Likās, šie vārdi viņam nodarīja fiziskas sāpes.
“Khm,” Džakomo norūca bez īpaša pārsteiguma. “Jāatzīst, ka esi pirmais, kas pie manis vēršas ar šādu neparastu lūgumu. Tas padara to vēl jo īpašāku. Ceru, ka tu apzinies sekas?”
“Sekas jebkurā gadījumā būs. Vienīgā atšķirība ir cietušo skaits un nodarījuma apmēri.”
Sacītā jēga palika man apslēpta. Domās atzīmēju, ka vēlāk būtu jāprasa paskaidrojums.
“Kā varu būt pārliecināts par lūguma leģitimitāti?”
“Man ir liecinieks. Leonīda Fēliksa.” Rego uzmeta man īsu skatienu, kā pārliecinoties, ka neesmu aizmukusi vai izdarījusi ko tikpat muļķīgu. Manā skatījumā tā gan būtu bijusi laba doma.
“Leonīda ir bara sabiedrotā, pie tam divdabis ar svešu sugu.”
“Tavuprāt, tas apliecina viņas neitralitāti un garantē liecības patiesumu?” Džakomo izklausījās mazāk pārliecināts nekā es pati. Laikam būtu naivi no manas puses gaidīt lielāku uzticību un pretimnākšanu. Vilki ir bara un subor-dinācijas dzīvnieki.
“Džakomo...”
“Es uzdevu jautājumu, Rego, un gaidu atbildi!” Sirmā kunga rējiens dobji atbalsojās pret augsto griestu velvēm. Nevilšus sarāvos. Mani instinkti teica, ka ir īstais brīdis pamest skatuvi.
“Jā,” Zvērs ar piespiešanos izgrūda. “Es tā uzskatu.”
Arhivārs noņēma brilles un pārlaida sagurušu plaukstu pāri sejai. Acumirklī spriedze telpā izgaisa.
“Ļoti labi.” Viņš uztupināja acenes atpakaļ uz deguna laktas un pāri to plānajiem rāmjiem veltīja mūsu trijotnei skaudru, domīgu skatienu. “Esmu tevi uzklausījis. Saproti pats, šādu lēmumu nevaru pieņemt vienpersoniski. Princi-pātam ir jāapspriežas.”
Rego piekrītoši pamāja, baidoties skaļi verbalizēt savas domas. Tās samazinātu mūsu izredzes vēl uz pusi.
“Kad lēmums varētu tikt pieņemts?” es nolēmu atļauties nelielu vaļību un pati uzrunāt biedējošo amatpersonu. Nika jūtami saspringa. Laikam vērsties pie vecā vilka bez uzaicinājuma nebija pieņemts.
“Tu kaut kur steidzies?” Arhivāru šķietami nepatīkami pārsteidza mana uzdrošināšanās.
“Lidmašīnas biļetes ir pasūtītas uz rītdienu, bet mēs esam gatavi palikt tik ilgi, cik būs nepieciešams,” Rego pasteidzās ar atbildi, pirms paspēju izteikt vēl kādu bezkaunīgu muļķību.
“Paolo ar jums sazināsies,” Džakomo pamāja ar gaļīgo plaukstu durvju virzienā, norādot, ka pieņemšana beigusies. Sajutos kā nogrēkojusies skolniece. Vienlaikus mani pārņēma atvieglojums - nepatīkamā vizīte bija beigusies. Un es vēl biju starp dzīvajiem.
5
Braucienu atpakaļ uz Romu es atkal pavadiju ar aizsietām acīm. Šoreiz pat nopriecājos par attēla neesamību. Pēc tikšanās ar Arhivāru Rego rudās uzacis bija sarauktas brīdinājuma zīmē, kādu parasti liek uz sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Es pavisam noteikti nevēlējos atrasties tuvumā vairāk nekā viegli saērcinātam vilkatim. Ari Nika šķita zaudējusi daļu dabiskā mundruma, un, kad nelīdzenais ceļa klājums lika mums saskarties, viņas sapīkums durstīja manu plecu sīkām adatām.
Vēlējos tikai vienu - pēc iespējas ātrāk atgriezties viesnīcā, relaksācijas nolūkos iztīrīt zobus un doties Romas senlaicīgajās ielās, lai atrastu kādu jauku restorānu ar galdiņu uz ielas, pie kura pavadīt atlikušo dienas daļu, malkojot sarkanvīnu, baudot debešķīgi gardu pastu un kādu grēcīgi treknu desertu.
Pēc tikšanās ar vilkaču administrāciju man bija radušies daži jautājumi, tomēr nešķita, ka šis būtu īstais brīdis tos skaļi verbalizēt. Tā vietā nolēmu baudīt dzīvi uz sveša rēķina un lieki nesatraukties par jautājumiem, kuri sniedzās ārpus manas saprašanas un zināšanām. Kā jau slavenais teiciens vēstīja - ziņkārība nogalināja kaķi. Tam vēl es nebiju gatava.
Piebraucot pie viesnīcas, Nika palūdza Rego atļauju pārējo dienu doties brīvsoli. Šāds lūgums acīmredzami
barvedi neiepriecināja, bet atļauju viņa saņēma. Tā kā biju ārpus bara, negrasījos Zvēru informēt par saviem plāniem. Varbūt tā bija mana kļūda, jo, gaidot liftu, liktenis mani noķēra aiz neuzmanīgi izspūrušās astes.
