“Man žēl.” Nezinu, kāpēc, bet man sagribējās atvainoties. “Es patiesi neesmu ņēmusi kartes, un man nav ne mazākās nojausmas, kurš grib mani iegāzt.”
“Kā tev sokas ar pārvēršanos?” viņš negaidīti nomainīja tēmu. Saklausījis manā balsī žēlumu un nebūdams radis tādu saņemt, vilkaču barvedis sajutās neērti.
“Nekā,” paraustīju plecus, nebūdama pārliecināta, ko tieši Rego grib zināt. “Pilnmēness nāk un aiziet. Kaimiņi pagaidām nesūdzas.”
“Vai tu sāc jau kaut ko atcerēties?”
“Nē, vēl ne. Es pēc tam tikai redzu sapņus. Laikam atmiņas par to, ko esmu sadarījusi.”
“Piemēram?”
“Skrienu pajumtiem, rāpjos kokos. Dažreiz sapņoju par suņiem. Bet visbiežāk sapņoju, kā guļu šeit uz dīvāna.”
“Tu esi mazs dzīvnieks. Tā ir zināma priekšrocība. Vari atļauties dzīvot pilsētā,” viņš pārlaida nedaudz skaudīgu skatienu manam miteklim.
“Un kur tu pats dzīvo?”
“Ārpus Rīgas,” saņēmu strupu atbildi un sapratu, ka ar to ari būs jāsamierinās.
“Vai divdabji pārsvarā izvēlas dzīvot ārpus pilsētas?” “Tā ir ērtāk.”
“Protams, protams.” Vēl pirms mirkļa šķita, ka sasprindzinājums sāk mazināties, bet tagad saruna atkal likās ievirzāmies nepatīkamā gultnē. Ko es tādu pateicu?
“Zini, kas man neliek mieru,” Rego piepeši domīgi ierunājās, pārtraucot neveiklo klusuma brīdi. “Lai arī kurš vēlētos tevi iegāzt, viņš zina, kā izskatās tavs dzīvnieks. Es redzēju to spalvu kušķi un pēdas nospiedumu, ko leiši prezentēja kā pierādījumu. Par ģipša atlējumu nevaru spriest, bet spalvas bija tumši brūnas, vidēji garas un spīdīgas. Man neļāva tās paostīt, kas būtu lietderīgi, jo pazīstu tavu smaku, bet pēc skata bija ļoti līdzīgas.”
“Kā tu zini, kā izskatās mans dzīvnieks?” Bija mana kārta brīnīties.
“Mēs esam skrējuši kopā, atceries?” viņš uzrūca un tad aprāvās. “Esmu divdabis jau sen. Tāpēc Baltās naktis atceros labi.”
“Jā, saprotams!” klusībā norāju sevi. Lai gan man sāka apnikt šī laipošana. Kā pa mīnu lauku.
“Atgriežoties pie tēmas - zagļi zina, kā izskatās tavs dzīvnieks. Un tas mani dara uzmanīgu.”
“Kāpēc?”
“Leonīda, padomā!” Rego nedaudz dusmīgi iesaucās. “Kur un kādos apstākļos zaglis varēja redzēt tavu dzīvnieku?”
“Pilnmēness laikā.”
“Jā, vai nu kāds novēro tavu dzīvokli...” barvedis ieturēja pauzi, ļaujot pašai izdomāt tālāk.
“Vai arī tas ir kāds no bara, ar ko esmu skrējusi kopā un kas spēj atcerēties Baltās naktis,” pār mani nāca atklāsme. “Sasodīts! Neviens no šiem variantiem man nepatīk!”
“Man arī ne. Jo, ja tas ir kāds no bara, tad man ir mests reāls izaicinājums,” viņš dusmīgi nošņirkstināja zobus.
“Bet kāpēc kādam no bara būtu jāzog karte? Labi, leišu karte. Bet savējā? Tas taču apdraud arī zagli pašu!”
“Ja vien... ja vien kāds no malas nav pierunājis, pamudinājis...” Rego aizdomājās.
“Uzpircis vai šantažējis,” es turpināju.
Vienā rāvienā iztukšojis gandrīz atdzisušo kafiju, Rego pielēca kājās.
“Iedod man tā Bomja numuru. Es pats viņam piezvanīšu,” viņš gandrīz skriešus devās uz durvīm. “Un sēdi mājās. Apkārt nevazājies.”
Grasījos jau vērt muti vaļā, lai iebilstu pret tik rupju norādījumu, kad pamanīju Rego skatienu. Viņš domās jau bija tālu prom, pildīja barveža pienākumus, kuros ietilpa rūpes par bara drošību un rīkojumu nodošana. Viņaprāt, es piederēju pie bara. Un es saņēmu rīkojumu.
Pēc Rego aiziešanas uzkarsēju sev vēl vienu porciju piena, uzkodās sagriezu doktordesu un saritinājos uz dīvāna ar žurnālu rokās. Tas bija kāds pašmāju izdevums, kura vāku rotāja pelēkās drānās tērpta, ar izsalkušu skatienu apveltīta modele, bet viens no virsrakstiem solīja palīdzēt atbrīvoties no svara septiņās dienās. Kā tad! Lai izskatītos tāpat kā viņa? Kā koncentrācijas nometnes absolvente?
