“Paldies, ka piekriti atkal tikties,” Arhivārs samtaini iesāka. It kā man būtu bijusi izvēle!
“Atvainojos, ja Franko metodes izrādījušās nedaudz par skarbu. Viņš vienmēr ir bijis karstgalvis,” vecais turpināja, izliekoties nemanām saspringtos skatienus mums apkārt. “Šoreiz kafiju nepiedāvāšu, jo saruna būs īsa un laika ir maz.” Nevarētu teikt, ka šāds pavērsiens mani apbēdinātu -motoreļļa kafijas krūzītē nekad nav bijis mans iecienītais dzēriens.
“Jautāšu vēlreiz, pirms apspriežam apstākļus, kuru dēļ esi šeit. Vai tu zini, kas ir noticis ar karti?”
“Nē, kā jau teicu...” Manu uztraukto burbuļošanu pārtrauca Paolo delnas svars uz pleca. “Nē. Nezinu.”
“Tev nav ne mazākās nojausmas, kas to paņēma?” “Nē.” Plikgalvja rokasspiediens palīdzēja atbildēm būt īsām un konkrētām.
“Tu nezini, kur tā patlaban atrodas?”
“Nē,” godīgi apstiprināju jau iepriekš sacīto, tomēr mani nepameta sajūta, ka par labu tas nenāk.
Arhivārs uz mirkli nolaida skatienu uz savām lielajām plaukstām, dodams man laiku pārdomāt atbildes. Jutos kā eksāmenā.
“Kestas,” viņš ar smagu nopūtu palūkojās uz garu, tievu vīrieti ar kazbārdiņu, viļņainiem, pašķidriem mateļiem un tik zaļām acīm, ka tās drīzāk izskatījās dzeltenas. Kā vilkam.
“Tas ir Kestutis Šuodraskis, Lietuvas bara vadītājs,” Dža-komo iepazīstināja. “Viņš šodien vērsās pie manis ar unikālu lūgumu. Nu, varbūt ne gluži unikālu... Ja jūs nebūtu ieradušies pirmie...”
Viņš nogaidoši lūkojās manī. Velti - es nezināju, par ko ir runa.
“Džakomo, nevilksim garumā,” lietuvietis atļāvās iejaukties. Atbalstījies ar garajām, kaulainajām rokām pret galdu, viņš urbās ar skatienu Arhivārā. “Es saku, tā ir viņa!”
“Tā var būt tikai sakritība,” sirmais kungs norūca. Dzīvnieciskā skaņa savādi kontrastēja ar brillēm plānajos rāmjos, uztupinātām uz lielā deguna. Viņš izskatījās pēc zinātnieka, nevis vilka.
“Leo, ļauj man paskaidrot.” Svina plāksne atkal uzgūla maniem pleciem. “Kestas baru ir piemeklējusi tāda pati nelaime kā Rego. Viņu karte ir pazudusi. Tomēr jūsu kaimiņiem paveicās vairāk - vietā, no kuras tā tika izzagta, uzieti pierādījumi, kas varētu palīdzēt atrast vainīgo. Pēdas nospiedums un spalvas kušķis.”
Manuprāt, tās bija lieliskas ziņas! Bet tas neizskaidroja savādo saspringumu gaisā un to, kāpēc tiku atvilkta šurp. Lai man pateiktu, ka slikti darīju savu darbu? Neatradu vainīgo jau sākumā? Vispār - tas manos pienākumos neietilpa, un par brīvprātīgo darbu nekāds atalgojums nepienācās. Un arī sods ne.
“Jauki,” godīgi noteicu. “Vai ir zināms, kam tie pieder?” “Pagaidām personība vēl nav noskaidrota. Tikai suga,” Džakomo nenovērsa smagnējo skatienu. Lietuvietis nervozi dīdījās līdzās, alkaini nopētot mani gluži kā izsalcis kucēns siera gabalu.
“Vai nojaut, par ko ir runa?” Man laikam tika dota pēdējā iespēja. Tikai nezināju, kas būtu jādara. “Pēdas nospiedums un apmatojums pieder kaķim. Spriežot pēc krāsas - brūnam kaķim.”
Manas smadzenes sākotnēji atteicās izprast problēmas dziļumu. Bet tad nāca atskārsme - un viss nostājās savās vietās. Pēc Džakomo domām, es biju zagle.
“Bet tas ir absurds!” Piepešas dusmas mani uztrenca stāvus, pirms Paolo paspēja reaģēt. “Es nesēdēšu te un neklausīšos šajos nejēdzīgajos apvainojumos! Vai tā ir pateicība par to, ka centos jums palīdzēt? Es piekritu braukt Rego līdzi uz Romu, lai apliecinātu viņa vārdu patiesumu, nevis lai tiktu apvainota zādzībā!”
