Tā ieērtojusies un sagatavojusies laiskai dzīves baudīšanai, es nepavisam negaidīju telefona zvanu, kas atskanēja tādā nepiedienīgā agrumā.
“Hallo,” uzmanīgi noteicu klausulē, cenšoties saklausīt zvanītāju cauri čerkstu virknei (vakardienas kritiena sekas). Jau zvanītājas vārds telefona displejā bija pazudinājis daļu no omulīgās mājas sajūtas. Sirdī vēl mita klusa cerība, ka priekšniece septiņos no rīta piezvanījusi, tikai lai apjautātos, kā jūtos pēc pagājušās darba nedēļas.
“Leonīda,” Viktorija Pētera meita vēsi konstatēja.
“Jā, Vika, klausos tevi,” negribīgi apliecināju.
“Kas tur tik briesmīgi скрипит1?” viņas tonis atdzisa vēl par pāris grādiem, liekot man ar papēdi pievilkt tuvāk sildītāju.
“Mans telefons, es vakar to nometu uz flīzēm...” “Pirmdien pieej pie Alekseja, paprasi, lai tev nopērk jaunu uz firmas rēķina,” priekšniece pārtrauca manus skaidrojumus. “Tu taču tagad negulēji?”
Viņa beidzot attapa painteresēties!
“Nē, tu taču mani pazīsti! Ikrlta skrējiens jau pussešos,” uzspēlēti mundri iebildu.
“Tas labi. Vai zini, kas man šorīt zvanīja?”
Nepaspēju verbalizēt savu absolūto neziņu, un Vika to arī nemaz negaidīja.
“Mūsu spalvainais draugs. Viņš vakar esot ar tevi runājis, un tu esot bijusi ļoti rupja.”
Mirkli prātā izsvēru iespējamos atbilžu variantus: a) Vika ir mana priekšniece reklāmas aģentūrā, nevis privātajā dzīvē, līdz ar to viņa, spalvainais draugs un citi meža divainlši var iet ieskrieties; b) jā, es biju rupja, bet tam bija pamatots iemesls, kas Vikai ir labi zināms; c) sasodīts, viņa ir mana pavadone (divdabju rebes...), nevis mamma, kurai sūdzēties par manu uzvedību (pat ja viņa būtu mamma -man ir trīsdesmit trīs, nevis trīs gadi). Jebkurā gadījumā secinājums tikai viens - Zvēra kungam bija jāiet ieskrieties.
Viktorija laikam nojauta, kas slēpās aiz ieilgušās pauzes, jo, nesagaidījusi komentārus, turpināja sakāmo.
“Rego lūdza, lai aprunājos ar tevi, pārliecinu palīdzēt. Es neesmu tava mamma...” - šinī bridi man radās iespaids, ka telepāte gan viņa ir - “esmu tikai pavadone. Nevaru neko uzspiest. Bet... domāju, tev vajadzētu uzklausīt, kas viņam sakāms.”
“Viņš jau vakar izteica savu vajadzību - aprunāties ar mirušo.” No domas vien man kļuva vēsi. Tas ir iespējams, bet nebūt ne patīkami.
“Tas nav viss. Rego to lūdz ne jau izklaides dēļ. Vilkačiem...” Vika ieturēja nelielu pauzi, uzsverot sakāmā nopietnību, “līdz ar to arī pārējiem zvērdabjiem draud lielas nepatikšanas, ja vien Zvērs nespēs šo situāciju pozitīvi atrisināt.”
“Ir tik nopietni?” Lēnām sāku padoties nenovēršamajam.
“Vai es tev zvanītu septiņos sestdienas rītā, ja tas būtu чушь собачья1?”
Nevarēju nenosmīkņāt par divdomīgo vārdu spēli. Bet bija jāatzīst, ka Vikai ir taisnība. Kā divu meitu māmiņai, noslogotai biznesa sievietei, viņai, visticamāk, bija citas, labākas lietas, ko darīt, nevis uzklausīt svešdabju problēmas. Ja jau viņa varēja, tad arī man nāksies.
“Labi, es piezvanīšu viņam,” mans cietoksnis kapitulēja.
“Norunā tikšanos šodien uz divpadsmitiem viesnīcas Latvija lobija bārā.”
“Kāpēc?”
“Es negribu, ka tu runā ar viņu bez manas klātbūtnes.”
“Kuram tu neuzticies?” ērcīgi pajautāju, nojaušot atbildi.
“Abiem.”
Bijusī viesnīca Latvija, kas gadu gaitā bija ieguvusi ne vien papildu 27. stāvu, bet ari vārdus nosaukumā - Radisson Blu Hotel Latvija, slejas pašā pilsētas centrā. Jau kopš septiņdesmito gadu beigām tā ir bijusi kā dzimumzīme Rīgas sejā - interesanti, bet ne gluži smuki. Tomēr viesnīca ir ārzemju viesu iecienīta ērtās atrašanās vietas dēļ. Savukārt
vietējie nesmādē lielisko kafiju, ko pasniedz pirmā stāva bārā.
