“Tagad iesim apskatīt māju. Tev atslēgas ir?” Viņš devās tālāk, laikam jau apmierināts ar redzēto.
“Tu gribi iet iekšā?” Nezinu, kāpēc, bet šī doma uzdzina skudriņas. Vai drīzāk veselu skudru armiju.
“Protams! Ja reiz esam atbraukuši.” Bomis ātri atrada uzeju uz laipas un ducināja tālāk. Es sekoju ne tik pārliecināti. “Atslēgas man nav...”
“Tad iztiksim bez.”
“Mājas apskates?” veltīgās cerībās jautāju.
“Atslēgām.”
Cerības sašķīda pret realitātes klinti - būšu līdzdalībniece ielaušanās gadījumam!
Ezers zem laipas viļņojās melns un draudīgs, zem mūsu soļiem dvesdams slapjus vaidus. Nervozi palūkojos apkārt. Atkal uzmācās sajūta, ka mūs kāds novēro.
“Kāds skatās, vai ne?” Bomis pamanīja manus satrauktos skatienus.
“Tāda jocīga jutoņa,” nenoliedzu neomulīgo noskaņu, kas ar katru soli vairojās.
“Varbūt kāds ir mājās,” Ingemārs centās racionalizēt, lai gan logi pretī raudzījās tikpat tumši un mēmi.
“Nedomāju, ka mums vajadzētu iet iekšā,” vēl centos atrunāt, nelāgas priekšnojautas mākta. Mežs mums apkārt bija savādi kluss, it kā sastindzis gaidās. Pat niedres bija pieklusinājušas savus čukstus un rāmi gaidija, taisnas kā zaldāti godasardzē.
“Sasodīts, sasodīts, sasodīts!” tikko dzirdami dvesu, juzdama, kā spocīgās bailēs saceļas matiņi uz skausta.
Tikai Bomis nelikās iespaidots. Vismaz no uzņemtā kursa viņš nenovirzījās un, nonācis līdz aplupušajām namiņa ārdurvīm, ar profesionāla paskata verķīti atmūķēja tās, pirms paspēju atkal iepīkstēties. Slēdzene apaļīgi noklikšķēja, un rokturis čīkstot padevās zem vīrieša platās plaukstas.
Uzmanīgi pavēris koka durvis šķirbiņā, viņš palūkojās iekšā.
“Hallo! Vai te kāds ir?” Par atbildi skanēja klusums. “Te pastnieks! Es pensiju atnesu.”
Mirkli nogaidījis, Ingemārs devās iekšā. Brīdi vilcinājos, mīņājoties uz sliekšņa. Man joprojām tā nešķita laba doma.
Bomja platā mugura nozuda no mana redzesloka aiz nelielām stiklotām durvīm, kas veda pa labi no gaiteņa. Sekunde vienatnē ar ezeru, un es biju iekšā kā saukta.
Tā izrādījās virtuve - maza, mājīga, ar izsēdētu dīvāniņu stūrī, baltu koka galdu, apsegtu ar izšūtu galdautu, nodzeltējušiem, kādreiz baltiem skapīšiem pie sienām un nelielu gāzes plītiņu. Sienas bija izdaiļotas ar krustdūrienā izšūtām glezniņām, kas atainoja zemūdens dzīvi: mazas zivtiņas starp aļģēm, lielas - pie akmeņiem, butes, līdakas, asarīši. Šai ģimenei patika ūdens tēma.
Virtuve bija apbrīnojami kārtīga. Nekur neredzēja nevienu netīru trauku, uz palodzes - kaltētu ziedu kompozīcija, bet skapīšos - trauciņu, burciņu un podiņu rindas ar putraimiem un garšvielām. Kaktā klusi dūca neliels ledusskapis. Jāatzīst gan, diezgan patukšs. Bet, iespējams, kāds no vilkačiem jau paspējis to iztīrīt.
Neteicis ne vārda, Bomis turpināja mājas apskati. Tieši pretī ieejas durvīm bija viesistaba ar kamīnu un diviem veciem, salāpītiem dīvāniem, kas katrs izskatījās no savas operas. Tos vienoja tikai spilveni ar jau virtuvē redzētajiem izšuvumu motīviem - zivīm. Plauktos pie sienas stāvēja grāmatas, lielākoties par makšķerēšanu un zivkopību, un pārsteidzošā kārtā arī apbružāti, acīmredzot daudzreiz pārlasīti Edgara Vollesa darbi. Vesela strīpa ar šausminošiem un noslēpumainiem slepkavnieku stāstiem - Baisais mūks, Nāves loterija, Trīspadsmitā istaba un vēl daudzi, cits par citu asiņaināki. Kāds no mājiniekiem aizrāvās ar kriminālromāniem. Vjačeslava sirdslieta acīmredzot bija makšķerēšana, bet Roze droši vien īsināja laiku, biedinot sevi ar detektīviem.
