvi satvēris mani ciešā apskāvienā (un gandrīz paceldams no zemes), viņš uzspieda man tik kvēlu skūpstu, ka es gandrīz zaudēju savaldību, pasūtīju Rego ar visām viņa problēmām trīs mājas tālāk un turpināju realizēt sākotnējo šīvakara plānu. Tomēr vājuma mirklis bija īss. Negribīgi atbrīvojusies no vertikālās priekšspēles divu skatītāju (Rego un šofera) acu priekšā, vēlreiz nosolījos no rīta piezvanīt un beidzot iestūmu jaunekli taksometrā.
Esmu divdabis, un tajā bridi manas abas dabas atradās izteiktā karastāvokli - viena gribēja pārkost Rego rīkli, bet otra uzslavēja sevi par prātīgo izvēli. Pati šinī situācijā neko prātīgu saskatīt nespēju.
“Kaislīgs puisis,” Rego nomurmināja, no asiņainās sapņu ainas atsaukdams mani tagadnē.
“Jā,” ar nožēlu piekritu un izmakšķerēju no somiņas atslēgas. “Iesim augšā? Uz ielas taču nerunāsim?”
Dzīvokļa spilgtajā apgaismojumā Rego vairs neizskatījās tik draudīgs, drīzāk saguris. Zem spilgti zilajām acīm gozējās tumšas ēnas, bet vaigi bija noauguši ar zeltainiem rugājiem. Pārlaidis ieinteresētu skatienu manam pieticīgajam un pat spartiskajam dzīvokļa iekārtojumam, viņš apsēdās uz bāra ķebļa pie letes virtuves daļā.
“Interesanta izvēle sievietei,” Rego piezīmēja. “Tu jau sen šeit dzīvo?”
“Pāris gadu - īrēju no viena džeka, kolēģa no reklāmas. Viņš aizbrauca uz Angliju un piedāvāja dzīvokli man.”
“Tas izskaidro sienu,” Rego ar zodu norādīja uz viesistabu, kuras galvenais interjera elements bija kaila ķieģeļu siena, ko klāja vien plāna lakas kārtiņa.
“Domāju, tava apciemojuma mērķis nav sālsmaize,” vēlējos ātrāk noskaidrot vizītes iemeslu, ielīst dušā un likties gulēt.
“Kafija būtu labi,” viņš ignorēja manu strupo piebildi un cerīgi palūkojās uz mirdzošo espreso aparātu. Pirms pāris nedēļām nolēmu sevi iepriecināt un iegādājos ellīgi dārgu, bet dzīves baudas koeficientu ievērojami palielinošu kafijas automātu, kas man nezināmā veidā mācēja pārvērst kafijas pupiņas vismaz četros dažādos, bet vienlīdz aromātiskos un uzmundrinošos dzērienos. Šim jaunieguvumam bija vairāk podziņu un funkciju nekā kosmosa kuģim, visas vēl nebiju paspējusi izpētīt. Bet parasto espreso kafiju pagatavot es mācēju. Un, spriežot pēc Rego izmocītā skatiena, kāds uzmundrinājums šobrīd lieti noderētu.
Lai kas arī noticis, lieta bija nopietna. Daba Rego Zvēru bija apveltījusi ar košām, priecīgām krāsām - ugunīgi rudu matu ērkuli, brūnu, vasarraibumainu ādu un spilgti zilām acīm. Šobrīd tas viss izskatījās kā lietaina diena - pelēks un drūms. Vilkaču apvienības virs vadītājs izstaroja lielas problēmas. Viņa amats atgādināja man par tuvojošos pilnmēnesi, liekot uzmest bailīgu skatienu sienas kalendāram ar atzīmētajām lunārajām fāzēm. Vēl divas nedēļas.
“Stāsti, kas atgadījies,” ķēros vērsim pie ragiem, noliekot kūpošo dzēriena krūzi vilkatim deguna galā. Par atbildi saņēmu vien pateicīgu nopūtu un skaņu, kas liecināja par kafijas baudīšanu.
