“Cik esmu dzirdējis, tev esot arī kāda īpaša spēja,” viņš piepeši kļuva ļoti uzmanīgs.
“Par ko tu runā?” vēlējos precizēt.
“Tu varot runāt ar mirušajiem?”
“Jā, bet vai tad tas nav raksturīgi kaķiem?” Mani pārsteidza viņa interese.
“Ne gluži. Savā praksē esmu saskāries ar gadījumiem, kad līdz ar pārvērtībām indivīds iegūst arī kādas citas spējas. Tomēr nevar apgalvot, ka tas ir likumsakarīgi.”
“Tātad tu ar mirušajiem nerunā?” precizēju.
“Nē,” Hekss nosmējās. “Vismaz, cik esmu mēģinājis, viņi man neatbild.”
Skaisti! Iznāk, ka esmu svešais starp savējiem. Ne īsti cilvēks, ne īsti ierindas divdabis. Mana pusaudža gadu vēlme izcelties no pūļa jau sen bija palikusi pagātnē. Uzkrātā dzīves pieredze bija iemācījusi, ka pret straumi airēties ir ne tikai grūti, bet var arī atrauties ar airi pa galvu no līdzbraucējiem. Mistera Heksa informācija lika saprast, ka tagad nāksies uzmanīties dubultā. Toties tas izskaidroja Rego Zvēra interesi. Es biju noderīga.
Lai cik tas neticami liktos, bet mokošajam braucienam pienāca beigas. Izlaidis mūs pie galvenajām lidostas durvīm, šoferis aiztraucās tālāk ar savu smaržojošo kravu. Savukārt mēs iejukām pūli, cik labi vien spējām. Kāds satraucošs ārvalstu notikums bija licis papildināt lidostas drošībnieku skaitu un aprīkot tos ar iespaidīgiem šaujamajiem. Vēl nekad šis skats man nebija licies tik mieru iedvesošs.
Tomēr Toms Hekss negrasījās atslābt. Ātrā soli izvilcis mani cauri reģistrācijas zālei, viņš nevilcinoties devās uz drošības pārbaudi. Šaudīgais skatiens un mērķtiecīgā rīcība lika man secināt, ka viņam nebija pilnīgas pārliecības, vai vilki necentīsies mūs šeit aizkavēt.
“Šeit ir tava biļete un reģistrācijas talons,” viņš iespieda man rokās dokumentus. “Reiss ir pēc trim stundām. Mana lidmašīna uz Londonu ir vēlāk. Gribu pārliecināties, ka ar tevi viss būs kārtībā.”
“Paldies,” no sirds pateicos. “Tu tikai pasaki, kam man pārskaitīt naudu par biļeti.”
“Nē, nē, tas uz biroja rēķina.”
Jau grasījos ko iebilst, bet nepaspēju - mana soma ieslīdēja rentgenaparātā, bet nopietna izskata lidostas darbiniece paaicināja mani iziet cauri metāla detektoram. Nekas nekur nenopikstēja, un es biju brīva doties tālāk.
Tomēr paspēru vien dažus soļus, kad man uz pleca uzgūla smaga, karsta plauksta, izsvilinot sirdi līdz papēžiem.
“Leonīda,” Rego Zvēra bass norūca pie auss.
7
Ja runājam par medicīnisko terminu, tad ģībonis tiek skaidrots kā īslaicīgs samaņas zudums, kam pamatā ir strauja asiņu aizplūšana no smadzenēm. To var izraisīt dažādas ar sirdsdarbību saistītas saslimšanas, veģetatīvā distonija vai vēl visādi fizioloģiski apgrūtinājumi. Bet ģībonis var būt arī aizsargreakcija uz nepatīkamiem skatiem, smakām vai draudīgām situācijām. Grūti teikt, kurš no iepriekš minētajiem ārējiem kairinātājiem attiecās uz Rego, bet mans ķermenis reaģēja nekavējoties, atslēdzot apziņu un pieslēdzot to tikai tad, kad jau atrados horizontāli un virs manis līkņāja lidostas medicīnas darbinieks ar ožamo spirtu rokās. Tā manta briesmīgi kož degunā. It īpaši tagad, kad manas maņas ir kļuvušas ievērojami spēcīgākas.
“Jēziņ!” Nez kāpēc šis likās atbilstošs izsauciens, ar ko pieslieties sēdus. “Esmu atpakaļ. Novāciet šito no manis!”
