“Skaidrs. Bet kāpēc tu domā, ka Krūmus apmeklēja arī autoveikals?”
i “Tu mašīnu vai velosipēdu kaut kur manīji?” Bomis pa
šķielēja uz mani. “Es ari ne. Tad kā šie ļautiņi tika pie pārtikas?”
“Nekad nebūtu iedomājusies,” nekautrējoties atzinu. “Tas tāpēc, ka tu skaties no sava pilsētnieces skatpun-kta. Gribas ēst - aizej uz kafejnīcu, iepērcies lielveikalā. Gribas sabiedrību - piezvani kādam vai atver internetu. Ari televizors der kā sarunbiedrs. Bet tajā mājā es neredzēju ne telefonu, ne ari kādu, kam viņi būtu varējuši zvanīt.”
“Ko tu ar to domā?”
“Nevienas fotogrāfijas vai bilžu albuma. Nekā, kas liecinātu, ka viņiem bija kādi draugi vai radi. Neviena, kam zvanīt.” “Tātad ļoti noslēgti cilvēki, kuriem patīk vientulība. Kāpēc tu domā, ka pastniekam būs kas noderīgs stāstāms?” “Es nedomāju,” viņš paraustīja plecus, krustojumā griežot automašīnas stūri pa labi un sekojot ceļam, kas, spriežot pēc zīmēm, veda uz pagasta centru. “Es ceru. Citreiz cilvēki pat nenojauš, kāda būtiska informācija viņiem ir pieejama.” “Nu, un kas ar tiem jautājumiem, kurus man vajadzēja Rego uzdot? Kāpēc tu to gribēji zināt?”
“To es tev pastāstīšu pēc tam, kad būsim izrunājušies ar pastnieku. Gribu pārliecināties, vai man ir taisnība,” Bomis atteicās paskaidrot ko vairāk.
Pasts atradās blakus pagastmājai - neliels, dzeltens namiņš, ko vēl nebija skāris renovācijas kārais zobs. Iekšā izskatījās gluži kā pirms daudziem, daudziem gadiem -elkoņu nopulēta koka lete, aiz kuras sēdēja apaļīgs, sirms tantuks ar biezām raga brillēm un laiski šķirstīja Privāto Dzīvi. Vienīgais modernizācijas priekšmets bija kases aparāts un pasta logo, kas bija šķībi pielīmēts zem sienas pulksteņa. Pie tālākās sienas atradās liels koka skapis ar slēgtām pastkastitēm - tiem, kuri sūtījumiem brauca pakaļ paši.
Pasta darbiniecei aiz muguras daiļojās plaukti ar krāsainiem žurnāliem, svecēm, tualetes papīru, dzijas kamoliem un vīriešu zeķēm. Ejošākās preces.
“Labdien, kundze!” Ingemārs Bomis ieslēdza šarmu, kas apžilbināja tantuku, kā briedi - auto starmeši. Acumirklī atrāvusies no svešu dzīvju pētīšanas žurnālā, pastniece pievērsās savējai. Koķeti sakārtojusi noslīdējušās brilles un savilkusi koši krāsotās lūpas apvītušā bantītē, viņa bija gatava negaidītajam pelēkās ikdienas izgaiņātājam - žilbinoši smaidīgajam problēmu risinātājam.
“Jūs šeit laikam esat galvenā, vai ne?” Ingemārs izteica minējumu, kas acīmredzami kundzītei glaimoja. “Tas ir labi, jo nāku ļoti svarīgā jautājumā. Varētu teikt, tas ir pat dzīvības un nāves jautājums. Ja nebūtu pārliecināts, ka spēsiet palīdzēt, nebūtu pat vērsies piejums!”
Ar mokām atturējos no acu bolīšanas pret griestiem. Tā vietā cītīgi urbos ar skatienu cenu zīmēs. Tomēr, lai arī cik klaji pieglaimīga būtu Bomja taktika, tā darbojās! Kundzīte, stalti izslējusies, gaidīja intriģējošā ievada turpinājumu. “Kā kundzi godāt?” Bomis painteresējās.
“Aina Kalnarāja.” Viņa piekārtoja sirmās lokas ar apaļīgiem, sudraba gredzeniem rotātiem pirkstiem.
“Ainiņ, tik labi, ka šeit jūs sastopu,” Bomis nesteidzās ķerties kazai pie ragiem, bet turpināja betonēt. “Man patiesi ir nepieciešama palīdzība.”
“Kas tad tik traks ir atgadījies?” tantuks, beidzot atguvis runas spējas, nedaudz alkaini izdvesa. Bomis, atbalstījies pret leti, dziļi ielūkojās viņas ūdeņaini zilajās, ar melnu acu zīmuli apvilktajās acīs.
“Es meklēju kādu cilvēku, senu draugu...” viņš domīgi turpināja. “Vjačeslavu Krūmu, varbūt esat dzirdējusi?”
“Vecais Česiks?” viņa neticīgi nospurdzās, pārlaižot Bomim aizdomīgu skatienu. Kundzītei taisnība, Bomis bija par jaunu, lai viņam būtu tik seni draugi.