“Leonīda, ko tu teiktu par kopīgām pusdienām?”
Ja vēlējos būt maksimāli godīga, tad piedāvājums sastāvēja no divām daļām, pret kurām man bija diametrāli pretējas izjūtas. Pusdienas - jā. Kopīgas - nē.
Tomēr biju pārāk labi audzināta, lai riskētu ar šādu atklātību.
Laikam par ilgu vilcinājos ar atbildi, jo Rego gluži kā atvainodamies piebilda:
“Protams, ja vien tev nav citu plānu...”
“Nē, nē,” mulsi noliedzu. “Pusdienas būtu tieši laikā.” “Labi,” Rego izdvesa klusu atvieglojuma nopūtu. Atteikuma saņemšana no manis laikam viņam nedarītu godu.
“Gribētu dzirdēt tavu viedokli par situāciju kopumā. Domāju, šeit būs noderīgs skats no malas.”
Drīzāk jau tas būs skats no alas - dziļas, drošas, no kuras man nebija ne mazākās vēlmes bāzt laukā degunu.
“Protams,” piekrītoši pamāju, raugoties pulētajā lifta durvju bronzas spoguli, kas atspulgam piešķīra maigi zeltainu mirdzumu. Gluži kā eņģelis. Tikai vēl dzīvs. Vismaz pagaidām.
“Es tikai pārģērbšos un iztīrīšu zobus. Tiekamies lejā pēc minūtēm divdesmit?”
Kaut kas manis sacītajā pārsteidza Rego, jo viņš pa pusei pagriezās, lai palūkotos uz mani. Tieši un caururbjoši. Varbūt divdabji zobus netīra?
Šoreiz, kā par brīnumu, ilgāku laiku aizņēma nevis pārģērbšanās, bet mana iemīļotā higiēnas procedūra, tādējādi signalizējot par satraukto dvēseles stāvokli un liekot kavēt norunāto tikšanos par dažām minūtēm. Ar ietērpu es žigli tiku galā - atbrīvojos no aromātiskā vilku aksesuāra un nomainīju balto blūzi pret ērtu, melnu garpiedurkņu krekliņu. Saule bija paslēpusies aiz biezas mākoņu segas, un, pateicoties dzestrajam vējam, kas atgādināja par rudens tuvumu, temperatūra aiz loga bija nedaudz noslīdējusi.
“Kurp dosimies?” bija mans pirmais jautājums, kad pievienojos Rego viesnīcas foajē. Negrasījos atvainoties par kavēšanos. Tas nepaslīdēja garām Zvēra kungam, bet viņš taktiski ignorēja manu bezkaunību. Tātad viņu patiesi interesē mans viedoklis. Varbūt viņš man pat paprasīs padomu! Uz sekundes simtdaļu jutos muļķīgi glaimota.
“Tepat netālu ir restorāns, kur pasniedz labākos steikus Romā.”
Tas neizklausījās pēc piedāvājuma, tomēr cepts gaļas gabals šobrīd mani neinteresēja.
“Ja tur pasniedz arī pastu, tad - uz priekšu.” Esmu meitene, kas zina, ko vēlas.
Par atbildi Rego vien kaut ko noburkšķēja zem deguna un apstiprinoši pamāja ar rudo matu ērkuli. Frizieris jau sen viņu sveicināja. Lai gan pieļāvu domu, ka arī citiem divdabjiem bija līdzīgas problēmas ar apspalvojumu kā man. Kopš mani sakoda, es matus griezu katru otro nedēļu, lai tie būtu kaut cik savaldāmi un netraucētu ikdienā. Reiz es pat sadūšojos nogriezt tos pavisam īsus - ne gluži kā Šainedai O’Konorai, bet daudz netrūka. Otrreiz tādu kļūdu nepieļaušu. Mēneša laikā manas krēpes atauga tikpat garas, tikai divreiz biezākas un sprogainas. Draudzenes lūkojās manī ar skaudību, bet es iegādājos klienta karti frizētavā, lai nenāktos katru mēnesi tur atstāt desmito tiesu algas. Desmitā tiesa ir paredzēta labdarībai, nevis civilizēta izskata saglabāšanai.
Restorāns izrādījās steiku nams ar daudzsološu nosaukumu Wild, Wild Veal, tomēr, man par atvieglojumu, tā ēdienkartē bija atrodama arī pasta... ar bārbekjū mērci un grilētu cūkgaļu. Bet tobrīd manas garšas kārpiņas jau kairināja gaisā virmojošais ēdiena aromāts, un es nolēmu samierināties ar pseidoamerikānisku interjeru Mežonīgo rietumu stilā, kā kompensāciju apsolot sev desertā panna cotta. Turklāt galdiņš, kuru Rego augstsirdīgi ļāva man izvēlēties, atradās uz ielas, līdz ar to uzmācīgo dekoru ierobežoja tumši sārts galdauts un laso vicinošs ūsains tipiņš uz sauli aizsedzošās markīzes virs mūsu galvām.