Misters Hekss labi pārzināja Arhīva plānojumu, jo pēc pāris pagriezieniem mēs nonācām pie šaurām, zemām durvīm, kas izrādījās kravas lifts. Kā viņš paskaidroja, ar šo tiekot pārvietoti tikai arhīva materiāli, tāpēc atšķirībā no citiem sugasbrāļiem tas izcēlās ar nelieliem izmēriem.
Skaidrojums laikam bija domāts kā atvainošanās, jo bijām spiesti cieši piekļauties viens otram, lai ietilptu metāla kastē, kas krakšķot un čīkstot nogādāja mūs daudzus metrus zemāk pagrabā.
Noklikšķinājis gaismas slēdžus, Toms izgaismoja ceļu. Varēja tikai apbrīnot pašpārliecināto mieru, ar kuru viņš darbojās, it kā atrastos pie sevis mājās.
“Šīs ir Arhīva telpas, kur glabājas principāta dokumenti, liecības un pieraksti,” viņš paskaidroja, norādot uz daudzajām durvīm visa gaiteņa garumā.
“Arī kartes?” painteresējos, cenšoties neatpalikt no viņa steidzīgā soļa.
“Jā, arī tās,” Toms pāri plecam uzmeta man aizdomīgu skatienu.
Pēc mirkļa mēs nokļuvām plašā zālē, kur uz gariem galdiem stāvēja dokumentu kaudzītes, neatplēstas vēstules un vēstules, sagatavotas nosūtīšanai.
“Šī ir sadales telpa. Šeit tiek apstrādāta visa korespondence.”
Intereses pēc garāmejot uzmetu skatienu aprakstītajiem papīriem, un kādas dokumentu mapes nosaukums acumirklī piesaistīja manu uzmanību.
“Mister Heks! Vai jums būtu telefons?” man iespēra idejas zibens. “Vai varat uz mirkli to aizdot?”
Toms Hekss izrādījās īpašnieks jaunākajam iPhone modelim, ar kura palīdzību uztaisīju dažas bildes un nosūtīju sev uz e-pastu. Kas zina, varbūt noderēs!
“Ja esi beigusi, tad pasteigsimies! Drīz viņi pamanīs tavu prombūtni, un tas apgrūtinās izkļūšanu ārā,” mans pavadonis vēsi piezīmēja. Viņam taisnība - bēgšana no Ifas šobrīd bija prioritāte.
Šauras, stāvas kāpnes mūs izveda pie dzelzs durvīm, kas bija slēgtas ar sarežģītu kodu atslēgu. Domāju, tā pārdzīvoja lielāko šoku savā mūžā, kad mans personigais Džeimss Bonds to ar nepārspējamu eleganci un vieglumu atmūķēja.
Aukstais nakts gaiss, pilns rudenīgu smaržu, apsveica mūs ar izkļūšanu brīvībā. Spožās gaismas pie mājas sienas uz mirkli izstiepa mūsu ēnas garas un melnas. Zem kājām nočirkstēja grants. Iekoptais dzīvžogs kalpoja par lielisku slēpni, kurā gan ilgi neuzkavējāmies. Aiz tā mūs gaidīja automašīna, kura atslēdzās ar klusu, priecīgu klikšķi.
Neieslēdzot priekšējās gaismas, Toms veikli uzmeklēja ceļu, kas veda prom no Arhīva.
Tikai tad, kad draudīgā, izgaismotā ēka nozuda no aizmugures skata spoguļa, ļāvos atvieglotai nopūtai un uz mirkli pievēru acis.
Savādi, bet ar aizvērtām acīm mans domu procesors uzņem apgriezienus. Iespējams, tas nav tik spēcīgs, lai vienlaikus veiktu vairākas darbības - apstrādātu redzes aparāta sūtītos signālus un risinātu patiesi svarīgus jautājumus.
“Mēs pārsteidzoši viegli izkļuvām no turienes,” es paslējos krēslā stāvāk un paliecos uz priekšu, lai labāk redzētu misteru Heksu. Tomēr automašīnas salonā valdošā tumsa labi slēpa viņa vaibstus. Nesaņēmusi atbildi, turpināju domu:
“Kad mani atveda, tur čumēja un mudžēja no apsargiem un vēl visādiem ļautiņiem. Tie taču ir vilki? Kā viņi mūs nesaoda?”
“Es veicu diversiju,” Toms Hekss sniedza atbildi, no kuras nekas skaidrāks nekļuva. “Un mums kāds palīdzēja.”
