Šādu filozofisku domu pārņemta, līdzsvaram atspiedusies ar pieri pret durvīm, mēģināju iemānīt plāno plastikāta karti šaurajā šķirbiņā. Nākamajā mirklī es jau atrados uz ceļiem un, vēl neredzot uzbrucēju, centos aizvelties pēc iespējas tālāk. Lai arī nebiju vilcinājusies ne mirkli un bez garām pārdomām paklausīju instinktu bridinošajam brēcienam, tomēr ari pretinieks izrādījās pietiekami izveicīgs. Spēcīgas rokas ieslēdza mani ciešā apskāvienā, uzbrucējam ar svaru iespiežot manus ceļus grīdā. Sajutusi karstu elpu uz kakla, strauji atliecu galvu, cerot trāpīt vīrietim pa degunu, bet manevrs izrādījās veltīgs.
“Stay still'!” Spriežot pēc sēcošās balss, virs manis gulēja angliski runājošs vīrietis.
Es pārsvarā neklausu svešinieku ieteikumiem un neuzskatīju, ka šis būtu īstais bridis mainīt savus paradumus.
“Rego!” Kuģa Aurora miglas taure varētu mani apskaust par skanīgumu. Un tas ari deva acumirklīgus rezultātus, lai gan ne tādus, kā vēlējos. Uzbrucējs pacēlās gaisā un triecās pret pretējo sienu. Kopā ar visu manu personu. No trieciena mana galva atkal lidoja atpakaļ, šoreiz - inerces vadīta, un tas jau bija mazāk patīkami. Sprandā kaut kas nejauki nočirkstēja, liekot acu priekšā uzplaiksnīt zvaigznīšu lietum.
“Back ofp,” uzbrucējs brīdinoši kādam uzrūca. Tad jau es atguvu redzes spējas, un izrādījās, ka šo īso pavēli bija izpelnījies Rego. Dūrēs savilktām rokām un sakostiem zobiem viņš izskatījās kā ruda sodība, nolaidusies no Debesu valstības pašā viesnīcas gaitenī. Parasti tik zilo acu skatiens bija satumsis un kļuvis svešādi stings. Tādas acis es biju redzējusi tikai plēsējiem kanāla National Geographic pārraidēs.
“Atlaid viņu,” drīzāk nojautu nekā sapratu Rego teikto. Viņa balss vairāk atgādināja savvaļas dzīvnieka rūcienu, nevis cilvēka izdvestās skaņas. Kaut kur tālāk gaitenī noklaudzēja durvis, un mums tuvojās steidzīgi soļi. Arī Nika nevēlējās palaist garām iespēju pavilloties.
Juzdams pārspēku, uzbrucējs nedaudz atslābināja tvērienu, ļaujot man uzelpot. Tālāk saruna noritēja itāļu valodā, kuras zināšanas man bija pietiekami ierobežotas, lai no visa sacītā saprastu vien tik daudz, ka runa ir par mani. Roka, kas apvija manu kaklu, bija kārtīga baļķa resnumā un arī oda atbilstoši - pēc meža, muskusa un briesmām. Uzmanīgi pagriezu galvu, ar acs kaktiņu šķielējot uz cilvēku, ar kuru atrados piespiedu tuvībā. Bieza, tumša bārda aizsedza viņa seju, bet dziļajās acis dzalkstīja draudīgs skatiens. Sajutis manu manevru, viņš sasprindzināja vareno bicepsu, atkal vienlaikus laupot man kustības brīvību un daļēji noslēdzot elpceļus. Izdvesu gārdzošu skaņu un drudžaini centos aizkabināt pirkstus aiz spalvainā sloga, lai iegūtu kaut minimālu gaisa plūsmu.
Pamanījis vieglās grūtības, kurās biju nonākusi, Rego samierinoši pacēla plaukstas un pāris soļu atkāpās, pavelkot aiz sevis ari Nīku, kas, savīkstījusi dūres, bija gatava cīņai.
“Leonīda,” viņš pievērsās man. “Lūdzu, nedari muļķības. Franko tevi atlaidīs, ja apsolies uzvesties labi.”
Protams, lietderīgi būtu bijis, ja Rego ari definētu, ko viņa uztverē nozīmē uzvesties labi. Bet iespēja brīvi uzelpot bija pietiekami kārdinoša, lai es apsolītu jebko.
No manām acīm nolasījis piekrišanu (jo jebkādi citi komunikācijas veidi bija liegti), Rego deva iedrošinošu zīmi sagūstītājam, kurš tagad bija ticis arī pie vārda - Franko. Nika šķita neapmierināta ar notikumu pavērsienu, un tas mani darīja bažīgu. Tomēr dāvinātam zirgam zobos neskatās.
