“Mājas mīlule?” pieklājīgi apvaicājos.
“Jā, pieklīda pirms pāris gadiem. Tagad uzskata sevi par saimnieci.” Bomis izlika neapmierināti ņurdošo kaķeni uz terases un aizvēra durvis par spīti tās protestiem.
“Te būs karte.”
Tikko biju paspējusi pacelt piena krūzi, kad manā priekšā jau tika atvērts Latvijas ceļu atlants.
Iebakstīju ar pirkstu nelielajā ezera pleķīti netālu no Liepājas šosejas Rīgas pievārtē.
“Cilvēks, kas glabāja karti, bija Vjačeslavs Krūms. Dzīvoja ar sievu laivu mājā uz šī te ezera.”
“Ņem.” Man rokās tika iestumts melns, resns marķieris. “Uzvelc krustu.”
Neticīgi pavēros Bomi. Vai tiešām tik grūti atcerēties vienu adresi?
“Aptuvenais vecums?”
“Nezinu,” paraustīju plecus. “Vecs. Pensionārs. Viņam vēl bija māceklis Maksims Lūkass. Man ir nelāgas aizdomas, ka jauneklis varētu būt kaut kā iesaistīts. Patlaban viņš it kā atrodoties kaut kur Dānijā, strādājot cūku audzētavā. Bet šo derētu pārbaudīt. Viņš varētu gribēt atriebties bijušajiem biedriem.” “Ar Latviju skaidrs. Kas ir ar Lietuvu? Vai vari man nosaukt kādu vārdu?”
“Kestutis Šuodraskis. Tas ir leišu apvienības vadītājs. Bet vairāk gan es neko nezinu.”
“Vari uzzināt?”
“Es aprunāšos ar kādu...” neapzinoties uz mirkli iepau-zēju, “cilvēku. Man jāsaskaņo.”
“Labi, tad gaidīšu no tevis informāciju. Pagaidām paskatīšos, ko varu noskaidrot pats.”
“Vai tas nozīmē, ka palīdzēsi? Un kā ar samaksu?” sakrustoju pirkstus, lūdzot visus finanšu dievus, kaut summa nebūtu astronomiska, bet tikai orbitāla.
“Mana standarta takse ir septiņdesmit eiro par darba stundu plus vēl saistītās izmaksas.”
Es biju kosmosā un neredzēju veidu, kā tikt zemē. Tas bija dārgi. Sasodīti dārgi! Bet, ja izdotos daļu piedzīt no Rego... galu galā tas ir ari viņa interesēs.
“Avansā ņemu samaksu par desmit darba stundām. Ar mazāku laiku sākuma situācijas izpētei var nerēķināties.” “Un laikam būtu naivi cerēt, ka ar to ari pietiks, vai ne?” smagi nopūtos un sāku makšķerēt no somas maku.
“Runa ir par zādzību, cilvēka pazušanu, iespējamu slepkavību. Kā tu pati domā?”
Pirms došanās pie Bomja biju piestājusi pie bankomāta un izņēmusi savus uzkrājumus. Tagad gandrīz visu nācās likt galdā.
Pamanījis manu vilcināšanos un bēdīgo sejas izteiksmi, Bomis šķietami atmaiga.
“Klau, sarunāsim tā. Uz šo bridi tu man apmaksā desmit stundas. Ja redzēšu, ka nespēju tev palīdzēt un sadarbību neturpināsim, tad pusi atdošu atpakaļ. Der?”
Man gribējās viņu no priekiem sabučot!
Pavadījis līdz ārdurvīm, Bomis uz atvadām pierakstīja manu e-pasta adresi un darba telefona numuru un solījās šodien vai rit piezvanīt un paziņot pirmos rezultātus.
Cerīgi lecot lejā pa kāpnēm un pie sevis dungojot jautru melodiju ar vārdiem “Misters Propers tīri tīra...!”, es atcerējos, kur iepriekš biju redzējusi Ingemāru Bomi.
8
Kā jau nojautu, Rego nebija sajūsmā par manu lēmumu piesaistit vēl kādu ar divdabju pasauli nesaistītu personu. Okšķeri.
“Tas ir risks, ko nevaru atļauties,” viņš burtiski rēca klausulē, ko es prātīgi turēju dažu centimetru attālumā no auss.
“Tas nav tikai tavs risks. Mani apēdīs!” kliedzu pretī. Ne jau tāpēc, ka būtu īpaši noskaitusies, bet lai pārliecinātos, ka mani sadzird.
“Sasodīts! Brauc prom! Es tev jau teicu!”