“Rego?”
Uz šo jautājumu atbildē saņēmu vien klusumu.
Nogrimusi domās, nepievērsu uzmanību ceļam, tāpēc biju ļoti pārsteigta, kad pēc desmit minūšu brauciena Heksa automašīna piestāja pie manas viesnīcas.
“Kā tas var būt? Viņi mani veda pusotru stundu!” Smadzenes cīnījās ar šoku.
“Protokols nosaka, ka svešie tiek maldināti.”
“Tu gribi teikt, ka mani tik ilgi vizināja pa Romu ar aizsietām acīm, lai gan Arhīvs atrodas gluži blakus?”
Misters Hekss paraustīja plecus un izkāpa no automašīnas. Dusmīgi purpinot un neticīgi grozot galvu, es viņam sekoju.
“Tev ir piecas minūtes, lai sakārtotu ceļasomu. Es gaidīšu foajē. Ja redzēšu kādu no vilkiem, zvanīšu uz istabiņu. Tu klausuli necel, bet momentā atstāj visu, kā ir, paņem tikai ceļošanas dokumentus un pa kāpnēm dodies uz viesnīcas jumtu. Ja kas, tiksimies tur.”
“Un ko pēc tam?” noklausījusies instruktāžu, uzdevu precizējošu jautājumu.
“Pēc tam tu lido mājās.”
“Bet Rego un Nika?”
“Piecas minūtes,” viņš zīmīgi palūkojās rokas pulkstenī. Mana istabiņa saimnieces prombūtnes laikā bija krietni pārvērtusies. Drēbes un apavi atradās kaudzē uz grīdas. Gultas matracis bija atbalstīts pret sienu, un visiem skapjiem durvis bija vaļā. Naktsskapītis cietis visvairāk - tā atvilktnes mētājās kur kura.
Kāds kaut ko bija meklējis. Labi, neprecīzi izteicos. Vilki meklēja kartes. Vai vismaz manas vainas pierādījumus.
Cenšoties ignorēt nepatīkamo sajūtu, ka kāds ir rakājies manā veļā, ātri sametu mantas ceļojumu somā, ik pa laikam bailīgi palūkojoties uz telefonu. Paldies Dievam, tas klusēja.
Tātad mana prombūtne nebija pamanīta. Pārliecinājusies, ka viss ir savākts, devos uz durvīm. Pa ceļam pamanīju nokritušu rokassprādzi un pieliecos to pacelt, ātri vēl pārlaizdama skatienu grīdai. Un šausmās sastingu. Telefona vads bija pārgriezts. Brīvie gali izspūruši gulēja zemē.
Stindzinošs panikas vilnis uz pussekundi pārvērta mani ledus skulptūrā. Misters Hekss nevarēja mani sazvanīt, lai pabrīdinātu par briesmām. Iespējams, gūstītāji jau atradās aiz durvīm.
Pārvarējusi sastingumu, klusām pielavījos pie durvīm un piespiedu tām ausi. Šī bija laba viesnīca ar izcilu skaņas izolāciju. Durvīs iestrādātā actiņa rādīja tikai pretējo sienu. Man nekas cits neatlika kā vien atvērt durvis un palūkoties gaitenī.
Nervozi aplaizījusi piepeši apkaltušās lūpas, es satvēru rokturi un noskaitīju īsu lūgsnu visiem sev zināmajiem dieviem.
Grasījos jau to nospiest, kad pašsaglabāšanās instinkts uzšāva pa pirkstiem. Intuīcija nostrādāja kā strāvas trieciens, liekot atkāpties no durvīm. Pārsteigta lēnām izkustināju notirpušo plaukstu un pirkstu galus, kas vēl joprojām nedaudz smeldza. Klusas skaņas liecināja, ka kāds mēģina iekļūt iekšā.
Tobrīd jau atkal piedzīvoju, kā bailes apstādina laiku, padarot pasauli kristāldzidru un asu. It kā kāds būtu izkliedējis miglu, kurā visu laiku dzīvoju. Reiz jau tā bija noticis, kad izmisīgs lēciens bija paglābis manu ādu no vilka zobiem. Toreiz biju izvēlējusies nepiemērotu brīdi, lai atklātu vilkačiem, kas īsti notika ar viņu barvedi. Daži no viņiem bija ieinteresēti mani apklusināt.
Arī tagad zināju, kas jādara un ka man pietiks laika, lai to paveiktu. Dažos soļos šķērsoju istabu un atvēru logu.