Franko negribīgi atlaida tvērienu ap manu kaklu, atstājot vien savu lāča cienīgo ķetnu uz pleca.
“Rego, kas notiek?” pirms atkal uzticējos balsij, pāris reižu dziļi izelpoju, cenšoties atbrīvoties no panikas, kas pamazām, bet neatlaidīgi pieauga. Visas iesaistītās puses izskatījās pārāk nopietni, lai to varētu klasificēt kā pārpratumu.
“Arhivārs mūs gaida,” vilkatis caururba mani ar stingu dzīvnieka skatienu. “Ir jaunumi mūsu lietā.”
6
Jau atkal man uzlika acu apsēju un, neievērojot pat elementāras pieklājības normas, iestūma mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Tomēr tas nešķita tik šausminoši kā Rego klusējošā piekrišana. Veltīgi centos noskaidrot, kas īsti notiek. Tiku pagodināta vien ar dusmīgu uzrūcienu, kas pārliecināja paciesties.
Šoreiz pie Arhīva ēkas bija novietotas vairākas mašīnas, kas liecināja, ka vēlajā vakara stundā neesam vienīgie apmeklētāji. Ēkas priekšpusi un kāpnes izgaismoja neskaitāmas lampas, liekot tumsai ārpus gaismas apļa izskatīties pēc melnas sienas. Pie ieejas mūs sagaidīja plikgalvis Paolo ar saviem vilkiem un vēl kāds pusducis ļaužu, kuri neizskatījās pēc drošībniekiem.
Šoreiz apostīšanas ceremonija aiztaupījās. Bez liekām sarunām un samērā rupji mani izvilka no mašīnas, augšup pa kāpnēm un cauri garajiem gaiteņiem uz Arhivāra kabinetu. Gluži tāpat kā dienas sākumā Paolo pavadīja mūsu svītu, tikai šoreiz skatītāju bija ievērojami vairāk. Es sajutu nepatikšanas, kas kliegtin kliedza sejā. No bailēm biju kļuvusi vai gluži stīva, un ar katru metru mana spēja pretoties saruka. Ar acs kaktiņu pamanīju Niku, kas turējās dažus soļus iepakaļ. Lai gan divdabis biju samērā neilgi, tomēr no viņas vēdījošo baiļu smaku spēju saost. Kaut kas bija nogājis greizi. Tik greizi, ka Pizas tornis tāds nieks vien šķita.
“Turi muti un atbildi īsi,” Rego brīdinoši norūca man pie auss, iekams mani nepieklājīgi un bez uzaicinājuma apsēdināja krēslā pretim Arhivāra galdam. “Neizrunājies lieku.” Pats sirmais kungs vēl nebija ieradies, tāpēc ieguvu pāris mirkļu, lai pārlaistu skatienu klātesošo sejām, kuras bija aizdomīgi nopietnas.
“Kas notiek?” ar stīvām lūpām uzrunāju Niku, liekot cerības uz jauniesākto draudzību.
“Nezinu,” viņa izskatījās tāpat, kā es jutos. “Esot atrasti kaut kādi jauni pierādījumi.”
“Kādi pierādījumi? Kam?” kalu dzelzi, kamēr vēl to mākslīgi neatdzesēja Rego dzestrais skatiens. Paolo ar drošībniekiem pievirzījās pussoli tuvāk un burtiski saspicēja ausis.
Blondīne noliedzoši papurināja galvu un saknieba lūpas par zīmi, ka saruna beigusies. Neveselīgā interese klātesošo skatienos atgādināja Rego padomu, kuram nolēmu sekot. Gan jau viss noskaidrosies. 11 izrādīsies kāda šausminoša kļūda, muļķīgs pārpratums...
Kabineta tālākajā sienā atvērās apslēptas durvis - tās bija viltīgi nomaskējis gleznojums, kas atgādināja nišu. Arhivārs ieripoja kā tanks. Tikpat liels, draudīgs un uz riteņiem. Iepriekš lielais galds mūsu starpā bija apslēpis skatienam ratiņkrēslu. Tomēr tas nemazināja viņa iespaidīgumu. Gaiss telpā šķita elektrizēts. Jutu, kā saslejas sīkie matiņi uz spranda. Gluži kā pirms negaisa novēdīja ozona smārds. Džakomo spēks bija nenoliedzams.
Absolūtā klusumā viņš ieņēma vietu otrpus galdam un uzkrāva man skatienu kā svina plāksni. Spiediens bija grūti izturams. Sāpošās plaušas atgādināja par skābekļa piegādes nozīmi dzīvības uzturēšanas procesos. Lēnām izelpoju un ieelpoju. Gluži kā jogā.