“Vai tad tu pati Ugunsgrēku neskaties? Tur viens no mūsējiem arī filmējas. Viens feins kino tas ir, kad es tev saku!” tante Ulla priecīgi attrauca, atglauzdama izspūrušu sirmu matu šķipsnu, un ar apaļīgu, raupju pirkstu pabāza to zem beretes malas. Ziema vai vasara, bet mazā, zaļā pankūkcepurite bija neatņemama viņas garderobes sastāvdaļa. Platajā smaidā uzzibsnīja zelta zobs, un es nevarēju nepasmaidīt pretī.
“Nē, neesmu cienītāja,” necentos noliegt. “Bet skatos, jūs abas ar Virgīniju...”
Protams, protams, es atzīstu! Ir brīži, kad manam domu apstrādes procesam ir novilkta rokas bremze. Jā, kāda cita jau sen būtu pamanījusi, sapratusi, iedomājusies... tikai ne es!
“Opā!” atkal izbrīnīti izdvesu. “Jūs abas ar Virgīniju... Ullas tante, kā nākas, ka... Jūs taču arī nebūsiet?!”
Šausmās piespiedu plaukstu pavērtajai mutei, lai no tās neizlauztos kāda kārtējā muļķība. Ulriha nevar būt mirusi! Vēl šorīt viņa virtuvē mazgāja logus un pļāpāja ar Birutu! Biruta taču arī viņu redzēja! Ja vien nav noticis kāds negadījums... Galu galā ofiss atrodas ceturtajā stāvā!
“Tu labāk šaujamlūku piever, lai vārna neielido,” Ulriha omulīgi noķiķinājās, sakārtojot puķainās kleitas apkakli. “Beigta neesmu. Dzīvāka par dzīvu!”
“Bet kā tad...?” nezināju, kā pajautāt, tāpēc iztiku ar ķermeņa valodu, ar pirkstu norādot uz rezignēto Virgīniju, kas nolūkojās manī ar nicīgu pārākuma sajūtu.
“Oi!” apkopēja priecīgi atmeta ar roku. “Ar to veco put-nubiedēkli mēs esam draudzenes jau sen. Jau no pirmskara laikiem. Bija mums tādi/ei/eri - sanācām kopā, tēju padzērām, papļāpājām. Kā nu kuram iet... Bet tad laiki mainījās, sākās karš, vecie saimnieki aizbrauca uz faterlandi, es paliku. Man pa pasauli apkārt blandīties nepatīk. Esmu mājās sēdētāja.”
Ullas tante viltīgi piemiedza man ar aci un apmierināti noķiķinājās par joku, kura nozīme man paslīdēja garām. Tomēr negribēju izrādīt savu nezināšanu, jo apkopēja šķita pārliecināta, ka abas braucam ne tikai vienā vilcienā, bet pat vienā vagonā. Tāpēc tikai piekrītoši palocīju galvu un izspiedu pusšķību smaidiņu, cerot, ka šis vilciens apstāsies manā pieturā. Citādi es palikšu tumsoņu stacijā.
“Patiesībā tā bija Virgīnija, kas mani ieteica. Pārdaugavā, kad vecās koka mājas jauca nost, man nebija kur palikt. Vika atļāva šeit dzīvot,” Ulriha turpināja, bet man liktenis acīmredzot bija lēmis apmesties pie tumsoņām uz ilgu laiku.
“Dzīvot? Jūs te dzīvojat? Ofisā?” Mana piere saraucās neskaitāmās krunkās, cenšoties atdarināt mīlīgo sunīti šar-peju.
“Jā, gan dzīvoju, gan strādāju. Mums parasti tā ir. Amatu apvienošanas kārtībā,” viņa iemērca slotu spainī un ar žļurkstošu skaņu paskalināja.
“Mums?”
“Aita...” Virgīnija nošņāca un pazuda sienā.
“Neņem viņu pierē,” Ulriha pārmetoši nolūkojās spokam nopakaļ. “Veca īgņa.”
“Tante Ulla, kas jūs īsti esat?” nolēmu ilgāk negaidīt un nemeklēt uzvedinošus jautājumus. Vecā kundze nebija cilvēks, tas nu bija skaidrs. Tāpēc bija lieki baidīties, ka šādi varētu viņu aizvainot.
“Oi, bērniņ, es taču domāju, ka tu zini,” apkopēja sparīgi cirta slapjo slotu pret grīdu un veltīja man lepnu smaidu. “Mājas gars es esmu. DerKobold!"
Hipnoterapeita kabinets atradās Skolas ielā kādā iekš-pagalma namā līdzās manikīra salonam un ziedu veikalam.