“Iespējams,” Džakomo samierinoši pacēla lielo plaukstu. “Iespējams, Kestutis kļūdās. Protams, tu neesi vienīgā savas sugas pārstāve reģionā. Bet ciešā saikne ar Rego baru padara tevi par vienu no aizdomās turamajiem.”
“Ciešā saikne!” nikni izspļāvu. “Tā nav mana iniciatīva vai izvēle! Kaut kā ir sanācis tā, ka jau kuro reizi cenšos glābt šī bara pēcpusi. Vai pēcpuses! Un ne jau labprātīgi!”
“Lai kā arī būtu,” Arhivārs uzmeta brīdinošu skatienu lietuvietim, kas likās gatavs mesties man pie rīkles par šādu izrunāšanos, “ir tikai viens veids, kā pārliecināties par tavu nevainību.”
Drīzāk jutu nekā redzēju Rego un Niku saspringstam. Lietuvietis atņirdza dzeltenos zobus nepatīkamā smaidā. Tas viss neko labu nevēstīja.
“Ir jāsalīdzina pēdu nospiedumi un smaka,” Džakomo nogaidoši palūkojās manī.
“Kādi pēdu nospiedumi?” drošības pēc pārjautāju.
“Jāsalīdzina tavas pēdas nospiedums ar Kestuta atvesto atlējumu.”
Tikai tagad pamanīju uz lielā rakstāmgalda balojam ģipša kluci kaķpēdiņas formā.
“Bet kā...?” dusmas sāka atkāpties, bet skaidrība nepalielinājās.
“Tev būs jāpārvēršas.”
Pēc šiem Arhivāra vārdiem bija pienākusi Rego kārta lēkt kājās un iejaukties.
“Kungs, tas nav iespējams! Leonīda tikai nesen kļuva par divdabi. Viņa vēl nemāk pārvērsties bez pilnmēness.” “Ir veids, kā šo procesu var paātrināt...” lietuvietis dedzīgi iestarpināja. “Dzira...”
“Tas ir neprāts! Es nepieļaušu...” Rego dusmīgi noraidīja. “Mēs nevaram uzspiest kaut ko tik riskantu!”
“Nedomāju, ka šinī gadījumā ir izvēles iespējas.” Arhivārs izstaroja ledainu mieru. “Kestutis kā Lietuvas bara vadītājs ir izvirzījis apsūdzību. Vai nu tā tiek atspēkota, vai arī principāts izskatīs piemērojamo sodu. Kā tu, Rego, noproti, par šādu pārkāpumu tas nebūs no mazajiem.” “Bet viņa nav bara loceklis!” Rego pēdējās savaldības paliekas izplēnēja kā pērnais sniegs. Atbalstījies ar dūrēm pret veclaicīgo rakstāmgaldu, viņš kliedza Arhivāram sejā. Pēdējais nelikās iespaidots.
Jutu, ka pienācis laiks iejaukties. Galu galā šeit tika apspriesta mana persona, un, lai ari kādas būtu manas attiecības ar Rego, nevēlējos viņu ievilkt ķezā manas vainas dēļ.
“Pagaidi,” samierinoši uzliku roku uz Zvēra masīvā pleca, lai jau nākamajā bridi to atrautu kā dzelta. Dusmas sprēgāja kā dzirksteles un dzēla plaukstā.
“Ja ir kāds veids, kā pierādīt, ka neesmu iesaistīta, esmu gatava to izmēģināt.”
“Tu nezini, ko runā,” Rego ar čūskas izveicību apsviedās pret mani. Viņa acīs dega industriāla izmēra brīdinājuma zīmes, kuras ignorēt būtu neprāts. Bet kurš teica, ka esmu prātīga?
“Protams, nezinu,” paraustīju plecus. “Bet jūtu, ka citas izvēles man nav. Patlaban visi esam nedaudz iekarsuši.
Kādam jāsper pirmais solis un jāiziet uz kompromisu. Kāpēc lai tā nebūtu es?”
“Leonīda, tu piekriti pārbaudei?” Džakomo gaidija oficiālu apstiprinājumu. Jutos kā pele, kas vēro slazda aizciršanos palēninājumā.
“Jā! Sakiet, kas jādara.”
Nevarēja taču būt tik Jauni. Lai ari kā, būtībā mēs visi tomēr bijām cilvēki, civilizēti cilvēki, kuri pakļāvās vispārpieņemtām sabiedrības normām, kuru dzīves regulēja likumdošana un kārtību sargājošas instances. Jā, es paļāvos uz tiesu, policiju un juristiem, kas mani izvilktu no ķezas.