“Savāda gaume pensijas vecuma sievietei,” norādīju uz grāmatu muguriņām.
“Kas tur ir?” Bomis pavirši palūkojās.
“Nāc paskaties pats,” aicināju viņu iepazīties ar grāmatplaukta saturu.
“Cilvēki ir dažādi un dod priekšroku dažādai literatūrai,” viņš izvairīgi attrauca.
“Jā, bet varbūt te ir kāda norāde, varbūt kādā no grāmatām viņa smēlās ideju,” es uzstāju, cenšoties padarīt savu klātbūtni maksimāli noderīgu.
Bomis domīgi samiedza acis un nopētīja grāmatas.
“Nē, nedomāju vis,” verdikts bija īss un konkrēts, un viņš pazuda no istabas.
Nepiekrītoši paraustīju plecus. Man gan šķita, ka esmu uz pareizā ceļa.
Viesistaba bija tikpat kārtīga kā virtuve: spilveni uzbužināti, gatavi uzņemt sagurušu sēdētāju, mazais žurnālgal-diņš - brīvs no tējas krūzēm vai citiem traukiem, pledi -akurāti salocīti uz dīvānu malām.
Guļamistabā pavērās stipri līdzīgi aina. Divguļamā gulta, pārklāta ar izrakstītu segu, mājas čības - stūrītī, bet skapi - rindiņā sakārtas drēbes uz pakaramajiem. Neizskatījās, ka kaut kā trūktu.
Vannasistabas un tualetes duets bija noplucis, bet tīrs. Plauktiņos atradās daži šampūni, ziepes un iesākta veļas pulvera paciņa.
Atgriezušies izejas punktā pie ārdurvīm, mēs uz mirkli iepauzējām.
“Nu?” vaicājoši nočukstēju. Mājā valdošais klusums bija nomācošs un aicināja izturēties piezemētāk.
“Interesanti, loti interesanti,” Bomis domīgi norūca, pārlaizdams skatienu apkārt. Gaitenī kārtīgā rindiņā stāvēja četri apavu pāri - divi gumijnieki, vienas vīriešu kurpes un sieviešu laiviņas ar nonēsātiem papēžiem.
“Kas tieši?” Mani pārsteidza Bomja vērtējums, jo neko intriģējošu vai aizraujošu šajā acīmredzami vecu ļaužu miteklī nesaskatīju.
“Ejam, mašīnā parunāsim,” viņš vedināja laukā pa durvīm. Šoreiz ar prieku atsaucos. Lai arī spocīgā sajūta iekštelpās nebija tik izteikta kā ārā, tomēr vēlējos pēc iespējas drīzāk tikt prom.
“Piezvani Rego un noskaidro trīs lietas: punkts a - vai māju kāds pieskata, punkts b - vai māju kāds ir pēdējo dienu laikā uzkopis, punkts c - ledusskapja saturs, vai kāds to ir aizticis,” atgriežoties mašīnā, saņēmu uzdevumu, ko arī steidzu izpildīt.
Rego atbilde uz visiem trim jautājumiem bija nē, kas šķita iepriecinām Bomja kungu.
“Labi, tad jau kaut kas sāk kļūt skaidrāks,” viņš apmierināti nobubināja, iedarbinot automašīnu. “Tagad aizbrauksim uz pagasta pasta nodaļu.”
“Kas tev kļuva skaidrāks, un kāpēc mēs brauksim uz pastu? Ko tu tur gribi uzzināt?” Laikam biju lasījusi pārāk maz detektīvromānu, lai spētu sekot Bomja domu gaitai.
“Divi veci cilvēki, kas dzīvo ļoti noslēgti nomaļā vietā. Bez televizora. Kā tu domā, no kā viņi uzzina jaunākās kla-čas? Ar ko viņi pārspriež Saeimas sēdēs dzirdēto? Lamājas par politiķiem, gaužas par laiku un sūkstās par reimatismu?” Neziņā paraustīju plecus, izvēloties neatbildēt. Nojautu, ka Bomis šķetinās domu kamoliņu tālāk.
“Laukos, nomaļās vietās ir tikai divi daudzmaz regulāri apmeklētāji - pastnieks un autoveikals. Pārtikas furgoniņa ļaudis parasti ir steidzīgāki - tiem nav laika papļāpāt, tēju izdzert. Klients iepirkās, veikals brauc tālāk. Preci jāpaspēj notirgot, pirms tā sabojājas. Cita lieta ir pastnieks. Atbrauc ar riteni piekusis, nominies kā suns, salijis. Pasēž, atpūšas, apēd kādu prjaņiku, papļāpā. Vietējie pastnieki ir vieni no vislabāk informētajiem cilvēkiem par apkārtnē notiekošo. Ja kāds zinās pastāstīt par Krūmu pāri, tad tas būs viņš. Vai viņa. Biežāk gan viņa.”