Zem tā trokšņoja iela. Daudz nevilcinoties, palaidu somu brīvajā kritienā, kas to nogādāja būvgružu konteinerā piecus stāvus zemāk.
Aizvērusi logu, devos uz vannasistabu un ielocīju savu slaido stāvu skapītī zem izlietnes. Melošu, ja teikšu, ka to paveicu bez grūtībām. Bet šobrīd tas bija mazsvarīgi. Galvenais - es paspēju aizvērt durtiņas no iekšpuses, iekams istabā kāds ienāca.
Pēc soļiem spriežot, viņi bija trīs. Izvirinājuši skapju durvis, palūkojušies dušā, klusās balsīs apspriedušies, viņi steidzīgi izmetās ārā. Redzējuši tukšo istabu un to, ka nav ceļasomas, viņi droši vien nosprieda, ka esmu jau gabalā. Arī smalkā oža nebija labs palīgs, jo, visticamāk, gaiss jau bija piesūcies ar manu smaku.
Tomēr piesardzība nekad nenāk par ļaunu. Tāpēc paliku skapiša tumsā nosacītajā drošībā. Laiks gāja, un mana sirds pamazām palēnināja trako skrējienu. Adrenalīna pieplūdums noplaka, un improvizētā moku kambarīša šaurība man tīri vai patika. Omulīga kastīte, pie sevis nodomāju, pirms miegs mani pārņēma savā varā. No vieglās snaudas mani izvilināja tikko dzirdama skaņa - kāds klusītiņām ienāca istabā. Vai tiešām vilki būtu atgriezušies? Bailes uzšāvās debesīs kā izbiedēts putns.
“Leo!” mani kāds pasauca ar angļu akcentu. No atvieglojuma gandrīz apčurājos.
“Mister Heks, esmu šeit.” Centos atspiest vaļā slēptuves durtiņas, tomēr tās šķita iestrēgušas.
“Kur?” viņš neticīgi pārvaicāja. “Plauktā?”
“Sauc, kā gribi, tikai atver tās sasodītās durvis! Mani ceļi tūlīt eksplodēs.” Mani pārņēma piepeša klaustrofobijas lēkme. Es gribēju laukā. TAGAD!
Neticība no Toma Heksa skatiena nepazuda ari tad, kad jau biju atlocījusi nedabiskos leņķos saspiestos locekļus un nostājusies viņa priekšā visā godībā.
“What the bloody f...k happened?’” viņš vēlējās zināt. “Telefona vads izrādījās pārgriezts,” īsi paskaidroju. “Es izmetu somu pa logu, bet pati paslēpos skapitī. Knapi paspēju, pirms viņi ienāca. Laikam nosprieda, ka esmu jau prom. Ko tagad darīsim?”
“Visticamāk, viņi centīsies mūs pārtvert pirms lidostas. Ja nokļūsim tur pirmie, tad būsim drošībā. Lidostas šobrīd ir pasaulē visvairāk apsargātās vietas. Terorisma draudu dēļ visi apsargi tur ir dubultvērīgi. Vilki neriskēs uzsākt jandāliņu.”
“Tev ir plāns?”
“Jā, bet tev tas nepatiks.”
Man nebija iebildumu pret mistera Heksa plānu kopumā. Tikai pret dažiem tā elementiem. Kā, piemēram, pret ietū-cīšanos ļoti (varētu pat teikt - ekstrēmi) šaurā telpā starp dažāda izmēra kastēm, līdz malām pilnām ar svaigi grieztiem ziediem. Piegādes automašīnas kravas nodalījums bija īpaši aprīkots ar atvēsināšanas ierīcēm, lai uzturētu nemainīgi zemu temperatūru, kas tik svarīga, lai puķes pārciestu garos pārbraucienus. Man tas nozīmēja drebināšanos un salšanu. Tomēr asie iesaiņojumu stūri, kas dūrās ribās, apgrūtinātā elpošana un neērtais ķermeņa novietojums (jo apsēsties nedrīkstēja, lai nesaplacinātu kādu iesaiņojumu) nebūtu nekas nepaciešams. Ja vien tas viss nenotiktu automašīnā, kas traucās pa Romas pieblīvētajām ielām.
Kā izrādījās, puķu piegādes servisā strādāja kāds Toma paziņa, kas palīdzēja mums nokļūt lidostā. Kravas automašīna, kas piegādā ziedus, nevienam neraisītu aizdomas.
“Mister Heks, jāatzīst, ka jūsu resursi ir neizsmeļami. Kas īsti jūs esat?” nolēmu novērst domas no nelielajām grūtībām ar saviesīgu papļāpāšanu.
