Tikko ar blīkšķi bija izgāzies mans mēģinājums atrast kādu apvedceļu savai problēmai. Likteņa ironija vai dzīves likumsakarība, bet ceļu var veikt tikai ejot.
Ceturtdiena iesākās kā ierasts - ap pussešiem. Lietus aiz loga likās uzstādām personīgo rekordu ilglaicīgumā, tāpēc rīta skrējiens izpalika. Slapjš paliek slapjš. Sāku apsvērt domu par trenažiera iegādi, jo bez ierastās izkustēšanās jutos stīva un kokaina.
Lai ari Viktorija vakardienas sarunā pieteica nekavēt darbu, līdz pusdienām viņa pati vēl nebija ieradusies. Mani Romas piedzīvojumi viņu laikam tik ļoti neinteresēja.
Apdarījusi iekavētos darbus, grasījos jau iet pusdienās ar kolēģiem, bet tad telefons paziņoja, ka kāds vēlas ar mani aprunāties.
“Leonīda,” Rego iesāka bez “labdien” un “sveiki”. “Atvaino, ka traucēju darba laikā. Domāju, tev jāzina, ka princi-pāta sūtnis šogad piedalīsies Zemlikās.”
“Čau, Rego!” Mani mamma bija iemācījusi sveicināties. “Un ko tas nozīmē?”
“Tas nozīmē, ka viņi ir gatavi oficiāli apstiprināt mūsu teritorijas kā brīvas un nevienam nepiederošas, ja nespēsim uzrādīt karti.”
“Un?”
“Bars paliek bez jebkādās aizsardzības un tiesībām.”
“Slikti.”
“Tas vēl nav viss,” viņš vēsi piezīmēja. “Ja soda saņemšanai uz kopā sanākšanu netiksi atgādāta tu, tad tavā vietā to personīgi izcietīšu es.”
“Rego...” Man šausmās notirpa roka, kas turēja telefona klausuli.
“Zinot mūsu soda sistēmu, es tev ieteiktu uz Zemliku laiku doties tālā izbraucienā. Atvaļinājumā uz Kanāriju salām.”
Savu pateicis, viņš pārtrauca sarunu. Spalgs, drudžains signāls iepīkstēja man ausī brīdinājumu. Sasodīts! Ķeza kļuva aizvien dziļāka.
“Fēliksa! Tu nāksi pusdienās?” Biruta pabāza galvu pa kabineta durvīm, izraujot mani no smagajām pārdomām.
“Ejiet bez manis! Man jāsatiek kāds cilvēks,” pār plecu attraucu, apņēmīgi izķeksējot no somas Elīnas doto vizītkarti. Trakomāja vienalga ir labāka par kapliču.
Ingemārs Bomis dzīvoja Rīgas centrā, Aleksandra Čaka ielā, tautā sauktā par Čakeni. Tā ir viena no Rīgas artērijām, kas stiepjas cauri tās jūgendstilam piederošajai sirdij un veltīgi cenšas iedvest dzīvību Purvciema mikrorajona mironīgi pelēkajā dzelzsbetona torsā. Čakielas slavenākās iemītnieces - dāmas ar apšaubāmu reputāciju un nodarbošanos - jau sen bija atkāpušās no peļņu nesošās takas uz nomali, dodot vietu lombardiem, dažādas nolietojuma pakāpes apģērbu veikaliem un spēļu zālēm. Pēdējās arī bija nomainījušas nosaukumu uz daudz politkorektāko, bet maldinošāko - laimētavas. Jā, kā tad! Vienīgie, kam patiesi smaidīja Fortūna, bija to īpašnieki.
Būdama šaura iela, mūždien pieblīvēta ar satiksmi un blīvi apbūvēta ar piecu un vairāk stāvu namiem, celtiem pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, Čakene radīja pelēku, nomācošu iespaidu. It īpaši šodien, kad debesis bija pilnas smagnēju lietusmākoņu, kas lēnām un pacietīgi smidzināja lejup, ietīdami apkārtni miglā.
Pa telefonu Bomis bija piekritis tikties ar mani jau uzreiz, nosaucis ari adresi un ārdurvju kodu. Par problēmu mēs runāšot tikai klātienē. Tas viss izklausījās operatīvi un ari nedaudz aizdomīgi.
Vēl aizdomīgāka bija ēka, kurā problēmu risinātājs mitinājās. Tā atradās iekšpagalmā, un, lai ari ieeju sargāja dzelzs durvis ar smalku kodu atslēgu, tomēr daudzie logi raudzījās pretī tumši un neapdzīvoti. Novietojusi mašīnu pie pašām durvīm, priecīga un laimīga, ka nebūs jāmaksā par stāvēšanu uz ielas un jāmērcē savas krēpes rudenīgajā sīklietū, jo pēc šādas pastaigas tās noteikti būtu vēl divreiz nevaldāmākas, pacēlu jakas apkakli un sīkā riksītī izspruku no auto.
