“Ko, lūdzu?”
“Atgriezīsimies pie darba,” viņa izlikās nedzirdam. “Man tev ir jauns klients.”
Pie šiem vārdiem es iekšēji pamiru. Tā tik man trūka! “Vai esi dzirdējusi kaut ko par strukturēto ūdeni?” “Kādu ūdeni?” drošības labad pārjautāju.
“Še,” atbildes vietā Vika no galdapakšas izvilka termosam līdzīgu trauku. “Klients tirgo krūzes, kas piešķir ūdenim struktūru.”
“Kā? Tās ir kaut kādas saldēšanas ierīces?” pagrozīju rokā minēto priekšmetu. Tas izrādījās vieglāks nekā izskatījās.
“Nē.” Vika papurināja blondās cirtas. “Detaļas nezinu, tās tev pašai būs jānoskaidro. Bet ideja tāda, ka šis trauks ietekmē ūdens molekulas, piešķir tām atmiņas par kaut kādām cilvēka veselibai noderīgām vielām un pēc tam ietekmē organismu.”
“Ūdens atmiņas?” es iekšēji ne tikai biju mirusi, bet jau pārvērtusies par staigājošu zombiju. “Viktorija, visu cieņu, bet tā ir kaut kāda mistika. Vai krāpnieclba. Vai abi kopā. Mēs tiešām tagad nodarbosimies ar šādām lietām?”
“Деньги не пахнут',” viņa nedaudz dusmigi attrauca. “Protams,” nevarēju nepiekrist. “Bet vai tik ļoti?” “Skaties uz to kā uz izaicinājumu,” Viktorija zīmīgi palūkojās. Tāda tumsoņa jau neesmu - sapratu, uz ko priekšniece tēmē.
“Labi,” iekšēji sev iespērusi, optimistiski pasmaidīju. “Padomāšu, ko šeit var darīt.”
“Tu pagaidām īpaši neieskrienies,” Vika pacēla slaido plaukstu, piebremzējot manu entuziasmu. “Izpēti produktu, iepazīsties ar to. Nosūtīju tev uz e-pastu prezentāciju. Nākamnedēļ tiksimies ar klientu, noskaidrosim, ko tieši viņš vēlas.” “Kāpēc tikai nākamnedēļ?” Šāda kavēšanās man nebija pa prātam. Viktorijas noteiktais mēnesis jaunā direktora atrašanai strauji tuvojās izskaņai. Man vēl bija jāpaspēj sevi pierādīt.
Tomēr par atbildi saņēmu vien aukstu klusumu, kas signalizēja, ka saruna ir beigusies.
Gandrīz būdama jau pie durvīm, saņēmos, lai uzdotu urdošo jautājumu, no kura atbildes bija atkarīga mana pārliecība par priekšnieces veselo saprātu.
“Bet saki - tas vispār ir iespējams?” Pasvārstīju rokās termosu-krūzi-atmiņu krātuvīti. “Tīri teorētiski - tu tici, ka ūdenim ir iespējams piešķirt formu?”
“Tīri zinātniski - nezinu.” Viktorija izmantoja iespēju, lai pārvērstu darba sarunu audzinošā mācību stundā. “Bet ir zināmi ūdens gari, kas spēj pieņemt jebkura priekšmeta formu, ar kuru ir bijuši saskarsmē. Tā sauktā ūdens atmiņa.”
“Ūdens gari?” iekšēji novaidējos. Kāpēc manā dzīvē visam ir jāsaskaras ar šo prātam grūti aptveramo sabiedrības daļu?
“Ūdens gari - tādi kā nāras, undīnes un velns viņu zina kas vēl?” vēlējos precizēt, klusībā cerot, ka esmu pārpratusi Viktorijas teikto.
“Leonīda,” viņa uz pussekundi atrāvās no datora ekrāna, liekot man nožēlot savas mēles nesankcionētās izdarības. “Tu nemācies, vai ne?”
“Eju strādāt!” pacēlu roku militāram sveicienam (ko jebkurš armijas cilvēks nosodītu, jo pie neapsegtas galvas taču roku neliek) un izšmaucu pa durvīm pirms lekcijas sākuma.
Atlikušo dienas daļu vadīju, caurskatot iesūtītos maketus, sarakstoties ar klientiem un ik pa laikam atgādinot kolēģiem par termiņiem, jo šādā atbildīgā brīdī katra kļūda varēja maksāt man amatu.
