“Vai tavu ēdiena izvēli diktē divdabība vai ari tev patiesi garšo pusizcepta gaļa?” nolēmu uzsākt sarunu, izrādot interesi par galdabiedra gastronomisko aizraušanos. Tomēr, izrunāts skaļi, jautājums skanēja daudz nelāgāk nekā tad, kad formulēju to prātā.
Rego mirkli domīgi vērās manī, pirms atbildēja: “Manuprāt, mūsu attiecības ir sākušās nedaudz greizi. Labprāt to labotu ar atvainošanos.”
Man gandrīz izkrita no rokām ēdienkarte. Aizdomīgi palūrēju pāri tās laminētajai, falši apsvilinātajai malai.
“Piekrītu, iesākums nebija veiksmīgs,” sadūšojos uztvert Rego skatienu. “Droši vien tajā ir ari daļa manas vainas.” “Labi, tas nu tad ir izrunāts,” viņš atviegloti izpūta gaisu. Šī sarunas daļa laikam bija izplānota, lai noskaņotu mani pēc iespējas pozitīvāk un rosinātu uz atklātību. Lai tā būtu - atklātība vienmēr ir bijusi mana stiprā puse.
“Ceru, ka šodienas tikšanās ar Arhivāru neradīja tev greizu priekšstatu par mūsu sabiedrību?”
“Greizu priekšstatu?” Tas lika uz mirkli aizdomāties. “Nē, par to vari neuztraukties. Pēc tās īpatnējās drošības pārbaudes mani vairs nekas nespēja pārsteigt.”
“Man jāatvainojas,” Rego nešaubīgi uztvēra, par ko bija runa. “Tā ir sena tradīcija...”
“Tādā gadījumā spēju iedomāties, cik daudz pakaļu nabaga drošībnieki ir spiesti apostit. Darba specifika, ko neteiksi! Viņiem pienāktos piens par...” Laicīgi aprāvos, pamanot ļaunu vēstošas mīmikas izmaiņas sarunbiedra vasarraibumainajā sejā. Jau atkal domās dzirdēju Mārdžas balsi: “Klusēšana - zelts!” Laikam nedaudz pāršāvu pār strīpu ar jauniedibināto atklātibu.
“Lai vai kā - Arhivārs radīja paliekošu iespaidu,” centos nogludināt pašas uzkārsto vilnu. “Kādas ir prognozes - cik ilgi nāksies gaidīt lēmumu?”
Uz nākotnes sadarbības altāra tika upurēts Rego aizskartais pašlepnums - viņš pieņēma tēmas maiņu ar mūmijas cienīgu mieru.
“Domāju, jau rit varēsim doties mājup. Es patiesi augstu novērtēju tavu atbalstu.”
Man gribējās ierosināt viņam atbrīvoties no mugurkaula mākslīgā pagarinājuma, kas neļāva atslābināties un uzturēt ikdienišķu sarunu, bet jau atkal atcerējos Mārdžas astrālo padomu, ko saņēmu vien dažus mirkļus iepriekš. “Un kāds varētu būt lēmums? Viņi izsniegs dublikātu?” “Lūk, šo gribēju pajautāt tev.” Rego atbalstījās ar elkoņiem uz galda, liekot tam bīstami sašūpoties. Pieturēju sarkanvīna glāzi, lai nepaliktu bez tik ļoti nepieciešamās apziņas anestēzijas. No atbildes mani paglāba ādas biksēs un skarainā vestē tērpts oficiants, mūsu sarunu pārtraukdams ar gardi kūpošiem šķīvjiem, kas izmēros droši varēja sacensties ar satelītu.
Ar prieku ļāvu sarunai apsīkt un izbaudīju maltīti. Mana vielmaiņa zināmu iemeslu dēļ bija ieguvusi turbo paātrinājumu, un uzņemtās kalorijas tika sadedzinātas, pirms paspēju tās saskaitīt.
“Atgriezīsimies pie jautājuma,” kad pirmais izsalkums bija remdēts, galdabiedrs apņēmīgi mina iesākto sarunas taciņu.
“Rego, ko tu gribi, lai saku? Man nav tādas pieredzes, uz kuru atsaukties. Šī pasaule pagaidām ir gluži sveša, un, šķiet, tajā darbojas citi likumi. Ja tā būtu reklāmas aģentūra...” Uz mirkli aizdomājos. “Es nevērtētu mūsu izredzes īpaši augstu. Mēs esam prezentējuši savu piedāvājumu, un atbilde, visticamāk, nebūs pozitīva. Pat ja tava virsvadība piekritīs, domāju, tur būs daudzi apakšnoteikumi.”
“Baidos, tev ir taisnība.” Rego manas prognozes neiepriecināja. Pārsteidzoši, bet pirmo reizi bijām vienisprātis. Tas nebija tik patīkami, kā gaidīju.
“Līdz ar to,” domīgi pabikstīju pusatdzisušo pastu pa stadiona izmēra šķīvi, “manuprāt, ir jāmeklē vēl kāds cits risinājums.”
