“Kas tas ir?” bijīgi izdvesu hromētā briesmoņa priekšā.
“Specpasūtījums,” automašīnas īpašnieks pat nepūlējās iedziļināties detaļās. “Kāp iekšā!”
Biju gatava paklausīt uzaicinājumam, kas aizdomīgi izklausījās pēc pavēles, tikai uz mirkli samulsu un domās pateicos visiem garderobes dieviem, kas manī klausījās. Ja šorīt būtu izlēmusi par labu īsajiem svārkiem, tad varētu pat necerēt uzrāpties šinī Everestā. Lai gan pie pasažiera durvīm bija slieksnis, tomēr arī līdz tam bija jātiek.
“Tavam monstram ir pat kravas kaste,” pārsteigta konstatēju, iekārtojusies blakus Ingemāram un pametusi ziņkārīgu skatienu atpakaļ. Tas, ko biju maldīgi noturējusi par automašīnas salonu, izrādījās pārsegts lielgabarita mantu nodalījums.
“Jā, risināmās lietas mēdz būt dažādas.”
Bomja atbilde bija tik divdomīga, ka pat bez nelielās vārdiskās apmaiņas kafejnīcā es vienalga būtu jutusies neomulīgi.
“Kur brauksim?” painteresējos.
“Sāksim ar laivu māju. Un pa ceļam tu man izstāstīsi visas detaļas. Kas tā par pazudušo lietu, kurš dzīvoja tajā mājā, un kāpēc šī lieta ir tik svarīga?”
“Labi,” rāma kā kaķēns piekritu un, mirkļa iedvesmas vadīta, izvilku mobilo telefonu. Viktoriju traucēt negribējās, Elīnu iejaukt ari ne, tāpēc ātrumā tapa īsziņa Rego par manām šīsdienas plānotajām aktivitātēm. Nebija jau tā, ka es neuzticētos Bomim, bet... sargi sevi pats - un ari vilki tevi sargās!
Vjačeslava Krūma, vilkaču bara kartes Glabātāja, ezera pievedceļš vairs neizskatījās tik dubļains un nelikās tik bedrains, ja uz to lūkojās no Bomja automonstra divmetrīgā kumbra.
Lai ari diena bija pašā plaukumā un rokaspulkstenis vēstīja, ka ir tikai pusdivi, tomēr smagie, sauli aizsedzošie lie-tusmākoņi un slaidie priežu augumi, kas stiepās augstu virs mūsu galvām, tina apkārtni pelēkā puskrēslā. Šī bija jau trešā reize, kad atgriezos pie nelaimīgā ezera. Un sajūtas nebija mainījušās. Tiklīdz pametu silto mašīnas salonu, oktobra miglas drēgnie pirksti sažņaudza pakrūti. Vai ari tās bija bailes?
“Savāda vieta,” Bomis noskurinājās, aizpogāja militārā stila jaku un uzslēja apkakli. Lai ari ārā nebija tik vēss, tomēr mitrums līda cauri apģērbu kārtām un laizīja miesu ar aukstu mēli.
“Jā,” piekrītoši pamāju un nevilšus pievirzījos viņam tuvāk. Divatā tomēr drošāk, pat ja apdraudējums nav redzams vai nojaušams. Niedres tumši dūca lēnajā vējā, bet nu jau gluži kailie krūmi vicināja brīdinošus pirkstus. Kopš pēdējā apmeklējuma nekas daudz nebija mainījies. Gaiss tāpat smaržoja pēc ūdens, zivīm un puvušām lapām. Vjačeslava mājiņa joprojām skumīgi šūpojās ezera viļņos un zem jumta kores raudzījās mūsos ar pamesta kucēna bēdīgajām acīm.
“Iesim, parādīšu, kur sākas laipa,” vedināju Bomi man sekot, vēloties pēc iespējas ātrāk tikt prom.
“Pagaidi,” viņš apturēja mani, pirms paspēju spert soli. “Kad tu pēdējo reizi te biji?”
“Svētdien.” Tas likās jau tik sen, gluži kā citā dzīvē, kad vēl nenojautu, ka nelielā izpalīdzēšana izvērtīsies lielā murgā.
“Vai kāds šo vietu pieskata?”
“Nezinu, bet, ja tas ir svarīgi, varu apjautāties,” jau vilku telefonu no kabatas.
“Nē, pagaidām ne,” Bomis noskurinājās. “Vispirms apiesim apkārt ezeram.”
“Izlūkos?”
“Pieņemsim,” viņš nosmīnēja. “Tev laikam patīk visur mesties ar galvu pa priekšu?”
“Nu, ne gluži.” Man vienkārši nebija ne mazākās nojausmas, ko viņš meklē. “Zini, vilki jau te izķemmēja. Neko neatrada.”
“Es neko arī nemeklēju,” Bomis norūca pāri plecam, sākot iet pa tikko manāmo taciņu, kas veda apkārt ezeram. “Gribu novērtēt vietu - piekļūšanas iespējas, slēpņus, novērošanas punktus.”
“Tātad tomēr izlūkos.” Uzmanīgi lavierēju viņam nopakaļ, cenšoties izvairīties no lielākajām dubļu peļķēm, kurās Bomis brida ar īpašu, sadistisku entuziasmu. Domās aizlūdzu par saviem skaistajiem zābakiem ar sudraba sprādziti.