Mēģināju lasīt, bet domas klejoja un jaucās. Rego sacītais bija atstājis nepatīkamu pēcgaršu. Ja nu tiešām kāds novēroja manu dzīvokli?
Prāta nomierināšanas nolūkos nolēmu izpucēt zobus. Tā bija pietiekami nevainīga un ikdienišķa nodarbe, lai novērotājam nerastos papildu interese par manu personību.
Saskaņā ar Mērfija likumu telefons iezvanījās brīdī, kad atgādināju traku suni, kuram pa muti veļas laukā putas. Žigli atbrīvojusies no tām, cēlu mobilo aparātu pie auss, bet steigā iedzīvojos pamatīgā klepus lēkmē. Zvanītāja bija Viktorija, kurai nācās noklausīties brangu plejādi dažādas toņkārtas rējienu.
“Ты в порядке', Leonīda?” priekšniece aizdomīgi noprasīja, lai gan, manuprāt, jautājums bija lieks. Tie, kam viss kārtībā, šādas skaņas neizdveš!
Noklausījusies manu atskaiti par šodienas notikumiem un sarājusi par ielaisto klepu, Viktorija brīvlaida no pēdējās
darba dienas šinī nedēļā. Ieteica atpūsties un ļaut notikumiem virzīties savu gaitu. Neparasts padoms no sievietes, kuras dzīves moto bija “Pievelc grožus ciešāk!”. Runājot man radās iespaids, ka viņa nav gluži savā ādā - tāda nedaudz sapņaina un lidinās domu tālēs.
Detaļās iedziļināties nevēlējos, jo baidījos, ka viņa varētu pārdomāt par brīvdienu, kas šobrīd man bija akūti nepieciešama.
Mans ķermenis bija ar mani vienisprātis, jo pēdējo četru mēnešu laikā šī bija pirmā reize, kad pamodos ap deviņiem rītā, nevis, kā ierasts, piecos. Būtu gulējusi vēl, bet Nokia vibrēja un lēkāja pa naktsgaldiņu, cenšoties pievērst sev uzmanību. Grasījos jau brīnīties par agro zvanītāju, bet tad pamanīju pulksteņa rādījumu. Zvanītājs bija Ingemārs Bomis, tāpēc nepieļāvu pat domu par zvana ignorēšanu.
“Leonīda, labrīt! Vai vari runāt?”
Varu, bet vai gribu?
“Jā, protams! Jums... tev ir kādi jaunumi?”
“Jā, bet ne iepriecinoši. Varam satikties uz vienu kafiju? Pēc stundas būs labi?”
Atvēlētais laiks bija ļoti īss, bet, ja tikšanos sarunātu netālu no mājām, tad es pat varētu paspēt.
“Uz Valdemāra ielas ir kafejnīca Salmiņš, varbūt zini?” Saņēmu apstiprinošu atbildi. “Tiekamies tur pēc stundas.”
Tā kā pieminētā tikšanās vieta atradās vien dažu soļu attālumā no mana dzīvokļa, tad uz braukšanas rēķina ieekonomēto laiku es nolēmu izlietot lietderīgi un pievērt acis vēl uz piecām minūtēm, kā rezultātā tikšanos nokavēju par stundas ceturksni. Jo sasodītais angoras džemperis, kura maigi rozā krāsa tik lieliski izcēla manu zeltaini brūno acu skatienu, pēc vakardienas mazgāšanas vēl bija mitrs un nācās to žāvēt ar fēnu. Protams, pastāvēja iespēja mainīt ieplānoto garderobi, taču tādā gadījumā man vajadzētu izdomāt, kurus citus džinsus un zābakus vilkt. Bet tad es nokavētu vairāk nekā tikai piecpadsmit minūtes.
Jebkurā gadījumā tā nu es tur ievalsēju: no ārpuses skarba, ādas jakā tērpta, bet iekšpusē maiga, pūkaina un rozā. Tā kā lielus izbraucienus ar auto neplānoju, tad biju atļāvusies uzvilkt augstpapēžu zābakus ar mazām, sudrabotām sprādzītēm. Galu galā šodien bija piektdiena, neplānota brīvdiena, un es gāju uz tikšanos ar Mistera Propera dvīņubrāli.
“Cajfe Latte un kruasāns,” viņš galanti norādīja uz pasūtījumu, kas mani jau gaidīja.
“Kā tu zināji?”
“Sieviete, kas izvēlas karstu pienu, no rīta espreso, visticamāk, nedzers,” Bomis skopi nosmaidīja.
“Paldies! Tavas dedukcijas spējas ir iespaidīgas.” Apzinājos, ka gluži pēc komplimenta tas neizklausās, bet ērcināja doma, ka manus paradumus tik viegli izsecināt. Vai tiešām esmu prognozējama? Tas gluži neiederējās manā pašportetā.