“Es esmu starptautiskais konsultants starpsugu jautājumos.” Viņam bija krietni jāpiepūlas, lai pārkliegtu kravas nodalījumā valdošo troksni. “Palīdzu risināt situācijas, kuras netiek reglamentētas. Kā, piemēram, tavs gadījums.” “Tu ari esi divdabis?” Atbildi gan zināju, tomēr nekad nenāk par ļaunu pārliecināties.
Izpelnījos asu skatienu, ko nomainīja sapratne.
“Tu tikai nesen pārvērties, ja? Vēl nevari mūs atšķirt? Bet, jā - esmu divdabis. Tādas pašas sugas kā tu.”
“Kaķis? Tu ari esi kaķis?” mani pārņēma neizskaidrojams prieks. Laikam par to, ka neesmu tāda vienīgā.
“Jā,” pamanījis manu entuziasmu, viņš sāka smieties. “Esmu ruds, nekaunīgs runcis.”
“Jauki,” smaids negribēja atkāpties.
“Bet atgriežoties pie tā, ko daru, - kā jau minēju, es darbojos starptautiski. Tomēr katrā reģionā ir kāds pārstāvis, kas strādā manā vārdā. Pārstāvji palīdz citu sugu divdabjiem. Tiem, kas nav vilki.”
“Vai tad tādu ir daudz?”
“Nē, nav gan. Tieši tur arī rodas problēma. Divdabju sabiedrībā vilki ir dominējošā suga. Gan pēc skaita, gan arī tradīciju ziņā. Viņi vienīgie ir ar organizētu struktūru, reglamentu un hierarhiju. Līdz ar to arī citu sugu divdabju jautājumi tiek risināti atbilstoši vilku bara likumiem. Un, kā jau vari iedomāties, tie nekad nebūs pretrunā ar vilku interesēm. Citām sugām ir vai nu jāpakļaujas diktātam, vai ari...”
“Jāizmirst?”
“Vai ari jāsauc palīgā mani. Pastāv sena vienošanās, uz kuras pamata konsultantiem ir tiesības iejaukties to lietu izskatīšanā, kas skar citas sugas.”
“Kas tā par vienošanos?” Mani interesēja, kādi apstākļi varēja ietekmēt Svētās Romas Dieva suņu principātu slēgt tik neizdevīgu darījumu.
“Par to es tev sīkāk pastāstīšu citreiz. Ar vienu nosacījumu.”
“Kādu?”
“Baltijas reģiona konsultants jau labu laiku ir bezvēsts pazudis. Neviens cits kandidāts uz šo posteni nepiesakās. Līdz ar to vilki pie jums ir kļuvuši galīgi nekaunīgi. Viņi it kā uzņemas šefību pār svešsudzniekiem, tajā pašā laikā pieprasot bezierunu pakļaušanos. Tas viss kļūst aizvien sliktāk. Esmu saņēmis daudz sūdzību. Tas vairs tā nevar turpināties. Situācija ir jāatrisina, turklāt nekavējoties. Tāpēc vēlos tev pavaicāt - vai tu būtu ar mieru uzņemties šo darbu?”
“0!” manā balsī bija pārsteiguma un sāpju sajaukums. Pirmais - no negaidītā jautājuma, otrais - automašīna strauji bremzēja, un kāda slikti piestiprināta kaste uzdāvināja man ar rozēm rotātu punu pierē.
Man tikko izteica piedāvājumu, no kura bija viegli atteikties. Es biju jauniņā. Notikumi jau tā virzījās pārāk strauji, lai ar savām niecīgajām zināšanām un pieredzi es uzņemtos tik svarīgu amatu.
“Neuztraucies, man atbildi nevajag uzreiz,” Toms mierināja, palīdzot izpiņķerēt no matiem kādu īpaši pieķērīgu ziedu. “Padomā par manis sacīto! Jau tagad tu esi iejaukta vietējā bara lietās vairāk, nekā vajadzētu. Turklāt - nebaidies, ka uzgrūdīšu tev pienākumus un atstāšu likteņa varā. Tu iziesi apmācību, sākumā strādāsim kopā. Un lielākoties problēmsituācijas ir krietni vienkāršākas nekā tā, kurā patlaban atrodies tu pati. Šis ir izņēmums. Katrā ziņā padomā par manis sacīto. Es tev atstāšu vizītkarti. Sazvanīsimies, aprunāsimies. Ļoti ceru, ka piekritīsi.”
Priecājos, ka misters Hekss bija ar mieru pagaidīt. Jo tagad visa kā tiešām bija par daudz. Paņēmu viņa pastiepto kartona taisnstūri ar telefona numuru un e-pasta adresi.