“Elīna Kalēja. No juridiskā kantora Zvirgzdiņš, Mitrofa-novs un Kalējs.”
“Vai viņa teica, ko es daru?”
“Jūs esot problēmu risinātājs.” Sāku justies kā skolā. “Būsim uz “tu”,” viņš stingri noteica. “Jā, es risinu problēmas. Cik saprotu, tev ir problēmas ar policiju?”
“Nē, ne gluži,” uz mirkli saminstinājos. “Zādzībā mani apsūdz kāda apvienība.”
“Kas par apvienību?”
“Nu...” Patiesības brīdis bija pienācis. “Sauksim viņus par vilkiem."
“Tie ir kaut kādi motociklisti?”
Piekrītoši pamāju, neuzticot melus balsij.
“Ko tad tu viņiem nozagi?”
“Es nenozagu...!”
“Labi, ko viņi domā, ka tu esi nozagusi?” Ingemārs Bomis runāja ar mani lēnām kā ar garīgi atpalikušu bērnu. Tas man sāka nepatikt.
“Ziniet...” atcerējos par pareizo uzrunas formu. “Zini, nedomāju, ka spēsi man palīdzēt. Tas ir krietni vien sarežģītāk, un laikam nebūtu prātīgi šeit iejaukt vēl kādu no malas...”
Jau cēlos kājās, lai dotos prom. Ši tikšanās bija kļūda. Bet nekļūdās tas, kas neko nedara.
“Pagaidi,” problēmu risinātājs aizšķērsoja man ceļu. “Nedzen zirgus. Saproti pati: vislabāk spēšu palīdzēt, ja būsi maksimāli atklāta. Pēc acīm redzu, ka man neuzticies.”
“Jā,” piekrītoši novilku. “Tas skar ne tikai mani, bet vēl daudzus cilvēkus. Tas ir ari viņu noslēpums, un neesmu pārliecināta, ka drīkstu to atklāt.”
“Labi, tad sarunāsim tā.” Viņš ar žestu aicināja mani atkal apsēsties. Negribīgi paklausīju. “Tu stāsti tik, cik uzskati par nepieciešamu. Ja no sniegtās informācijas secināšu, ka nevaru palīdzēt, ka man vajag zināt vairāk, tad tā arī pateikšu. Nebūsi gatava atklāt, - nesadarbosimies. Sarunāts?”
“Labi.” Man nebija, ko zaudēt. Mirkli aizdomājos, maziem malciņiem strebjot karsto pienu.
“Lieta tāda: ir divas motociklistu apvienības, latviešu un lietuviešu, kurām ir pazudusi,., nu, nosauksim to par kluba simboliku. Tā ir ļoti svariga simbolika. Ārkārtīgi nopietna lieta. Lietuvieši uzskata, ka es esmu zagle, viņiem pat esot kaut kādi pierādījumi, kas, protams, ir safabricēti! Bet latvieši zina, ka neesmu vainīga, tomēr palīdzēt viņi ari nedrīkst, jo tad izskatīsies, ka ir līdzvainīgi. Pēc nedēļas gaidāms motociklistu salidojums, kurā šī simbolika ir jāuzrāda. Tā ir tāda kā pase. Ja līdz tam laikam tā neatradīsies vai arī mana nevainība netiks pierādīta... Nu, teiksim tā, no manis paliks pāri vien radziņi un nadziņi.”
“Kā tu esi saistīta ar šiem motociklistiem? Tu esi biedre?” Bomis neticīgi nopētīja mani.
“Nē, es drīzāk esmu ārštata konsultante ārējo attiecību jautājumos.” Izklausījās ļoti smalki. Katrā ziņā krietni vien labāk nekā “runāju ar mirušajiem”.
“Kāpēc lai kāds vēlētos tevi padarīt par grēkāzi?”
Šis bija labs jautājums, uz kuru man pagaidām nebija atbildes.
“Nezinu, nav ne mazākās nojausmas. Varbūt esmu uzkāpusi kādam uz astes, pati to nezinot. Atklātus draudus vai brīdinājumus neesmu saņēmusi. Pieļauju, ka izvēle man par labu krita tādēļ, ka esmu ārpus bara... nu, apvienības. Jo būtu grūti noticēt, ka kāds no tā biedriem ir gatavs iegāzt savējos.” “Labi,” viņš domīgi sarauca pieri neskaitāmās krunkās. “Cik saprotu, policija šeit nav iesaistīta?”
“Nē, vilki neuzticas oficiālajām institūcijām.”