“Tev šķiet, ka neesmu jau tos visus apsvēris un izskatījis? Nav jau diži daudz variantu. Līdz Zemlikām ir jādabū karte, ko uzrādīt, vai arī mēs būsim mēslos līdz ausīm.” “Nu, varbūt jāparunā ar Viktoriju? Cik saprotu, ari raganām ir kaut kāda apvienība - arodbiedrība vai kas tamlīdzīgs. Varbūt viņas var palīdzēt?”
“Es jau runāju ar Viktoriju. Raganas nepalīdzēs. Viņas nevēlas iesaistīties.”
“Jauki. Acīmredzot viņām ir vairāk skaidrā saprāta nekā man,” pikti nomurmināju zem deguna. Varēju necensties pieklusināt īgnumu - vilkača asā dzirde to uztvertu tik un tā. Rego skatiens uzliesmoja, bet - gods kam gods - viņš centās apvaldīt dusmas. Atgrūdis šķīvi tālāk, vīrietis drūmi vērās galdautā. Es un mana lielā mute... Sirsnīgas sarunas laikam nebija mana stiprā puse.
“Klau, piedod, tiešām negribēju tevi aizvainot.”
“Nav runa par aizvainojumu. Neko citu jau no kaķa negaidīju. Ļauj man tev paskaidrot: es uztraucos ne jau par savu godu vai aizskarto lepnumu. Man vienalga, ko ar mani izdarīs principāts. Es būtu laimīgs izciest sodu, ja vien bars paliek neskarts. Tie ir mani cilvēki. Es uztraucos par viņiem un viņu ģimenēm. Ja karte netiks atgūta, daudzi ies bojā, daudzi būs spiesti bēgt no Latvijas, bet vēl vairāki -nolemti kaunpilnai eksistencei svešā barā. Tu neko nezini par šo pasauli, par kuru tik nicīgi izsakies. Es saprotu - tu esi jauniņā. Ir nepieciešams laiks, lai izprastu, kas un kā šeit darbojas. Tomēr tagad laika nav - vai nu tu atmet bērnišķīgos izlēcienus un vismaz centies mūs izprast, vai ari...” viņš aprāvās pusvārdā un, atgrūzdams krēslu, strauji piecēlās no galda. Izvilcis no kabatas maku, Rego nolika uz galda simt eiro banknoti. “Samaksā par vakariņām.”
Paliku klusu vērojam, kā viņa stīvā mugura nozūd aiz mājas stūra. Varbūt biju nepareizi novērtējusi problēmas dziļumu.
Plānotā jaukā pastaiga nesteidzīgā solī atpakaļ uz viesnīcu izpalika. Rudenīgais sīklietus, kas nu jau pāris nedēļu mocīja Rīgu, beidzot bija atvilcies ari līdz Romai. Zeltaini silto sauli nomainīja ledaini ūdens pirksti, kas apņēmigi centās aizkļūt man aiz apkakles. Sevi atkal lika manīt klepus, tādēļ padevos liktenim un apturēju taksometru, kas mani siltu un sausu aizvizināja atpakaļ uz pagaidu mājvietu.
Foajē mani sagaidīja cits vilkatis. Daudz draudzīgāk noskaņots. Nika meklēja kādu, ar ko kopā atbrīvoties no liekā laika, lietderīgi to noslīcinot vīna glāzē. Šādi piedāvājumi uz mani iedarbojas absolūti precīzi - es kļūstu pielaidīga un atsaucīga.
Tā nu iekārtojāmies ērtajos klubkrēslos viesnīcas bārā un, tālredzīgi pasūtījušas atbilstoša tilpuma dzērienu (pudeli, nevis glāzi), dzintarainajā izkliedētās gaismas siltumā baudījām pelēko, drēgno laiku aiz loga.
“Drīkstu ko jautāt?” pēc pirmajām pieklājības frāzēm un izdzertajiem malkiem Nikai uzradās drosme un vēlme pēc sirsnīgas sarunas. Diemžēl viņa vēl nezināja, cik nespējīga šinī jomā esmu es.
“Droši,” pavicināju roku viņas virzienā, nojaušot iespējamu katastrofu.
“Kā tev vienmēr izdodas tā nokaitināt bosu?”
Jāsaka - šādu jautājumu negaidīju.
“Nu, viņš atgriezās viesnīcā pirms tevis, un jau pa gabalu varēja redzēt, ka jums laikam ir bijusi saruna. Neviens cits nespēj viņu novest līdz tādai baltkvēlei.”
“Uztveršu to kā komplimentu,” domīgi attraucu, apzinoties, ka apzīmējums gluži neatbilst Nikas sacītajam. “Teikšu, kā ir, - man ir talants. Tomēr atļaušos arī piebilst, ka Rego ir viegli nokaitināms. īsti jau pat nav jāpiepūlas.” “Nu, uz mani viņš nekad nav bļāvis,” Nika nošūpoja blondo zirgasti. “Bijis neapmierināts, aizrādījis, varbūt kādu skarbāku vārdu pateicis, bet tā... nekad lidz tādai pakāpei.”