“Ko lai saku - tu esi smukāka par mani.” Nezinu, vai tas bija attaisnojums, bet nekas labāks prātā nenāca. Un arī palīdzēja slēgt tēmu - Nika nosarka līdz pat ausu galiņiem un iedziļinājās glāzē.
“Labāk pastāsti: ar ko viņš nodarbojas parastajā dzīvē? Nu, ārpus šī te... visa,” nekonkrēti žestikulēju ar glāzi, nespējot piemeklēt īsto vārdu. “Vai Rego kaut kur strādā, viņam ir uzņēmums, sieva, bērni...?”
“Jā, bosam ir celtniecības uzņēmums. Viņš ceļ mājas, būvē ceļus un vēl visu ko. Sievas nav, bet bija. Viņi izšķīrās pirms pāris gadiem. Viņa nebija viena no mums. Barā runā, ka uzzinājusi par bosa īsto dabu un... nobijusies. Bērnu nav. Nu vismaz - cik es zinu.”
Izskatijās, ka pēc dažām glāzēm vīna Nika bija tikpat aša uz sarkšanu kā es. Laipni lūdzam klubiņā!
“Cik tev gadu?” Mans jautājums izsita sievieti no sliedēm, bet, kā jau labs kareivis, viņa nevilcinoties atbildēja. “Divdesmit septiņi.”
“Tu izskaties jaunāka.” Es neglaimoju, tā bija patiesība. “Tu esi otrais numurs barā? Nākamā aiz Rego?”
“Ko tu!” viņa iesmējās īsus, rejošus smieklus. “Nē, es esmu Rego asistente. Tāda kā pakalpiņš. Otrais numurs, kā tu teici, ir Vilnis. Neesi viņu sastapusi? Tāds neliela auguma, nedaudz apaļīgs.”
“Vilnis?” Centos Nikas doto aprakstu salīdzināt ar jau redzētajiem vilkačiem. “Nevaru uzreiz tā iedomāties. Kāpēc tad uz Romu nelidoja viņš?”
“Kurš tad uzmanīs baru, ja abi bosi būs ārpus Latvijas?” Nika atbildēja ar pretjautājumu.
“Vai tad pāris dienu bars nevar pats sevi uzmanīt?” “Vilki paliek vilki,” Nika negribīgi paraustīja plecus un papildināja glāžu saturu. Spriežot pēc nepieciešamības pieturēt izvairīgo stikla trauku, kamēr tajā lej vīnu, arī vilkate bija nedaudz iereibusi. Nospriedu, ka šis ir īstais brīdis, lai izvilinātu mani interesējošo informāciju. Tā kā iepriekš Rego uz maniem jautājumiem par šo tēmu bija reaģējis klaji noraidoši, tad cerība, ka Nikas attieksme būs citāda, bija gluži neliela. Tomēr jāatceras, ka arī manas spriestspējas šobrīd krietni ietekmēja rūgusi ogu sula. Gan jau Mārdžai būtu kāds atbilstošs teiciens, bet man prātā skanēja vien uzmundrinošs, nedaudz šļupstošs - riskē!
“Klau, gribēju tev ko vaicāt. Rego stāstīja, ka Vjačeslava māceklis aizbraucis uz Dāniju strādāt - cūkas audzēt. Priekšnieks neizskatījās īpaši apmierināts. Kāpēc?”
“Mēs esam plēsēji,” Nika, šķiet, nespēja noticēt, ka varu uzdot tik muļķīgu jautājumu. “Mēs medījam, nevis slaukām mēslus.”
“Bet darbs paliek darbs,” nevarēju piekrist. “Kāda starpība?”
“Liela,” Veronika vairs necentās paskaidrot. “Turklāt Rego ir dusmīgs uz Maksimu ne jau tikai darba dēļ. Viņš mūs kārtīgi iegāza, tā pa kluso aizšmaukdams. Protams, kā Harija pusbrālis viņš tiktu vairāk uzmanīts, bet ne jau izslēgts. Rego ir stingrs, bet taisnīgs.”
“Pusbrālis?” Vīns bija atraisījis Zvēra kunga asistentes mēli, un es negrasījos laist šādu iespēju vējā.
“Jā, vai tad tu nepazini Maksimu Lūkasu?” viņa attapa, ka laikam pateikusi par daudz. “Nu, katrā ziņā, pat ja viņš nebūtu aizbraucis, nedomāju, ka tas mainītu pašreizējo situāciju. Mācekļi parasti nedzīvo kopā ar Glabātāju. Tātad viņš karti arī nebūtu nosargājis.”
“Bet kāpēc viņš aizbrauca? Vai Rego dēļ? Vai Maksims baidījās, ka arī viņu izraidīs no bara?” cerēju izspiest vēl kādu noderīgu zināšanu lāsi. Iespējams, šinī lietā tikko bija parādījies potenciālais vainīgais. Ja Maksimam, Harija pusbrālim, bija zobs uz Rego un baru, tad šis būtu lielisks veids, kā atriebties. It īpaši aizdomīgu to visu padarīja Zvēra asā reakcija. Viņš kaut ko slēpa. Ziņkārība mani nobeigs!