Laiks ir apbrīnojama lieta - lai cik daudz tā būtu, tas vienmēr beidzas ātrāk, nekā gaidīts. Pulkstenis rādīja dažas minūtes pāri divpadsmitiem, kad izvēlos no sava mazā, sarkanā MINI dažu metru attālumā no norunātās tikšanās vietas. Varētu teikt - kas gan tur liels, vien nieka pāris nokavētu mirkļu. Bet, zinot Vikas apsēstību ar precizitāti, tā bija vesela katastrofa. Atlika cerēt, ka Zvēra kunga laika izjūta ir vēl draņķīgāka un šoreiz vietu uz nosodīto sola ieņems viņš.
Tomēr, kā jau zināms, cerība ir cilpa, kurā muļķim pakārties. Virpuļdurvīm ievirpuļojot mani viesnīcas vestibilā, apokalipse sabruka pār manu kavētājas galvu. Mīkstajos krēslos pie bāra vispārējai atbrīvotajai gaisotnei netipiski saspringtām sejām sēdēja divas trešdaļas no šodienas sapulces dalībniekiem - kā vienmēr, nevainojami tērptā Vika, kuras platīnblondais karē izskatījās gluži kā tikko no frizētavas, un drūmi satumsušais vilkaču biedrības virsva-dītājs. Abi šķita iegrimuši nepatīkamās pārdomās, tāpēc sākotnēji manai personai uzmanību pievērsa tikai apkalpojošais personāls, noskaidrojot manu vēlmi pēc lielas, karstas Cajfe Latte ar kļavu sīrupu. Tas bija mans šīs sezonas hits.
“Tu nokavēji,” Vika vēsi piezīmēja, bet tālāki komentāri nesekoja. Viņas zilo acu skatiens skaudri ieurbās manī, slaidajiem, zelta gredzeniem rotātajiem pirkstiem refleksīvi sakārtojot matu šķipsnu.
“Sastrēgums...?” bailīgi piedāvāju absolūti neiespējamu attaisnojumu - sestdienas dienā reti kurā pilsētā ir sastopams šāds eksotisks zvērs. “Tātad...”
“Pagaidīsim tavu kafiju,” Rego pārtrauca mani pusvārdā. “Es Viktorijai jau īsumā izklāstīju lietas būtību.” Laikam tāpēc viņa izskatījās kā sēru vēsti saņēmusi. “Jauki, varam sagaidīt kafiju.” Šī pēkšņā pauze katrā ziņā kāpināja manu ziņkārību. Vēl nedaudz, un man sāktu raustīties degungals. Oficiante paglāba mūs no šī drausmā skata, jau pēc mirkļa manā priekšā novietojot augstu stikla krūzi ar bagātīgu putu, kanēļa un sīrupa devu. Iespējams, kaut kur apakšā bija arī pati kafija.
Rego jautājoši pavērās Viktorijā, it kā lūdzot atļauju izteikties. Blondīne izklaidīgi pamāja, dodot zaļo gaismu.
“Leonīda,” Rego paliecās krēslā uz priekšu un sakrustoja roku pirkstus uz galda. “Vakarnakt es vērsos pie tevis ar neparastu lūgumu, bet tici, tas nav domāts izklaidei vai izpriecai. Pirms trim dienām kāds ļoti svarīgs bara loceklis tika atrasts savā piemājas dīķī miris. Noslīcis. Šis aizgājējs, ar kuru es vēlos, lai tu aprunājies... šis aizgājējs glabāja kādu ļoti svarīgu lietu. Turklāt tikai un vienīgi viņš zināja, kur šī lieta precīzi atrodas. Līdz ar viņa nāvi ziņas par lokā-ciju ir zaudētas.”
Rego runāja kā aizsardzības ministrs. Vai vismaz Aizsardzības ministrijas preses sekretārs. Tukša runa!
“Vai drīkstu vaicāt, kas ir šī lieta un kāpēc tā ir tik svarīga?” Pirms atbildēja uz jautājumu, Rego šaubīgi palūkojās Viktorijā, it kā nebūdams pārliecināts, vai šāda informācija būtu jāizplata. Vika atbildēja ar aukstu, tukšu skatienu -izlem pats.
“Runa ir par Latvijas vilkaču biedrības teritorijas karti. Šis vīrs - viņš bija kartes Glabātājs.”
“Un...?” Tas man neko daudz neizteica. Grāmatu veikali ir pilni ar kartēm. Kas šinī bija tik īpašs?
“Tā nāk no senatnes,” Rego novērsās, meklēdams īstos vārdus, kā paskaidrot neaptēstam kaķim tik sarežģītas lietas. “Redzi, kā jau varbūt zini - reģionos ir vairākas vilkaču apvienības. Tādas ir ari visās Baltijas valstīs - Igaunijā viena, bet Lietuvā veselas divas. Katrai no šīm apvienībām ir iedalīta teritorija, kuru tās pārvalda. Tiesības uz teritoriju ir nostiprinātas kartē. Bez kartes bars zaudē tiesības un citi var neievērot robežas.”