Pilns komplekts, lai sieviete varētu sevi palutināt! Tā kā joprojām valdīja Londonas klimatiskajiem apstākļiem radniecīga lietus sezona ar sīku, aukstu līņāšanu, par spīti saules zenītam, ārā bija pustumšs un drūms. Ienākot mājīgajās, siltos zemes toņos izdekorētajās telpās, uzreiz sajutos droši un mierīgi. Iepriekšējās šaubas pagaisa, un es biju pārliecināta par šī soļa pareizību un nepieciešamību - kaut vai tikai ziņkāres apmierināšanai. Laipna administratore piedāvāja apsēsties un sagatavoja man piparmētru tēju. Jāsaka gan, ka šis dzēriens nav starp manis iemīļotajiem, bet kafija pirms hipnozes nešķita atbilstoša.
Rolands Zariņš vizuāli pilnībā atbilda priekšstatam, kas bija radies, runājot pa telefonu. Tikpat laipns, pieklājīgs un iejūtīgs. Ieaicinājis mani kabinetā un apsēdinājis ērtā atpūtas krēslā, viņš sāka piesardzīgi iztaujāt, kādā tieši jautājumā vēršos pie viņa.
Pa ceļam izdomāju lielisku pasaciņu par regulāriem miega traucējumiem, mēnessērdzību un sūdzībām no kaimiņiem par savu naksnīgo uzvedību pilnmēness laikā. Vislabāk man pašai patika mēnessērdzības sadaļa. Jo tā vistuvāk atbilda patiesībai.
Terapeits nelikās pārsteigts un apgalvoja, ka pie viņa vēršoties pietiekami daudz pieaugušo, kas joprojām cīnās ar nosauktajiem miega traucējumiem. Tas neesot nekas neparasts, un šāda problēma parasti tiekot atrisināta dažu seansu laikā.
Paskaidroju, ka nevēlos to atrisināt, vien noskaidrot, ko tad īsti es daru, kad pa naktīm vazājos apkārt. Tas gan viņu nedaudz izbrīnīja, bet saņēmu solījumu, ka bez atļaujas nekādas izmaiņas manā apziņā netiks veiktas. Tad Rolands izplūda garos skaidrojumos par hipnozes norisi, sajūtām tās laikā un to, cik droša esot ši metode par spīti dzirdētajiem briesmu stāstiem. Čigānu suģestija esot pavisam kas cits, un tā nemaz neesot hipnoze, bet gan balstoties uz cietušo kauna sajūtu un nespēju atzīt, ka lētticīgi uzķērušies uz nākotnes zīlēšanas solījumiem.
Klausījos tikai ar pusausi, jo degu nepacietībā sākt seansu un beidzot noskaidrot, ar ko tad minka nodarbojas, kamēr saimniece ir ārpus uztveršanas zonas. Detaļas par hipnozes norisi un iespējamām blaknēm jau biju izlasījusi intemetā. Tas ari nebija tik svarīgi. Šobrīd man galvenais bija noskaidrot, vai es patiesi esmu tā baložu slepkava, dīvānu iznicinātāja un spalvmetēja, kas iemitinājusies manā dzīvokli.
Terapeits šķita nedaudz neapmierināts, ka nevēlos visu noskaidrot pirms paša procesa, bet, iebildumus norijis, ķērās pie darba. Vismaz viņš tā skaļi paziņoja un jau nākamajā bridi metās mani purināt aiz pleciem un uztraukti piedāvāt glāzi ūdens. Tā kā nebiju rūpīgi klausījusies ievadlekciju, tad sākotnēji nospriedu, ka tā ir daļa no hipnoterapijas norises. Tomēr skatiens pulkstenī liecināja, ka starp sākumu un rupjo purināšanu ir pagājusi vairāk nekā pusstunda.
Miegaini paberzēju acis un apjautājos, vai tad mēs jau esam pabeiguši, un saņēmu ne pārāk laipnu atbildi. Rolands Zariņš, sertificēts hipnoterapeits, palīdzēja man piecelties no ērtā sēžamā un stūrēja mani uz durvju pusi, teikdams, ka ar šādu gadījumu viņš savā praksē saskaroties pirmo reizi. No satrauktās vervelēšanas sapratu, ka biju aizmigusi jau pirmajā sekundē (kas neesot vēlamais efekts, jo hipnoze esot tikai viegla transa stāvoklis, kura laikā cilvēks paliekot pie pilnas apziņas un esot rīcībspējīgs), sākusi skaļi krākt, ņaudēt un nikni šņākt, kad dakteris Zariņš centies mani pamodināt. Ar šādu gadījumu viņš neesot spējīgs tikt galā un ieteica meklēt vēl kāda speciālista palīdzību. Iespējams, psihiatrijā. Vai narkoloģijā.
Iekāpusi atpakaļ mašīnā, es sēdēju tās vēl siltajā salonā un neticīgi blenzu uz aizvērtajām hipnoterapijas kabineta durvīm, kas caur stiklu turpināja izstarot mānīgi aicinošu un mājīgu gaismu.