“Tu labāk pastāsti: kas īsti ir nozagts? Tu teici - simbolika. Kaut kāds vimpelis, vai?”
“Vimpelis,” noķiķinājos. “Nē, tā ir drīzāk tāda kā zemesgrāmata. Karte. Papīrs, kas apliecina, ka vilkiem pieder šī konkrētā teritorija.”
“Oficiāls dokuments? Kas to izsniedz, un kam to uzrāda?”
“Izsniedz vilku virsvadība Romā, bet uzrāda citām ģimenēm... bariem. Tas neļauj svešajiem pārkāpt robežas.”
“Ja tāda nav, tad var nākt, kurš grib, un darīt, ko grib?” “Nu, apmēram tā.”
“Kāda teritorija tiek ietverta?”
“Pie mums - laikam jau visa Latvija. Bet citur... ja godīgi, nemaz nezinu. Tikai zinu, ka Lietuvā ir divi bari. Vai katram ir sava karte, - neesmu interesējusies.”
“Kā ir ar citām valstīm? Krieviju, Baltkrieviju, Igauniju?” “Tas tev būs jāprasa Rego,” neapdomīgi izspļāvu un tad sabijos. Ja nu Zvēra kungs vēl nav atradis laiku, lai sazinātos ar Bomi? Tad iznāks, ka barveža identitāti būšu nodevusi es! “Labi.” Bomis pat nepalēnināja soli.
“Vai Rego jau tev zvanīja?”
“Nē, bet, cik saprotu, man jāgaida kāds zvans. Kas ir šis Rego?”
“Viņš pats tev pateiks.”
Slaidā lokā pārvarēju īpaši lielu peļķi un atdūros pret betona sienu, tērptu raupjā vilnas mētelī. Ingemārs bija strauji nobremzējis un pārmetoši manī nolūkojās.
“Leo, mēs sarunājām...”
“Rego Zvērs, barvedis,” nolemtībā nopūtos. Man bija tik vājš raksturs! Un Bomis tik jauki smaržoja - pēc ķiršu tabakas, muskusa un nedaudz rūgtiem dūmiem.
"Cik liela ir karte?” Viņš turpināja ceļu.
“Šitik,” noplātījos ar rokām, atceroties Arhīvā redzēto dublikātu.
“Pastāsti par Glabātāju. Vjačeslavs Krūms - vecums, nodarbošanās, ģimene?”
“Daudz neko nezinu. Pieļauju, ka vecs, jo Rego par viņu vienmēr tā arī runāja - vecais Vjačeslavs. Ģimene - cik zinu, viņam bija sieva Roze, kura, starp citu, ir pazudusi. Nodarbošanās - glabāja karti. Amatu apvienošanas kārtībā bija arī vilkatis.”
“Kā viņš nomira?”
“Noslīka.”
“Kāpēc tu uzskati, ka tā ir slepkavība, nevis nelaimes gadījums vai pašnāvība?”
“Nevis es, bet vilki,” īgni palaboju. “Tāpēc, ka līdz ar viņa nāvi pazuda gan karte, gan viņa sieva.”
“Varbūt aizmukusi?”
“Pensijas vecuma tantiņa ar artefaktu, kas svarīgs tikai nelielai, īpaši noslēpumainai sabiedrības daļai, kura neiebilst pret nedaudz vardarbīgām metodēm?”
Par savu dedukciju saņēmu atzinīgu krekšķi.
“Starp citu, painteresējos par personu, kuru tu minēji, -Maksimu Lūkasu. Tāds patiesi ir izbraucis no Latvijas uz Dāniju, bet pašreizējā atrašanās vieta vai nodarbošanās nav zināma.”
“Viņš nestrādā cūku fermā?”
“Nē,” Bomis noraidoši pašūpoja galvu. “Un nekad nav strādājis. Ieradās Dānijā un pazuda kā ūdenī iekritis.”
“Tad tikpat labi viņš varētu būt ari atgriezies Latvijā?” “Pilnīgi mierīgi,” Ingemārs apstiprināja manas domu gaitas pareizību. “Ja nebrauc ar lidmašīnu, norēķinās skaidrā naudā un neguļ viesnīcās, tad personas gaitām Eiropas Savienības iekšienē ir diezgan grūti izsekot.”
“Šī vieta,” viņš piepeši apstājās kā zemē iemiets, šaurās šaujamlūkās samiegtām acīm skenējot apkārtni. Jau atkal es gandrīz nonācu pārāk tuvā saskarsmē ar viņa plecu. “Ideāli piemērota, lai novērotu māju un laipu, kā ari lai nepamanīts ieietu ūdenī. Šeit mājai ir aklais punkts - logi raugās uz pretējām pusēm. Ja kāds te stāvētu, no mājas to nevarētu redzēt.” Bomis norādīja uz krūmāju ezera malā, ko daļēji aizsedza niedres. Ja nekļūdījos, tad šī bija tā pati vieta, kur Rego pēddziņi uzoda kādu savādu smaku. Pēc mirkļa vilcināšanās un mulsuma pārvarēšanas pavēstīju to Bomim. Joprojām jutos neērti, runājot par vilkaču lietām.