“Kas izdeva šīs tiesības? Nu, šīs kartes?”
“Teritorijas tiek ik pa laikam pārdalītas, robežas pārbīdītas. Pēdējā versija ir no septiņpadsmitā gadsimta.”
“Bet kas bija tās autors?” Jutu, ka Rego apzināti izvairās no atbildes.
“Kadars Tēsējs, tālaika Svētās Romas Dieva suņu prin-ceps...” viņš negribīgi padevās, nojaušot, ka nelikšos mierā.
“Kas? Kāds princips?” Acu priekšā pazibēja burti, kas nespēja savienoties sakarīgās frāzēs.
“Nevis princips,” Vika iejaucās sarunā, iznākot no savas ledusaukstās komas, “bet princeps - vadītājs. Svētās Romas Dieva suņu vadītājs.”
“Skaidrs,” domīgi pamāju. “Laikam man tas būtu jāzina...”
“Šobrīd tas nav tik būtiski - svarīgāk ir atrast karti!” Rego nepacietīgi izsaucās. “Ja līdz nākamajam pilnmēnesim karte netiks atrasta, visiem Latvijas teritorijā mītošajiem divdabjiem draud lielas nepatikšanas.”
“Kā tā?” šis moments man joprojām nebija skaidrs.
“Tu laikam neklausījies. Karte ir kā шлагбаум' - tā notur svešos ārpusē. Tikko karte pazūd - милости просим2'."
1 barjera (krievu vai.)
2 laipni lūdzam (krievu vai.)
Vika nepacietīgi paskaidroja, turklāt tā, ka nekas skaidrāks nekļuva.
“Bet ko svešie te darīs? Nav taču viduslaiki, lai sirotu un laupītu...”
“Pēc cilvēku kalendāra vai divdabju?” Vikas skatiens dedzināja kā sausais ledus.
“Mūsu pasaulē joprojām valda tie paši likumi, kas valdīja agrāk. Turklāt apvienības saņem dotācijas par pārvaldītajām teritorijām. Kopā ar tām mēs zaudējam krietnu daļu ienākumu.”
Rego Zvērs - nākamais ekonomikas ministrs! Jau atkal dzirdēju tukšas frāzes.
“Tu gribi teikt: ja mūsu teritoriju ieņems, piemēram, baltkrievu vilkači, tie nesodīti nogalinās vietējos divdabjus un izlaupīs to mājas? Bet ir taču policija...”
“Kura nesāks izmeklēt dzīvnieku uzbrukumus. Neaizmirsti - mēs esam dzīvnieki.” Rego atlaidās klubkrēslā. “Šāds precedents jau bija - deviņdesmitajos uz īsu laiku karte noklīda. Tolaik kriminālziņās bija daudz sižetu par cilvēku negaidītu pazušanu.”
“Pieņemsim,” šaubīgi novilku. “Bet tās ir vilkaču lietas...” “Nē, tas skar visus divdabjus. Ja mēs zaudēsim savu ietekmi Latvijā, neviens zvērdabis nevarēs gulēt mierīgi.” “Pieņemsim,” atkārtoju kā papagailis, kas iemācījies jaunu vārdu. Manas smadzenes šķita iekaltas ledus važās. “Pieņemsim, ka piekrītu aprunāties ar mirušo. Bet kāpēc tāda steiga? Kā gan citi bari uzzinās, ka jūs esat pakāsuši savu zemesgrāmatu?”
“Kā jau teicu - ir svarīgi to atgūt līdz nākamajam pilnmēnesim, kad reģiona apvienības sanāks kopā uz Zemliku nakti.”
“Ko, lūdzu?” Tas jau izklausījās pēc kāda Holivudas šedevra.
“Oktobris ir veļu mēnesis. Šinī laikā mums ir īpaši daudz darba. Oktobra pilnmēnesi mēs sanākam kopā, lai pārrunātu ziemas stratēģiju, galvenās prioritātes, izrunātu problēmsituācijas. Šajās pilnsapulcēs ari tiek vēlreiz apstiprinātas katra bara teritorijas robežas. Līdz ar to svarīgi uzrādīt dokumentu, kas tās apliecina, - tātad karti. Ja kartes nav, - tas ir signāls, ka teritorija ir palikusi bez pārvaldītāja un ikviens drīkst pa to brīvi pārvietoties, nodarboties ar visu, kas ienāk prātā, un palikt nesodīts.”
Rego nikni nošņirkstināja zobus. Ar katru mirkli viņa skatiens kļuva aizvien drūmāks, un, lai gan man bija vesels akvārijs jaunu jautājumu, es neuzdrošinājos tos izteikt skaļi. Pamatdoma tāpat bija skaidra - mēsli lieli.
“Un šī pilnsapulce ir vairāk nekā pēc divām nedēļām?” noprecizēju.
“Nu jau tieši pēc divām. Ja neesi aizmirsusi, - pilnmēness ir divdesmit astotajā oktobri, bet šodien ir četrpadsmitais,” Viktorija atgādināja kā mazam bērnam. Kā gan es varēju aizmirst tik būtisku datumu! Manā kalendārā tas bija apvilkts ar treknu, sarkanu līniju, bet uz grāmatvedes galda jau gulēja mans iesniegums par pirmdienas atvaļinājumu. Parasti divas nākamās dienas pēc pilnmēness es nebiju spējīga aizvilkt savu miesu uz darbu un vēl turklāt nodarbināt smadzeņu podu.