“Jā, veco Česiku," Ingemārs apstiprināja. “Tikai laikam nepareizi izteicos. Ticiet man, man nebija nodoms vest jūs maldināšanā vai krāpties!”
Viņš savilka seju patiesi sāpīgā izteiksmē un spieda plaukstu pie krūtīm, kur pēc teorijas vajadzētu atrasties sirdij. Tik bezsirdīgu teātri es vēl nebiju redzējusi! Toties tas nostrādāja! Ainas kundze acumirklī aizmirsa par savām aizdomām un nogaidoši turpināja lūkoties izskatīgajā aktierī.
“Redziet, tas ir mana tēva draugs... Viņi kopā dienēja...” Pamanījis, ka starp kundzes uzacīm atkal ievelkas neticīgas rievas, Bomis steidzīgi turpināja: “Vismaz tēvs tā vienmēr man tika stāstījis. Patiesību laikam jau zina tikai tie abi. Bet katrā ziņā mūsu mājās Vjačeslavs vienmēr tika pieminēts ar siltu vārdu un klusu smaidu. Un tagad, kad pēc tēva nāves...”
Bomis ieturēja sāpjpilnu pauzi.
“Kad pēc tēva nāves beidzot saņēmāmies izkrāmēt viņa kambarīti, atradām kādu vēstuli, kuru vecais vīrs bija lūdzis nodot senajam draugam. Vjačeslavam Krūmam, cīņubied-ram. Tēvs gan nezināja precīzu adresi, tikai ceļu uz Česika mājām.”
Piesardzīgi pavēros Ainas kundzē - sākotnējās šaubas bija nomainījusi līdzjūtība, ziņkāre un prieks par jaunajām klačām, ko viņa jau prātā pārcilāja. Vismaz nedēļai sarunu tēma ar pasta klientiem garantēta.
“Bet šodien, sekojot tēva norādījumiem, mēs nevarējām atrast Vjačeslava namiņu,” Bomis bēdīgi papurināja galvu. “Man sirds lūst, iedomājoties, ka neizdosies izpildīt tēva pēdējo vēlēšanos. Nodot vēstuli viņa sen zudušajam draugam.”
Ingemārs piespieda plaukstu pie krūšu kabatas, it kā dodot mājienu, ka tieši tur atrodas aploksne ar vēstījumu. Pie sirds!
“Jūs tad gribat atrast Česika māju, ja?” Ainas kundze uz mirkli aizdomājās. “Ziniet, mīļais cilvēk, pati palīdzēt nevarēšu, jo ikdienā pastu neiznēsāju. Man ir daudz svarīgāki darbi šeit uz vietas.”
Viņa lepni izrieza kuplās krūtis, pie kurām spīdēja dzintara piespraude.
“Bet domāju, Veltiņa varētu izlīdzēt,” kundze visgudri pamāja ar pirkstu un, sameklējusi papīra gabaliņu, sāka zīmēt karti.
“Un Veltiņa būtu...?”
“Viņa izvadā pastu,” tantuks paskaidroja. “Lai nu kurš, bet Velta zinās, kā pie Česika aizbraukt! Te būs adrese. Ļoti viegli - pa šo ielu uz priekšu, tad krustojumā pa kreisi, un adrese ir Lielā iela 8. Viņa dzīvo otrajā stāvā. Es tūlīt piezvanīšu, pabrīdināšu, ka jūs pienāksiet.”
“Velta būs mājās?”
“Protams, pasts būs tikai rīt,” Ainas kundze atmeta ar roku un ķērās pie telefona.
Jau pēc mirkļa mēs atradāmies uz ielas ar pastnieces adresi rokās, laba vēlējumiem vēl ausīs skanot. Aina Kaln-arāja bija ļoti ieinteresēta, lai mēs nodotu Česikam vēstuli no senā cīņubiedra!
“Paskaties, kāds tai mājai numurs!” Bomis ar īkšķi norādīja uz koka ēku aiz automašīnas loga.
“Seši,” padevīgi paziņoju.
“Un nākamajai?” viņš paripināja automašīnu nedaudz uz priekšu.
“Desmit,” palūkojos uz numura plāksnīti, kas, neievērojot pieaugošo ciparu loģiku, uzrādīja citu kārtas numuru. Bet kur tad astoņi?
“Paskaties, varbūt otrā ielas pusē?” ierosināju.
“Kāpēc lai tas būtu...?” Bomis neapmierināti iesāka, bet es neļāvu viņam pabeigt.
“Hahā! Redz, kur ir!” Gluži līdzās aiz loga pretējā ielas pusē vīdēja apdzeltējusi plāksne ar astoto numuru.
“Kur?” Ingemārs neticīgi palūkojās.
“Nu, tur taču...” aprāvos pusvārdā, pamanījusī jau kaut kur redzētu sejas izteiksmi. Tas man atgādināja...
“Nāc, tad ejam,” apstādinājis automašīnu un žigli kā lapsa izlēcis no sēdekļa, Bomis aizmuka no mana pētošā skatiena. Es ari agrāk uzvedos līdzīgi, iekams iegādājos sev pirmās brilles.