“Tas ir saprotams. Bet kāpēc tu pati nevērsies policijā? Lai viņi aizsargā tevi.”
“Jūs... Tu to nopietni?” Tagad bija mana kārta neticībā saraukt pieri.
“Protams, ne, tikai gribēju pārliecināties.” Bomis pasmaidīja. “Un kāds tad būtu mans uzdevums?”
“Pierādīt manu nevainību. Ja vēl izdotos atrast īsto vainīgo un nozagto simboliku, tas vispār būtu lieliski!”
“Un ir trīs dienas laika?”
“Jā, līdz sestdienas naktij.”
Zemlikas bija oktobra pēdējā sestdienas nakti uz svētdienu.
“Kā tev šķiet, vai varēsi palīdzēt?” jautāju bez lielām cerībām. Es apzinājos, cik būtiska ir informācija, kuru biju spiesta noklusēt.
“Vai ir kāds cilvēks, ar kuru es vēl varētu aprunāties? Kāds iesaistītais?” Bomis uz manu jautājumu atbildēja ar pretjautājumu.
“Nu,” apsvēru Rego kandidatūru. “Man sākumā ir jāapjautājas. Jāsaņem piekrišana.”
“Tas pats par sevi saprotams.” Viņš izvilka no aizmugurējās bikšu kabatas pierakstu blociņu melnos ādas vākos. “Kā ari man jāzina, kur tieši tas notika. Vieta.”
“Khm...” nokrekšķinājos, apjaušot, ka purvs kļūst tikai dziļāks. “Ir vēl kas - Latvijā cilvēks, pie kura glabājās šī te lieta, ir miris. Iespējams, nogalināts.”
Ingemārs Bomis sastinga ar pildspalvu pusceļā.
“Kas ir tā “lieta”?”
“Vai tas ir tik svarigi...?”
“Jā, jo tā acīmredzot ir nozīmīgāka par cilvēka dzīvību, ja jau tu nelūdz noķert iespējamo slepkavu, bet tev galvenais ir atgūt to, kā pati teici, simboliku.”
Sasodīts! Viņam taisnība. Kartes atgūšana bija prioritāra. Jo, lai ari vecais Vjačeslavs bija miris un noķert un sodīt viņa slepkavu bija būtiski, tomēr no kartes bija atkarīgs daudz vairāk dzīvību.
“Tā ir karte,” es izmocīju, domājot par to, ko ar mani izdarīs Rego. “Tāda kā zemesgrāmata. Apliecina īpašuma tiesības. Teritoriālas tiesības.”
“Liela nauda iesaistīta?”
“Arī tas, protams.”
“Labi, motīvs vismaz sāk kļūt skaidrāks. Vari pateikt, no kurienes tā karte tika nozagta?”
Ceļu uz Vjačeslava mājām es zināju, bet īsti izstāstīt vai pateikt adresi nevarēju.
“Tev Latvijas karte ir? Varu parādīt.”
Bez vārda runas viņš piecēlās no galda un pazuda aiz grāmatu skapja. Es izdvesu aizturētu nopūtu, atbalstot piepeši smago galvu pret piena krūzes malu.
Atvērtajā logā noskrapstēja asi nagi uz jumta skārda. Ar slaidu lēcienu un klusu būkšķi manā priekšā nolaidās mazs, pūkains augumiņš ar apaļu galvu, zaļām acīm, stāvām ausīm un nikni kulstošu asti. Manī neslēpti naidīgi vērās strīpains mājas kaķis, izdvešot brīdinošu “urriTr..... ššššš!”.
“Pati tāda!” nepaliku atbildi parādā - saraucu degunu un draudīgi nošņācos pretī. Kaķene uzmeta kūkumu un pacēla ķepu sitienam.
Pirms situācija kļuva pavisam neglīta, iejaucās Bomis. “Mince!” Viņš paķēra pūku maisu padusē un ar pirkstu uzšāva tai pa degunu. “Kas tad nu? Galīgi aptrakusi?” “Tāda nervoza,” sniedzu savu vērtējumu. “Gadījumā nav kaķu laiks?”
“Pat ja tāds būtu, viņai nav attiecīgā aprīkojuma.”
“Tas daudz ko izskaidro,” to vairāk teicu sev, nevis viņam. Es dzīvnieku biju pamanījusi tikai tad, kad tas jau stāvēja man priekšā, lai gan parasti smakas sajūtu labi. Šis eksemplārs oda neitrāli.