“Tu teici, ka tev ir jaunumi,” mainīju tēmu uz daudz aktuālāku.
“Jā, bet pirms tam es tomēr gribu, lai tu man pasaki,” Bomis ieturēja draudīgu pauzi, “kas tie vilki īsti ir?”
Aukstas izbailes saindēja rīta kafijas garšu. Zināju, ka pienāks brīdis, kad šis jautājums tiks uzdots, bet nebiju domājusi, ka tik drīz.
Redzēdams, ka vilcinos ar atbildi, Bomis turpināja: “Tikai nestāsti, ka motociklisti. Vai tautas deju kolektīvs. Neesmu amatieris. Šinī jomā darbojos jau ne pirmo gadu.” “Kas tev liek domāt, ka tie nav motociklisti?” piesardzīgi taustījos.
“Es jau iepriekš biju dzirdējis runas, nostāstus par kādu grupējumu Latvijā, kuri nav gluži mafija vai bandīti, bet ar kuriem tāpat neviens nevēlas ielaisties. Bet tās bija tikai baumas, pilsētas leģendas. Padibenes daudz ko muld un izdomā. Kaut kādi noslēpumaini cilvēki, saistīti savā starpā gluži vai ar radniecību. Bīstami cilvēki. Ļoti bīstami.”
“Un tev liekas, ka vilki...?”
“Velns parāvis! Leonīda!” viņš dusmīgi uzsita ar plaukstu pa galdu, liekot traukiem ar nervozu džinkstu palēkties, un strauji pieliecās pie manis, pārejot uz draudīgiem čukstiem: “Kas viņi ir? Kas ir tie tavi vilki?”
“Es nevaru... nedrīkstu...” Mani pārņēma piepešs karstums, liekot vaigiem uzziedēt. Biju par zemu novērtējusi plikgalvaino vīriņu, kas likās gluži vai no reklāmas izkāpis. Tas nebija profesionāls tīrītājs. Tas bija profesionāls problēmu risinātājs. Un viņš mani tikko bija pieķēris melos.
“Zini, šos vārdus pēdējo divdesmit četru stundu laikā esmu dzirdējis vairāk nekā visā savā mūžā kopā. Visi, kam vaicāju par taviem motociklistiem, atbild tieši tā! Neviens neko nezina, nevar, nedrīkst! Mani informatori zina, bet baidās! Parasti viņi baidās no manis! Vai vari pateikt, kurš ir lielāks drauds par mani?” Viņš bija pārskaities līdz baltām pelītēm.
Es turpināju klusēt kā partizāns.
“Vari neteikt. Bet tad rēķinies, ka tā man kļūs par goda lietu. Es noskaidrošu, kas ir šie cilvēki, un izvilkšu viņus dienasgaismā. Lai ko tas ari man maksātu!” Redzēdams, ka draudi neiedarbojas, viņš nikni paķēra jaku no blakuskrēsla un pielēca kājās. Ja Ingemārs Bomis bija patiesi savas naudas vērts, tad baram draudēja atmaskošana.
“Tie nav cilvēki,” stīvām lūpām izmocīju, pirms viņš pazuda pa kafejnīcas durvīm.
Jāsaka, Bomja kungs bija apveltīts ar lielisku dzirdi. Jo, lai ari cik kluss bija mans dvesiens, tas apstādināja viņu pussoli.
“Kas?”
“Nav cilvēki,” novaidējos un iespiedu karsto pieri plaukstās. “Varu tev pastāstīt, bet tu tāpat neticēsi. Tam nav iespējams noticēt.”
“Riskē.”
Ar acs kaktiņu redzēju, kā viņš apsēžas man pretī. Baidījos viņu uzlūkot. Baidījos zaudēt to drosmes drusciņu, kas man bija atlikusi.
“Tie ir vilki.”
“Leonīda, nesāc atkal...” Ingemārs sāka celties kājās. Es ar žestu viņu apstādināju, paceļot savu melīgo, smago galvu no plaukstām. Mans skatiens laikam pārliecināja palikt, uzklausīt.
“Nē, tu nesaprati. Tie ir īsti vilki. Zvēri.” Uz mirkli aizdomājos, cenšoties atcerēties, ar kādiem vārdiem biju draudzenēm atzinusies, kas patiesībā esmu. “Bērnībā pasakas lasīji? Par vilkačiem esi dzirdējis?”
“Ko tu saki?”
“Es saku, ka šī noslēpumainā ģimene, cilvēki, par kuriem klīst baumas...” nofiksēju viņu ar skatienu, cenšoties pārliecināt par savu vārdu patiesumu, “tie ir vilkači. Viņi pilnmēness naktīs pārvēršas par vilkiem. Dzīvniekiem.”
Bomis nekustīgi vērās tālumā. Es turpināju gaidīt jelkādu reakciju - dusmas, sašutumu, izbrīnu, pārsteigumu, šausmas... Jebko, tikai ne to, ko saņēmu.