Droši vien būtu pieticis ar verbālu komunikāciju, iztiekot bez roku žestiem, kuru rezultātā mazās pudelītes saturs tika izliets uz medbrāļa zilā formas krekla. Izgrūdis pāris situācijai atbilstošu lamuvārdu itāļu valodā, viņš žigli savāca pirmās palīdzības aprīkojumu somā. Nodevis īsu instruktāžu Rego un uzmetis man tumšu skatienu, med-personāls devās glābt kādu citu dzīvību.
"Are you OK?" angļu džentlmenis pie mana pleca apjautājās, pieturot pie elkoņa un palīdzot pieslieties kājās.
“Jā, es tikai nolīmeņoju grīdu. Izskatījās slīpa,” nomurmināju zem deguna. “Rego ir šeit.”
“J know,” misters Hekss apliecināja. “Es viņam zvanīju, kad ienācām lidostā.”
“Kāpēc?”
“Lai pateiktu, ka viss ir kārtībā. Ka tu paspēsi uz lidmašīnu.”
“Es nesaprotu.” Pavilku angli dažus soļus nostāk no Rego un Nikas, kuri nogaidoši lūkojās mūsos. “Domāju, ka viņi neies pret principāta gribu.”
“Atklāti, protams, ne,” misters Hekss paskaidroja. “Tādēļ Rego zvanīja man, tiklīdz bija skaidrs, ka pašu spēkiem jums no šis ķezas neizkļūt. Ja godīgi, arī es nespēju pārliecināt Arhivāru mainīt spriedumu. Pierādījumi ir pārāk neapgāžami. Tāpēc mums nācās lavīties prom pa sētas durvīm.” “Rego zvanīja tev? Viņš lūdza tevi palīdzēt?” No pārsteiguma man atkal sareiba galva, bet, tā kā jau pirms mirkļa pārliecinājos par grīdas taisnumu, tad steidzīgi apsēdos uz tuvākā sola. “Bet tad jau sanāk, ka viņš tic...”
“Tavai nevainībai?” Rego pabeidza teikumu manā vietā, nostādamies man priekšā - ruda sodība, domīgs un saguris. “Lai ko arī es par tevi domātu, esmu pārliecināts, ka kartes nozagšana nav tavu roku darbs. Kāds mēģina tevi iegāzt. Un līdz ar to ari manu baru. To nedrīkst pieļaut.”
“Skaidrs,” piekrītot palocīju galvu. Protams, runa jau nebija tikai par mani, bet par visu baru. Viņa baru. Viņa cilvēkiem. Viņu kopienu. Kurā es biju kā skabarga mīkstumos.
“Paldies.” Uzskatīju: lai kādi motīvi bija viņa rlcibai, tie pelnījuši pateicību.
“Tu izskaties ļoti bāla,” Nika notupās līdzās, vērīgi nopētot mani. “Tev ir jāpaēd.”
“Būtu jauki,” apstiprināju, piepeši atceroties, ka neesmu ēdusi jau ļoti, ļoti sen. “Cik vispār ir pulkstenis?”
Trakās skriešanas un braukšanas mašīnu kravas nodalījumos dēļ biju galigi zaudējusi laika izjūtu. Kad no viesnīcas mani aizveda uz Arhīvu, bija ap desmitiem vakarā. Pēc tam bēgšana, atgriešanās viesnīcā un trakais brauciens uz lidostu bija noritējis melnā tumsā: no tā spriedu, ka nakts vēl nav beigusies.
“Drīz būs seši rītā,” Nika palūkojās rokaspulkstenī. “Pēc stundas pacelsies mūsu lidmašīna. Varam paspēt vēl kaut ko iekost.”
Nelielā maltīte izvērtās īstenās dzīrēs lidostā esošajā McDonald’s restorānā. Stress, spriedze un nogurums darīja savu - es ēdu par trim. Neesmu burgera tipa ēdienu cienītāja, bet šobrīd vienīgais, kas spēja sniegt mierinājumu, bija pilns vēders.
Tā kā nebiju vienīgā, kuras vēderā bija iemitinājies varžu koris, tad maltīte pagāja patīkamā klusumā, ko pārtrauca vien nebūtiska pļāpāšana par gaidāmo lidojumu un laikapstākļiem. Smagsvara sarunas par notikušo es šobrīd nebūtu pārcietusi.
Misters Toms Hekss pavadīja mūs līdz pat iekāpšanai lidmašīnā un vēl uz atvadām izprasīja no manis solījumu padomāt par izteikto darba piedāvājumu un drīzumā sazvanīties. Rego un Nikas ziņkāre bija gandrīz vai ar roku aptaustāma, bet viņi godam noturējās bez jautājumu uzdošanas.