“Kāda vairs starpība? Viņš ir prom. Jau labu laiku,” Nika izvairījās no tiešas atbildes. “Maksims aizbrauca septembra sākumā, tātad pavisam noteikti nebija Latvijā tobrīd, kad karti nozaga.”
“Kā tu vari būt droša, ka viņš pa kluso neatgriezās?” es nebiju tik pārliecināta.
Veronika veltīja man dusmīgu skatienu un noraidoši paraustīja plecus. Vīna glāze vientuļi stāvēja uz galdiņa viņai priekšā. Laikam sarunas tēma bija laupījusi vīnam visu garšu.
“Kad tu uzzināji, kas patiesībā esi?” nolēmu atgriezties pļāpu režīmā, noglabājot jauniegūtās zināšanas vēlākai apstrādei.
“Kad man bija trīspadsmit, mani sakoda klaiņojošs suns,” Nika uzrotīja blūzes piedurkni, kas līdz šim bija veiksmīgi slēpusi baltas, grubuļainas rētas, kuras izvagoja viņas slaido roku no plaukstas locītavas līdz pat elkoņa līkumam. “Kad sākās pārmaiņas, vecāki to norakstīja uz trakumsērgu.” “Tevi sapotēja?”
“Gandrīz,” viņa īsi iesmējās un zem nepatīkamo atmiņu svara nodūra skatienu. “Vecmamma paglāba. Atzinās, ka tas man mantojumā no viņas. Sākumā senči negribēja ticēt. Vēlāk tētis vien noteica, ka sievasmāte vienmēr šķitusi īsta kuce. Tikai viņš neapzinājies, cik tuvu patiesībai bijis.” “Skarbi. Un kādas tagad ir jūsu attiecības?”
“Nekādas. Es aizgāju no mājām, kad man bija septiņpadsmit.”
“Tādēļ, ka esi divdabe?”
“Nē, tādēļ, ka priekšroku dodu meitenēm.”
Tagad bija mana kārta sarkt un nodurt skatienu. īsti nezināju, kā reaģēt - vai Veronika jokoja vai runāja nopietni?
“Kad tēvs uzzināja...” viņa noskaloja rūgtuma pieskaņu balsī ar lielu malku vīna, “viņš uzšāvās orbītā no dusmām. Teica, ka ar spalvainu meitu vēl esot varējis samierināties, bet ar tādu...”
Nika izteiksmīgi izbolīja acis. Laikam nebiju vienīgā ar problemātisku ģimeni.
“Un kā ir ar tevi?” sieviete pārtrauca ieilgušo klusuma brīdi.
“0 nē! Man patīk vīrieši,” pasteidzos ieviest skaidrību šinī jautājumā.
“To es zinu,” Nika noķiķināja. “Gribēju vaicāt - kā tavi draugi un radi uztver to, ka esi spalvaina?”
“Iesaka skūties pēc iespējas biežāk.”
Pēc sarunbiedres izteiksmes nojautu, ka joks ir pārprasts.
“Nu, viņi neko nezina. Draudzenes laikam līdz galam vēl nav sapratušas, bet citu attiecību man pašreiz nav. Ar iepriekšējo draugu izšķīros pirms pārvēršanās.”
“Tici man, labāk šinī pārejas periodā arī neuzsākt jaunas attiecības. Tev pat vēl nav pusgads. Vēl daudz kas mainīsies,” Nika zīmīgi paraustīja uzaci.
“Uzmundrinoši,” nokrekšķējos glāzē, rožainu nākotnes perspektīvu iedvesmota.
“Labi, laiks uz gultu.” Vilkate graciozi piecēlās no zemā klubkrēsla par spīti paaugstinātajiem grādiem organismā.
“Man patīk gulēt vienai,” nomurmināju caur vīna miglu.
“Rozā joki mani vairs neiespaido,” viņa paraustīja plecus, liekot man justies vainīgai par netaktisko piezīmi.
“Neņem ļaunā. Man ir talants nokaitināt cilvēkus,” es atvainojos.
“Tad jau labi, ka neesmu cilvēks.”
Vakars nebeidzās uz pozitīvas nots. Nikas atbilde atstāja mani nedaudz rūgtenas morālas mieles. Vai viņai būtu taisnība? Mēs vairs nebijām cilvēki? Piepeši vīns zaudēja aromātu, un dullums galvā nešķita tik patīkams. Sajutos nogurusi un ilgojos pēc karstas dušas un mīkstas gultas.
Norēķinājusies par dzērienu, gurdi devos uz numuru, domās apviļājot pasviesto domu par zaudēto cilvēcību. Iznākusi no lifta, pamanīju gaiteņa galā kādu vīrieti, kuram šķita sagādājam grūtības durvju elektroniskās atslēgas ievietošana tai paredzētajā atverē. Tas likās tik simboliski -ari es vairs nespēju iekļauties sev paredzētajā dzīves nišā. Bija mainījies mans kods.