“Ticu, ka mana sabiedrība ir ļoti aizraujoša un esmu lieliska sarunbiedre, bet ne trijos naktī un ne šādā kondīcijā. Saki, ko tu gribi, lai varu pateikt nē un ar mierīgu sirdi doties gulēt.” “Vai tu varētu aprunāties ar kādu cilvēku?” Rego mani negaidīti pārtrauca un ar skatienu pienagloja pie virtuves skapīša.
“Khm... nezinu gan, kāda no tā būtu jēga. Ticu, ka tavas pārliecināšanas spējas ir lielākas par manām.”
“Man nevajag pārliecināšanas spējas, bet gan tās otras...”
“Pagaidi...” papurināju galvu, cenšoties izgaiņāt pēdējās alkohola miglas paliekas. “Par ko tu runā?”
“Tas cilvēks ir miris. Man vajag zināt to, ko zināja viņš.” “Tu gribi, lai aprunājos ar mironi?” Tagad es oficiāli biju skaidrā. “Rego...”
“Zinu, ka nešķīrāmies īpaši draudzīgi...”
“To pašu varētu teikt ari par iepazīšanos...” skeptiski nomurmināju. Pirmās tikšanās laikā Rego bija gatavs sadalīt mani pirmreizinātājos, uzzinot, ka pilnmēness naktis atšķirībā no viņa pārvēršos par kaķi. Senais kaķu-suņu (šinī gadījumā gan - vilku) konflikts.
“Tu zini, ka es nelūgtu palīdzību, ja lieta nebūtu nopietna.”
“Protams, protams! Kurš gan ies ķēpāties ar svešdab-jiem! Neesmu taču tlrasiņu vilkatis!”
“Ar laiku tu sapratīsi...”
“Ceru, ka ne,” pārtraucu viņu pusvārdā. “Negribu ne zināt, ne saprast. Tu trijos nakti ierodies pie manis, lai palūgtu aprunāties ar mironi. Piepeši mana kaķiskā spēja redzēt mirušos ir ļoti pievilcīga un noderīga. Šādu liekulību es gaidītu no kāda pūdeļa, bet ne no vilka. Pie tam barveža. Tu vairākkārt skaidri norādīji, lai nelienu svešās - īpaši vilku - darīšanās. Jauki! Mani tas gluži labi apmierina. Es dzīvoju savu dzīvi, jūs - savu. Pie tā arī paliksim.”
Zīmīgi paraudzījos Rego un ar zodu pamāju uz ārdurvju pusi. Pirmo reizi šovakar viņa pelēkajā sejā atgriezās krāsa - sārta un draudīga. Žokļi nikni nokustējās, bet, norijis sakāmo kā krupi, vilkatis klusējot piecēlās un lieliem soļiem atstāja manu mitekli, par aiziešanu paziņodams vien ar kārtīgu durvju aizciršanu. Pusizdzertā kafija palika vientuļi kūpam uz letes.
Labi, ka nākamā diena laimīgas sagadīšanās pēc bija sestdiena. Atgriezusies no ikrlta skrējiena (šoreiz gan stundu vēlāk, nekā ierasts, - ap sešiem), es noskaloju vēsos sviedrus karstā dušā un saritinājos uz dīvāna zem segas ar žurnālu kaudzi līdzās un karstas kafijas krūzi rokās. Diena varēja oficiāli sākties. Tas bija vēl viens veids, kā sevi atalgot - ļauties sieviešu preses smadzeņu skalošanai ar skaistām bildītēm un demagoģiskiem rakstiem. Tas, kas bija iesācies kā amata radīta nepieciešamība (es regulāri pāršķirstīju glancētos ārzemju izdevumus, lai būtu lietas kursā par reklāmas nozarē notiekošo ārpus mūsu pīļu dīķa), pamazām pārauga atkarībā. Mana dzīve vairs nebija iedomājama bez Glamour, Vogue, Elle un, protams, pašmāju izdevumiem.
Aiz loga oktobra saule karoja par dzīves telpu ar rudenīgu miglu, bet dzīvokli bija patīkami silts, pateicoties eļļas sildītājam, kurš jau no pirmajām lapkriša vēsmām bija mana obligāto pirkumu saraksta augšgalā. Lai arī mana termoregulācija līdz ar maņas aspektiem bija krietni mainījusies, tomēr nespēju sev liegt prieku uzstutēt kājas uz sildītāja karstajiem sāniem.