“Kas tu esi?” viņa balsī ieskanējās tērauds. “Viena no viņiem? Nē, tu teici, ka esi ārpus...”
“Pareizi, es neesmu vilkatis,” apstiprināju, bet neizjutu ne mazāko vēlēšanos iedziļināties detaļās. Sākumā jānoskaidro, kādas domas un apsvērumi rosījās aiz krunkās sarauktās vīrieša pieres. Tomēr mirklis ieilga, un Bomja sejas izteiksme bija kā kailsals novembrī - gluda un vēsa.
“Es nemeloju. Tā nav mana fantāzija vai izgudrojums. Un es necenšos tevi apdullināt,” nespēju ilgāk izturēt neziņu. “Tici man...”
“Es ticu,” viņš piepeši pārtrauca pusvārdā. “Es ticu, ka tu tam tici.”
“Kā lai tev pierādu...?”
“Es gribu redzēt,” viņš negaidot paliecās uz priekšu un saspieda manu celi savā lielajā plaukstā.
Sāpēs saviebusies, noliedzoši papurināju galvu un atāķēju pirkstus no ceļgala bļodiņas, pirms tika nodarīts neatgriezenisks bojājums.
“Tas nav iespējams. Tāpēc jau tas ir noslēpumains grupējums, jo viņi savu esamību glabā noslēpumā.”
Man pārskrēja šermuļi pār kauliem, atceroties lielos vilkus cīņas arēnā, kad Rego un Harijs gatavojās mačam par barveža amatu. Un vēl vairāk kauli bailēs vibrēja, man iedomājoties, ko Rego teiks, kad uzzinās, ka esmu atklājusi vilku patieso būtību svešiniekam. Tādēļ par priekšskatījumu nevarēja būt ne runas!
“Man ir jāredz.” Tas jau izklausījās pēc draudiem.
“Bomja kungs, jūsu paša labklājības vārdā es ieteiktu neizdarīt pārāk lielu spiedienu šajā jautājumā. Ticiet man, tie cilvēki māk tā paspiest pretī, ka pēc tam pat pasaka par Sarkangalvīti un vilku jums liksies kā drūmākā šausmene.”
Nolēmu, ka ir pienācis laiks parādīt ari manu zvēra dabu. Varbūt man mugurā ir pūkains rozā džemperis, bet tas nenozīmē, ka es pati ari tāda esmu.
Ingemārs Bomis bija pietiekami pieredzējis, lai atpazitu situāciju. Atlaidies krēslā, viņš neslēpti dusmīgi nopētīja mani.
“Kaķītis izlaiž nagus?” Bomis nedaudz izaicinoši izspļāva. Viņš bija tik tuvu patiesībai, ka mirkļa dusmas pagaisa un es nepiedienīgi iespurdzos kafijas krūzē, gandrīz apšļakstot iepriekš pieminēto apģērba gabalu.
Problēmu risinātājs pēc šī mana fiasko acīmredzami atmaiga un samierinoši pasmaidīja.
“Labi, bet tad es mainu mūsu sadarbības nosacījumus. Es šodien sazvanīju trīs cilvēkus, kas varētu palīdzēt, kaut ko zināt. Bet neviens ar mani runāt nevēlējās. Tu teici, ka esi kaut kāda attiecību konsultante tiem...” viņš ieturēja pauzi, acīmredzot sajuzdamies neveikli, pirms nosauca klientu īstajā vārdā, “...vilkiem. Lieliski, tad tu nāksi līdzi un uzdosi jautājumus. “
“Kādus jautājumus?” šādu pavērsienu nebiju paredzējusi.
“Tos, kurus tev pateikšu priekšā,” ar joni izdzēris kafijas atlikumu, viņš apņēmīgi piecēlās kājās. “Nāc, mūs gaida darbs.”
9
Klunkurējot pa ielu nopakaļ Bomim, jutu, kā maniem trauslajiem pleciem uzgulst viss pasaules smagums. Notikumi bija pieņēmuši tādu virzību, kas mani gluži neapmierināja. Nolīgstot problēmu risinātāju, biju cerējusi, ka pati varēšu palikt maliņā, drošā attālumā, un vērot, kā iepriekš minētais tiek paveikts, - tātad problēma atrisināta. Man nebija ne mazākās vēlmes tikt ierautai aktīvā darbībā un potenciāli apdraudēt kādu no manām leģendārajām deviņām dzīvībām, par kuru esamību es pat nebiju pārliecināta. Lai gan tas, protams, būtu jauki. Vai vismaz lietderīgi. It īpaši šobrīd.
Kā jau varēju iedomāties, Ingemārs Bomis brauca ar lielu (ļoti lielu!), melnu (kā melnākā nakts) apvidus automašīnu (ar lielākajiem riteņiem, kādus savā mūžā biju redzējusi).