Kad steidzamie un neatliekamie darbi bija apdarīti, ar gariem zobiem negribīgi pieķēros jaunajam uzdevumam, ko jau biju nodēvējusi par Ūdens liešanu. Vienīgais, kurš bija sajūsmā par strukturētājkrūzi, bija Jānis. Tikai nepareizu iemeslu dēļ. Viņš cerēja, ka es noslīkšu ūdens glāzē un pie amata tiks viņš pats. Es biju cieši apņēmusies to nepieļaut un rakos cauri informācijas gūzmai kā narkotikas salietojies kurmis. Uz vakaru mana galva kūpēja no nomācošā psei-dozinātniskās lasāmvielas daudzuma un atslodzei nolēmu pievērsties kādai citai - manā skatījumā - ari pseidonoza-rei: pieteikt vizīti pie hipnoterapeita.
Pieminētais speciālists bija virietis ar laipnu, nomierinošu balss tembru, kas iedrošinoši informēja mani, ka tikšanās ir iespējama jau pēc divām dienām, trešdien. Tā kā Viktorija tikai uz īsu mirkli ieskrēja ofisā, lai nodotu ЦУ (ценные указания)1 un pēc tam nozustu savās miglās tītajās gaitās, turklāt biroja administratore Biruta zināja teikt, ka šāds status quo saglabāsies visu nedēļu, tad droši pierakstījos pie hipnoterapeita Rolanda Zariņa jau ap pusdienlaiku. Pat ja priekšniecība uzzinās, ka bastoju darbu, man bija lielisks attaisnojums - Vika pati mani mudināja nopietnāk pievērsties savas otrās dabas izzināšanai. Darbs tika upurēts cēla mērķa labā - noskaidrot, kur es staigāju uz visām četrām!
Pabeigusi sarunu ar terapeitu, domīgi lūkojos pa logu, cenšoties slāpēt sajūtu, ka šī ir drīzāk cīnīšanās ar liesmām, nevis aizdegšanās perēkļa meklēšana. Biroja virtuvītes logs raudzījās uz ēnu pilnu iekšpagalmu. Tā palodzi kā patvērumu no lietus un kā sabiedriskās ēdināšanas punktu (pateicoties Birutai) bija iecienījuši vietējie baloži. Tagad, spalvas sabozuši, galvas plecos ierāvuši, putni īdzīgi vēroja mani, gaidot sev pienākošos pārtikas programmu. Un es vēroju viņus. Cik tūļīgi un resni. Cik naivi un neuzmanīgi. Sīks dre-bulītis satricināja elpu. Sirds krūtīs sāka dauzīties ātrāk, bet zobi satraukumā viegli klabēja. No rīkles izlauzās tikko dzirdams smilkstiens. Es ilgojos sajust mīksto pūku zem spārna kutinām man degunu, straujo pulsu dauzāmies pret mēli un aukslējām. Smaržu, tik metālisku un salkani sāļu...
Skaļa saruna, kas plūda no biroja priekštelpas, izrāva mani no transa un atsauca realitātē. Kāds apsprieda Ugunsgrēka jaunāko sēriju. Noskurināju sastingumu un, ar grūtībām norijusi siekalas, lēnām pieslējos kājās.
“Tā ir Birutas vaina,” pie sevis nomurmināju, cenšoties apslēpt atklāsmes šausmas. “Rīt jāsarāj, lai beidz tos briesmoņus piebarot. Apkakā te visu!”
Izmantojot izdevību, ātrā solī devos prom no gandrīz notikušā nozieguma vietas. Skaļās pļāpas, pašas to neapzinoties, bija izglābušas dzīvību trim baložiem un manai pašcieņai. Tagad bija tikai jānoskaidro, kas tur trokšņo krietni vien pēc darbalaika beigām. Vienu sarunas dalībnieku jau atšifrēju - tā bija apkopēja, tante Ulla, kaislīga Ugunsgrēka cienītāja, bet otrs pagaidām bija noslēpumā tīts, jo biju pārliecināta, ka pēc darbalaika beigām esmu palikusi ofisā viena. Un līdz šim neviens cits no kolēģiem nebija izrādījis tik dzīvu interesi par pašmāju ziepju operu.
Man jau vajadzēja nojaust, ka atslēgvārds izrādīsies “dzīva interese”. Priekštelpā pie Birutas galda, atspiedusies uz slotas, apkopēja Ulriha aizgūtnēm pļāpāja ar biroja spoku - veco Virgīniju, kas uzstājīgi vēlējās precizēt seriāla galveno varoņu sejas izteiksmes, kad tie tikuši pieķerti kādā ne pārāk morālā nodarbē.
“Opā! Kas tad te par sanākšanu?" pārsteigta iesaucos. “Klaču sitam?”
Virgīnija nozibināja savu čūskas skatienu manā virzienā un demonstratīvi apklusa, gandrīz vai atmuguriski ieslīdēdama sienā.