Kāpņu telpa bija noplukusi, bet, pateicoties efektīvajai aizsardzības sistēmai, tā nebija ne piečurāta, ne kā citādi apgānīta.
Durvis uz bēniņiem bija vēl nopietnākas nekā to radinieces pirmajā stāvā. Neatradusi zvana pogu, es pieklauvēju. Tomēr skaņa bija tik slāpēta, ka mani sāka mākt šaubas, vai dzīvokļa iemītnieks to maz dzirdēja.
Manām bažām nebija pamata. Atsaucoties uz klauvējienu, jau pēc mirkļa noskrapstēja atslēga, un es aci pret aci pirmo reizi mūžā satikos ar problēmu risinātāju.
“Leonīda?” viņš mani uzmanīgi nopētīja, liekot sajusties nedaudz neērti un nevilšus pārlaist skatienu savai šodienas garderobei. Tumši zili, šauri džinsi, zelta krāsas atlasa blūze ar lielu lenti priekšā, mīļotā ādas jaka un kaparbrūni zamšādas botiljoni. Jā, es izskatījos lieliski!
Toties Ingemārs Bomis bija ne gluži tāds, kā gaidīju. Gara auguma slaids vīrietis ap gadiem četrdesmit, plikpauris (nevis ar retiem mateļiem, bet tāds, kura galvvidus varētu kalpot par spoguli). Brūni nosauļojies, tērpies pabālējušos, gaiši zilos džinsos un melnā T kreklā, kas izcēla stiegrainos muskuļus. Pelēkas, vērīgas acis, tuvu stāvošas līkam ērgļa degunam, biezas uzacis un stūrains zods ar bedrīti. Viņš likās kaut kur redzēts, tikai ātrumā nespēju atcerēties, kur un kad.
Arī viņa miteklis bija pārsteigumu pilns. Spriežot pēc pamestās ēkas, biju gaidījusi pažobelei raksturīgu iekārtojumu.
Toties šeit bija plašums, gaisma, kas plūda no jumta logiem, un mājīgs siltums. Iekārtojums bija skandināviski vienkāršs un funkcionāls. Raupjo dēļu grīdu stratēģiski svarīgās vietās sedza krāsaini, miksti paklāji. Mēbeles izskatījās kā salasītas no dažādiem stiliem, tomēr vienojošais faktors bija to ērtums. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka dīvāns ir mīksts, klubkrēsli - dziļi, bet galds - pietiekami augsts, lai ēdot varētu šķūrēt tieši mutē.
“Khm...” Ingemārs Bomis nokrekšķējās, cenšoties pievērst manu uzmanību. Nemanot biju iegrimusi interjera izpētē. “Ko varu piedāvāt - tēju vai kafiju?”
“Piens būtu?” Lai kā arī vēlētos to ar kafijas piedevu, tomēr negantais klepus, kas mani pārsteidza pa ceļam augšup, pārliecināja, ka šoreiz būs jāizvēlas tikai tīrs produkts.
“Ar medu?” Viņš nelikās pārsteigts par izvēli un nozuda nišā aiz pārbāzta grāmatplaukta. Nespēju atturēties nesekojusi. Tur slēpās virtuve - gandrīz tikpat plaša kā viesistaba, tikai ar jauku papildinājumu - jumta terasi. Durvis stāvēja nedaudz pavērtas, un bija dzirdamas lietus čalas uz skārda. Omulīgi.
Kamēr namatēvs sarūpēja manis izvēlēto dzērienu un uzlika to karsēties uz plīts, es ieņēmu vietu pie smagnēja koka galda.
Jau pēc mirkļa manā priekšā kūpēja piena krūze un piedevās - vērīgais Bomja kunga skatiens. Nezinu, kāpēc, bet viņš man lika justies neērti. It kā nojaustu, ka es kaut ko noklusēju, pat pirms vispār esmu sākusi runāt.
“Tātad?” viņš lika noprast, ka pauze ir ieilgusi.
Pa ceļam šurp izdomāju daudz dažādu variantu, kā uzsākt sarunu, ko un cik stāstīt, lai tas neizklausītos pēc traka suņa murgiem. Tomēr tagad zem pelēko acu skatiena svara tas viss sapinās, satinās un izkrita no manas mutes kā: “Mani apvaino zādzībā, bet es to neesmu darījusi.” “Skaidrs,” Bomja kungs domīgi novilka. “Sāksim no sākuma. Kas tev iedeva manu numuru?”