Man par atvieglojumu, lidmašīnā man bija ierādīta sēdvieta krietni tālāk no abiem pārējiem ceļabiedriem, tāpēc lidojuma laiku varēju īsināt ar veselīgu snaudu.
Kad ieradāmies Rīgā, man izdevās veiksmīgi pazaudēt vilkačus ceļotāju pūli un mājās atgriezos ar taksi.
jau pa logu ieraugot mīļoto Valdemāra ielu, kas stiepās prom no pilsētas centra, katrā kvartālā samazinoties apbūves augstumam, bet palielinoties pievilcības un zaļumu faktoram, man acis sanesās aizkustinājuma asaras. Kad ienācu savā nelielajā, mājīgajā dzīvoklī, devu tām vaļu. Novilkusi zābakus, ar visām drēbēm saritinājos gultā zem segas un raudāju tā, it kā rītdiena grasītos nepienākt. Kārtīgi noraudājusies, zobus noklabinājusi un žēlabaini izīdējusies, es iegrimu dziļā bezsapņu miegā.
Pamodos pustumsā un mirkli gulēju nekustīgi, vērojot kailo koku zaru ēnas dejojam uz sienas. Ārā vēl joprojām lija. Likās, pēdējā laikā visa pasaule sastāvēja no viena vienīga ūdens.
Ar dziļu, apmierinātu nopūtu izstaipījos un slinki nospārdīju segu. Aiz loga bija vakars, un laikrādis uz naktsska-plša to apstiprināja. Desmit minūtes pāri septiņiem. Es biju nogulējusi vairāk nekā astoņas stundas. Tik daudz minūšu netraucētas atpūtas. Neviena telefona zvana. Nevienas īsziņas.
Tad atcerējos, ka mans jaunais, smalkais telefons palika kā ķīlnieks pie Romas vilkiem. Viktorija par to nepriecāsies. Viņa droši vien gaidīja manu zvanu. Būs vien atkal jāliek pie darba mans vecais mobilais aparāts.
Bet tas viss varēja pagaidīt. Sākumā patīkamais - duša, zobu tīrīšana, kafija un pica. Mans ledusskapis pirms prombraukšanas tika patīrīts. Lūkojoties uz laikapstākļiem aiz loga, man nebija ne mazākās vēlmes pamest silto, omulīgo ligzdiņu, lai dotos papildināt pārtikas krājumus. Tā vietā izmantoju katra sliņķa sapņu piepildījumu - ēdiena piegādi uz mājām.
Duša bija debešķīga, zobupasta - garda un nomierinoša, bet kafija - gatava vienlaikus ar picas piegādātāja zvanu pie durvīm. Šodien bija mana diena!
Iekritusi dīvānā ar kafijas krūzi vienā un picas šķēli otrā rokā, gatavojos sevi atalgot, kad pie durvīm atskanēja sasodītais zvans.
Tomēr es nesteidzos durvis atvērt, jo tas nozīmētu, ka būtu jānoliek viens no gardajiem produktiem. Šādai dilemmai nebiju gatava. Tāpēc sēdēju kā indiešu dievība ar ziedojumiem un apsvēru iespējas. Pirmkārt, izlikties, ka neesmu mājās (tas varēja neizdoties, jo no ielas bija redzami izgaismotie istabas logi), otrkārt, izlikties, ka nedzirdu (tam gan būtu grūti noticēt, jo zvanu dzirdēja pat mana puskurlā kaimiņiene), treškārt, tēlot beigtu (tas gan draudēja ar apkaunojumu, gadījumā ja nevēlamais ciemiņš izsauktu glābšanas dienestu).
Neviena no opcijām nelikās piemērota, tāpēc, nolikusi gan krūzi, gan picu (lai mani vēlāk nevarētu apvainot favorī-tismā), slējos augšā un devos aplūkot, ko tad vējš ir atpūtis.
“Leo!” Elīna krita man ap kaklu, tiklīdz durvis pavērās pietiekami plati šādam manevram. “Kas noticis ar tavu telefonu? Kāda itāļu dāma visu laiku apgalvo, ka tu esi ārpus sasniedzamības robežām!”
“Nevis es, bet mans mobilais ir aiz robežām. Tas palika Romā.” Sirsnīgi piespiedu draudzeni pie savām ne tik platajām krūtīm. Kopš divdabja gēna aktivizēšanās man nebija iebildumu pret fizisku kontaktu. Turklāt Elīna jauki smaržoja pēc lietus un gardēnijām.
“Nav jau tā, ka es nepriecātos tevi redzēt,” uzmanīgi iesāku, kad draudzene bija atbrīvojusies no ielas apģērba un iekārtojusies man līdzās uz dīvāna ar manas kafijas krūzes jaunāko māsu rokās. “Bet ko tu te dari?”
“Pati nezinu,” viņa neizpratnē papurināja galvu. “Bet jau vakar mani pārņēma tāds savāds uztraukums. Likās, ka kaut kas nav labi. Šodien ari darbā nebija mierīgs prāts, tāpēc uzreiz braucu pie tevis.”