“Es jau Rego teicu, ka vislabāk veikt izsaukšanas rituālu mirušā mājā, kur viņa отпечаток1 ir visizteiktākais. Būs vieglāk nolasīt, un informācija būs akurāta.” Vika nemaz negaidīja
manu oficiālo piekrišanu. Varbūt manu trauslo dvēselisko līdzsvaru nodeva atdzisusi, neaizskartā kafijas krūze uz galda?
“Viņš kopā ar sievu dzīvoja ārpus Rīgas, pie Slampes. Vieta ir diezgan vientulīga, tāpēc labāk būs, ja uzzīmēšu shēmu, kā tur nokļūt. Atraitnei es jau zvanīju, brīdināju par jūsu ierašanos. Viņa jūs gaidīs.” Rego izklāja uz galda salveti un sāka to rotāt ar shematisku zīmējumu.
“Šodien? Tagad?” Notikumi strauji uzņēma apgriezienus, bet es tiem nebiju gatava.
“Tu ievēro sabatu?” Viktorija izdarīja savus secinājumus, lai ari cik neparastus un greizus. Es nepiederu pie kādas konkrētas reliģijas. Noliedzoši papurināju galvu.
“Labi, es jau visu paņēmu līdzi. Brauksim ar manu mašīnu,” Vika novicināja, kredītkarti oficiantes virzienā, norādot uz gatavību apmaksāt rēķinu un doties prom.
“Viktorija, es samaksāšu,” Rego steidzīgi iejaucās. “Šeit būs ceļa norādījumi.”
Viņa pasniegtā salvete izskatījās pēc kādas mazas valstiņas stratēģiskā iekarošanas plāna.
Vika tikai piekrītoši pamāja un jau sāka celties no galda, bet tad es nolēmu protestēt pret nesaskaņoto steigu.
“Es pat nepaspēju savu kafiju nogaršot!”
“Statoilā nopirkšu jaunu. Ejam.” Vika uzmeta plecā lielo, balto ādas somu un noteiktiem soļiem devās uz izeju. Man atlika tieši tik daudz laika, lai uz atvadām apveltītu vilkati ar īpaši naidīgu skatienu, kas diemžēl neatstāja nekādu iespaidu uz adresātu. Viņam pietika savu problēmu, lai vēl uztrauktos par mūsu savstarpējo attiecību tālāku pasliktināšanos.
Kā jau minēju, Viktorija Zimina Pētera meita bija baltkrievu ragana piektajā paaudzē. Viņas zināšanas un spējas
sakņojās vairāku gadu desmitu praksē un senās tradīcijās. Es apzinājos, cik ļoti man paveicās, kad Vika apņēmās kļūt par manu pavadoni. Kā viņa skaidroja - katram divdabim ir nepieciešams sava veida mistiskais gids, kas sākotnēji palīdz orientēties jaunajā pasaulē pēc gēna aktivizācijas. Kā jau katra sen pastāvoša sabiedrība, arī zvērdabju kopienas nebija izņēmums - tajās bija dažādi noteikumi, stingra hierarhija, folklora un tradīcijas. Man jāatzīst, ka esmu slinka skolniece. Lai gan pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši, kopš mani sakoda lapsa, aktivizējot latento divdabja gēnu un līdz ar to - spēju pārvērsties par kaķi, manas zināšanas par procesu un man līdzīgiem nebija neko daudz papildinājušās. Savai aizstāvībai varu tikai piebilst - jaunās, ķermeniskās izjūtas bija pietiekami mulsinošas, lai vēl apgrūtinātu prātu ar protokoliem un faktiem iz divdabju vēstures. Lidz ar spalvaino ietērpu pārmaiņas līdzi nesa ari lielisku redzi (pirms tam jau ilgus gadus cietu no stipras tuvredzības un biju spiesta izlīdzēties ar brillēm vai kontaktlēcām), paaugstinātu lokanību un izturību, kāri uz neparastiem un brīžiem nesavienojamiem ēdieniem (šprotmaize ar kakao -kas gan var būt labāks par šo!) un saasinātu ožu un dzirdi. Tomēr ne visas jaunās īpašības bija tik pozitīvas. Sakarā ar to, ka gēns pārvērta mani kaķī, es ieguvu ari spēju saskatīt astrālo pasauli. Vai, precīzāk, spokus, mirušos un droši vien vēl kādu, bet pagaidām mana pieredze aprobežojās ar šiem diviem. Neparasto dabas dāvanu atklāju gluži nejauši, biroja telpās saskrienoties ar vecu spoku, komandanti Virgīniju, kas pēc Viktorijas lūguma piestrādāja par apsardzi. Reklāmas aģentūrā es strādāju jau gandrīz piecus gadus, bet tikai tagad uzzināju par neparasto kolēģi, kas neļāva kaimiņu ofisiem mūs applūdināt, zagļiem - aizstiept vērtīgo biroja aprīkojumu, bet hakeriem - uzlauzt mūsu serverus.