“Negribu! Man tepat ir labi!” Taisnības labad jāsaka, ka pēc šodienas vizītes pie Bomja kunga es varēju atļauties aizbraukt tikai līdz Slampei. Šaubos, vai tās skaitās ārzemes un radītu īpašus šķēršļus manis atrašanā.
Jaunais mobilais telefons aizdomīgi nokrakšķēja zem manu nervozo pirkstu spiediena. Tas gan nebija gluži jauns. Veca Nokia ar nodilušām pogām, ieplaisājušu ekrānu un čerkstošu zvanu. Tas bija labākais, ko aģentūras tehniskais darbinieks Aleksejs varēja ātrumā izburt no saviem krājumiem bez ilgas saskaņošanas ar Viktoriju, kura šobrīd nebija sasniedzama. Bet es bez mobilajiem sakariem biju kā bez rokām.
“Kur tu esi?” Rego ierēja man tieši smadzenēs, kad aizmāršīgi, ieraduma vadīta, biju mobilo uz mirkli iespiedusi starp ausi un plecu.
“Mājās!” šoreiz par spīti kliedzu pilnā kaklā, sīkas atriebības jūtu vadīta. Vai nu no šoka, vai ari aiz nepieklājības Rego pārtrauca sarunu.
Apsvēru, cik ilgs laiks man ir atlicis somu kravāšanai un pēdas piesišanai, pirms kāds piesitis mani pašu.
Par brīnumu, liktenīgā stunda pienāca tieši pēc stundas. Nedaudz pēc astoņiem vakarā pie manām ārdurvīm piezvanīja jau daudz rāmākais un atslābušais Rego.
“Drīkstu ienākt?”
Man palika noslēpums, kā viņš katru reizi tika kāpņu telpā, jo durvju kodu tā es ari viņam netiku pateikusi.
Apsvēru iespēju demonstratīvi uzmest lūpu un notēlot aizvainojumu par kliegšanas maratonu, bet tad aptvēru, ka tas būtu bērnišķīgi un muļķīgi. Viņam daudzējādā ziņā bija taisnība.
“Protams,” aicināju iekšā. “Tēju, kafiju?”
“Tev ir tas labais aparāts. Un garšīga kafija. Iepriekšējā reizē tā arī neizdzēru.” Viņš bija viens no retajiem maniem viesiem, kas savu jaku atstāja uz pakaramā pie durvīm, nevis slaidā lokā aizlidināja uz dīvāna.
“Tātad kafija. Espreso.”
Uz mirkli iestājās klusums, ko aizpildīja tikai automāta rūkoņa un sprauslāšana.
“Es te tā padomāju,” Rego negaidīti nepārliecinoši iesāka, kad noliku viņam priekšā krūzi ar aromātisko dzērienu un pati, atspiedusies pret virtuves letes malu, malkoju karstu pienu (sasodītais klepus!).
“Varbūt tev ir taisnība,” viņš rāmi turpināja. “Varbūt kāds, kas nav divdabis, varētu pat panākt vairāk. Man barā ir cilvēki, saistīti ar drošības iestādēm. Viņiem ir savas metodes, savi kontakti. Bet, ja mēs kaut ko uzsāksim, tas tikai sarežģīs attiecības ar leišiem.”
“Es ari tā padomāju,” jutu, kā pamazām atslābst sasprindzinātie pleci. “Turklāt man Ingemāru Bomi ieteica kā labu speciālistu.”
“Jā, es tā dzirdēju,” Zvērs turpināja būt gluži vai cilvēcisks. “Apjautājos par viņu. Atsauksmes labas. Pārliecinošas. Rezultāts vienmēr esot. Un, spriežot pēc cenas, vajadzētu ari būt.”
“Jā... par to cenu,” nopriecājos, ka Rego pirmais ierunājās.
“Neuztraucies,” viņš ar žestu mani apklusināja. “Izmaksas es ņemšu uz sevi. Šajā ķezā tu esi mana bara dēļ. Nebūtu godīgi vēl likt tev maksāt.”
Viņš izvilka no džinsu aizmugurējās kabatas maku un noskaitīja manis iemaksāto avansu.
“Paldies,” daudz nevilcinājos, jo... nauda nesmird! Nu labi, tā smird gan - pēc sviedriem, alkohola un vecām asinīm. Jaunās maņas par to bija informējušas mani jau diezgan sen.
“Tad es drīkstu Bomim iedot tavu telefona numuru? Viņam esot jautājumi, bet es nezināju, cik daudz varu atklāt.”
“Jā, aprunāšos ar to problēmu risinātāju. Jo, lai kas, bet tāds mums šobrīd noderētu.”
Rego izskatījās noguris. Nē, drīzāk pārguris. Kā krātiņā ieslodzīts zvērs, kurš riņķo, riņķo, bet izejas nav.