“Nu, ar vērtējumu “kaut kas nav labi” tu nekļūdījies. Lai gan drīzāk - nekas nav labi!”
Pāris vārdos izstāstīju savus neparastos piedzīvojumus Romā un neapskaužamo situāciju, kurā patlaban atrados.
“Tāpēc arī telefons apgalvo, ka joprojām esmu nesasniedzama,” pabeidzu sakāmo uz nedaudz bēdīgas nots. “Klau - tu vari, lūdzu, aizdot mobilo? Gribu piezvanīt Viktorijai Pētera meitai. Aparāts bija pirkts par firmas naudu. Viņa nepriecāsies.”
Tomēr manām bažām nebija pamata - Vika jau bija informēta, ka esmu atgriezusies mājās (Rego zvanījis), un tik vien noteica, lai pirmdien nekavēju darbu. Jauki! Gaidīju lielāku ieinteresētību vai līdzjūtību, bet saņēmu vien īsus, aprautus “mhm”. Varbūt viņa bija aizņemta un nevarēja runāt?
Bet, atgriežoties šeit un tagad, Elīna mani pārsteidza ar domīgu, tālumā vērstu skatienu.
“Zini, kamēr tu runāji ar priekšnieci, es apsmadzeņoju tavu problēmu.” Viņas juristes prāts strādāja 24 stundu režīmā. “Domāju, ir kāds cilvēks, kas spētu tev palīdzēt.” “Cilvēks? Šaubos, runa taču ir par divdabjiem. Kā tu iedomājies - es tagad kādam svešiniekam sākšu stāstīt par spalvām, pilnmēnesi un pārējo jautrību? Mani ieslodzīs trakomājā.”
“Nesaki vis.” Viņa izvilka no somas dziļumiem savu nedabiski resno, uzblīdušo plānotāju un sāka pārskatīt tā vizītkaršu krājumus. “Šis vīrs... viņu parasti pieaicina nestandarta situācijās.”
“Kaut kāds konsultants?”
“Varētu arī tā teikt.” Viņa paraustīja plecus. “Pats sevi viņš sauc par problēmu risinātāju.”
Atradusi meklēto, Elīna pasniedza man baltu kartona taisnstūri, uz kura nelieliem, vienkāršiem burtiem bija uzdrukāts: “Ingemārs Bomis. Problēmu risinātājs”. Un telefona numurs.
“Skaidrs. Un tu domā, ka šis Bomis spētu atrisināt arī manu sarežģījumu?”
“Mēģināts nav zaudēts. Pie tam, ja nevēlies, vari neiedziļināties detaļās, kas nodrošina brīvbiļeti uz traķeni. Atstāj paranormālo ārpus stāstāmā. Jo būtībā tas, ka tu esi spalvaina, nekādi neietekmē apsūdzību zādzībā.”
Grasījos jau iebilst, ka visa apsūdzība bija balstīta uz spalvām, bet laikus pārdomāju. Varbūt tiešām derēja svaigs skats no malas? Bez personīgas ieinteresētības?
Apēdusi pusi no manas picas, izdzērusi vēl vienu kafijas krūzi un uz atvadām dāvājusi ciešu apskāvienu, mana neparastā, daudzšķautņainā, gudrā draudzene devās prom. Šis bija īss un neparasts apciemojums. Elīnai nebija raksturīga spontāna rīcība. Ja tas nebija iepriekš paredzēts, iegrāmatots monstrozajā plānotājā, tad tam nebija cerību izjaukt viņas dienas ritumu. Tātad uztraukums par manu labklājību bija pietiekams, lai atbīdītu kādu citu aktivitāti otrajā plānā.
Atlikušo vakara daļu pavadīju, laiski pārbaudot savu darba e-pastu un atbildot uz vēstulēm, kuras pirmdienu varēja ari nesagaidīt, izpētot atlaižu portālu piedāvājumus un šķirstot jaunāko Vogue numuru.
Tas viss palīdzēja noturēt domas par tuvojošos pilnmēnesi un nepatīkamo starpgadījumu Romā tālākajā prāta kaktiņā, un, par spīti tam, ka lielāko dienas daļu pavadīju gultā, īsi pirms pusnakts miegs mani atkal pievārēja.
Sestdiena un svētdiena paslīdēja garām laiska kaķa gaitā - nesteidzīgi, izjusti un nekaunīgi slinki. Tā kā biju palikusi bez telefonsakariem, tad varēju baudīt mieru un klusumu. Tomēr pilnīgai svētlaimei kaut kas traucēja. Pēdējo dienu notikumi uzskatāmi demonstrēja, cik nepie-lāgojusies esmu jaunajiem dzīves apstākļiem. Saka - noliegums esot daļa no sērošanas. Iespējams, es apraudāju savas iepriekšējās dzives beigas. Zvēra dabas noliegums bija daļa no šī procesa. Likās - jo ilgāk es ignorēšu faktu, ka tagad pilnmēness man ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi, jo ilgāk spēšu tēlot, ka nekas nav mainījies. Un nekas arī nemainīsies. Bet laikam jau tādas iespējas nebija. Izmaiņas jau notikušas, atliek vien tās pieņemt.